Piedāvājam iepazīties ar iAuto komandas atskaiti par vasaras ekspedīciju uz Rumāniju.
Ceturtā ceļojuma diena, 14.jūnijs
Jau otro dienu esam Transilvānijā – visslavenākajā, leģendām par grāfu Drakulu apvītā Rumānijas reģionā, kurā var atrast daudzus vērtīgus Ziemeļeiropas un Austrumeiropas kultūras pieminekļus.
Veiksmīgi esam pārnakšņojuši mūsu uzceltajā nometnē upes krastā, neskatoties uz to, ka visu nakti mums apkārt ducināja pērkons un nepārtraukti zibsnīja jeb kā mēs to nosaucām - „fotografēja”. Pēkšņi uznākušais lietus izjauca mūsu plānus par mierīgu brokastošanu turpat nometnē. Tādēļ pirms mūsu šīsdienas pirmā apskates objekta – Korvinu pils, nolēmām ieturēt brokastis Hunedoaras pilsētas benzīntankā. Benzīntanks atbilst visiem Eiropas standartiem, ieskatot arī brokastu maizīšu un kafijas cenas. Mazā bagete ar šķiņki un kafijas krūze vienam cilvēkam izmaksāja 3Ls. Saprotam, ka turpmāk meklēsim savādāka tipa ēstuves.
Paēduši, ar navigācijas palīdzību atrodam Korvinu pili. Ir 9.00 no rīta, tādēļ esam vienīgie pils apmeklētāji, arī suvenīru pārdevēji vēl tikai rosās aiz aizslēgtām savas bodītes durvīm. No ārpuses pils izskatās iespaidīgi – lielais koka tilts savieno pārējo pilsētas daļu ar pili. Apakšā – strauja kalnu upe. Pirmā doma, kas iešāvās Elmāram prātā – līdzīgu pili esam redzējuši Budapeštā. Kā vēlāk izrādījās, viņam bija taisnība, jo pili cēla Ungārijas karaļi 1320.gadā seno romiešu nocietinājumu vietā. Un Budapeštā var redzēt šīs pils kopiju. 1409.gadā pili par kara varoņdarbiem Korvinu ģimenei uzdāvināja tajā laika valdošā dinastija. Līdz pat XIX gs.katrs valdnieks pilij piebūvēja kaut ko klāt – tādēļ šeit ir sajaukušies gan gotiskie, gan renesanses elementi.
Ieejot pils iekšpagalmā pārņem nospiestības sajūta – visapkārt augsti akmens mūri un lielas logu ailes, kas kā mēmi laika liecinieki pēta katru atnācēju. Izstaigājām visas iespējamās pils istabas un stāvus. Salīdzinājumā ar citām pilīm, kuras esam redzējuši gan pie mums Latvijā, gan citur pasaulē, Kornvilu pils tomēr likās neviesmīlīga. Ilgi nevarējām saprast, kas tieši mūs tā iespaidoja, līdz sapratām – nevienā pils telpā nebija atbilstošu dekorāciju, kas palīdzētu iztēloties tajā laikā dzīvojošo cilvēku ikdienu, ar mums runāja tikai tukšas un aukstas akmens sienas.
Vienīgā izdekorētā telpa pilī bija bruņinieku zāle.
Ar nospiedošu sajūtu sirdī turpinājām mūsu ceļojumu. Nākamais pieturas punkts – Transilvānijas viduslaiku pērle – pilsēta Sigišoara (Sighisoara).
Tā ir viena no vislabāk saglabātām viduslaiku pilsētām Eiropā un ir iekļauta UNESCO pasaules mantojumu sarakstā. Pilsētu XIII gadsimtā ir uzcēluši vācu kolonisti - sakši un nosaukuši to par Castrum Sex jeb „Sesto cietoksni”.
Bez grūtībām pilsētā atrodam autostāvvietu, kur par 0,20Ls var atstāt auto uz visu dienu un dodamies apskatīt vecpilsētu, kurai apkārt ir uzbūvētas nocietinājuma sienas. Pati vecpilsēta atrodas uzkalnā, no kura paveras skaists skats uz pārējo pilsētas daļu.
Nesteidzīgi uzkāpjam līdz centrālajam vecpilsētas laukumam, kurā atrodas tornis ar pulksteni. Kā teikts ceļvedī, tas ir Sigišoaras simbols. Katru pilnu stundu pulkstenī esošās figūriņas atdzīvojas. Protams, mēs kopā ar dažādu valstu tūristu grupām sagaidījām pilnu stundu, lai redzētu šo priekšnesumu. Bet pulkstenis nosita pilnu stundu un nekas nenotika. Vīlušies devāmies pastaigā pa viduslaiku vecpilsētu, apskatot interesantās vēsturiskās ēkas. Atrodam arī vēsturisku ēku, kurā piedzimis un dzīvojis mazais Vlads Cepešs, kuru vēlāk nodēvēja par grāfu Drakulu viņa nežēlīgās attieksmes pret cilvēkiem dēļ. Mūsdienās par to liecina vien necila plāksnīte uz ēkas sienas, bet iekšpusē atrodas „Drakulas” restorāns, kurā ēdieni tiek noformēti asiņainos toņos. Cenas arī asiņainas – kā nekā tūristu šeit ir ļoti daudz.
Vēl tikai nedaudz paklejojot pa romantiskajām viduslaiku ieliņām, dodamies tālāk – tuvāk Transfagarašanas ceļam – vienam no mūsu galvenajiem ekspedīcijas galamērķiem, kuru mēs sasniegsim rīt.
Šodien nolemjam nakstmājas meklēt vienā no kempingiem, kurus jau savlaicīgi apzinājām internetā. Taču līdz tam vēl ir jāatrod kāds krogs, kurā paēst pusdienas, jo pastaiga pa Sigišoaru ir radījusi mūsos „vilka” apetīti. Diemžēl, šajā reģionā ceļmalas krodziņu neieraugām. Izmisuši un izsalkuši iebraucam nelielā pilsētiņā Agintā, kurā atrodam benzīntanku (arī mūsu auto bija izsalcis) un pavisam nejauši uzzinam, ka Rumānijā darbojas tūristu autonodoklis, kurš ir jāsamaksā uzreiz iebraucot valstī. Bet mēs jau vairākas dienas braucam bez attiecīgās uzlīmes logā. Par 5Ls nopērkam uzlīmi uz 7 dienām, ielīmējam to logā un braucam meklēt ēstuvi. Pēkšņi Anita ierauga sānu ieliņā izkārti „Pizza”.
Griežam iekšā! Pirmais iespaids par picēriju nav diez cik pozitīvs. Taču variantu nav – gaisā smaržo tikko izceptas picas smarža, cilvēki ārā pie galdiņiem ar baudu pusdieno. Ieejot iekšā, mūs uzreiz sagaida picērijas saimnieks, kurš lauzītā angļu valodā aicina mūs apsēsties pie galda. Tālāk viss norisinājās ar žestu palīdzību, jo saimnieka angļu valodas zināšanas ar to arī beidzās, bet mūsu rumāņu valodas prasme aprobežojās tikai ar vārdu „čorba” (zupa). Saimnieka īpašā attieksme un apkalpošana, kā arī visgaršīgākā pasaulē pica, kas cepta īpaši mums – ārzemju viesiem, paliks mums visiem uz ilgu laiku atmiņā. Nekur Latvijā neesam ēduši tik garšīgu picu! Pasūtot četras veselas picas, uzdzerot virsū Coca-Cola un paņemot neapēstās picas līdzi, kopā mēs samaksājām 10Ls.
Paēduši un laimīgi braucam meklēt vienu no internetā atrastajiem kempingiem. Uz ceļa pamanot vajadzīgo norādi, griežam nost un iebraucam dīvainā, mazā, civilizācijas pamestā ciematiņā, kurā ir viena iela (lasi – bezceļš), pa kuru mierīgi pastaigājas zosis un govis. Elmārs jau taisās griezties atpakaļ, saprotot, ka šeit kempinga noteikti nav, bet pēdējā brīdī pamanam uz vieniem vārtiem uzrakstu „Camping” un „ADAC” (Eiropas kempinga kvalitātes zīme) uzlīmi. Tas nevar būt – šeit Eiropas līmeņa kempings!
Inese un Antra tiek sūtītas izlūkos. Pēc brīža atveras vārti un mēs iebraucam skaisti iekoptā kempingā, kurā ir pieejamas visas Eiropā pieņemtās ērtības – dušas, tualetes, grila piederumi, virtuve utt. Un visapkārt – skaists, ziedošs puķu dārzs. Cena – 4Ls no cilvēka. Atrodam piemērotu vietu telts būvēšanai, iekārtojamies un nolemjam doties uz ciemata veikalu, apskatīt šejienes piedāvājumu.
Pie kempinga vārtiem rumāņu valodā mūs uzrunā vietējā rumāņu večiņa. No viņas žestiem saprotam, ka arī viņai patīk ziedošās rozes. Vārds pa vārdam, un mēs tiekam aicināti pie večiņas ciemos. Izrādās, viņa dzīvo ciematā, dažas mājas tālāk.
Vēl pirms braukšanas uz Rumāniju, ar sajūsmu skatījāmies „1000 jūdžu” sēriju, kurā Intars Busulis sarunājās ar vietējo rumāņu galdnieku. Jau tad mums gribējās ko līdzīgu piedzīvot mūsu ekspedīcijā. Un tagad mūsu sapnis piepildījās.
Ciemošanās laikā uzzinājām visu par večiņas dzīvi, jaunību, tikām aizvesti uz viņas skaisti iekopto dārziņu. Un pašās beigās saņēmām ielūgumu pasēdēt pie galda un nogaršot pašdarināto „kandžu” jeb kā viņi to sauc „palinka”.
Tā nu mēs, uzdāvinot večiņai līdzi paņemtās šprotes bundžiņas un kafiju, sēdējām, baudījām palinku (uzdzerot virsū akas ūdeni, jo tā neesot slikti nākamajā dienā) un runājāmies par dzīvi. Večiņa runāja rumāņu valodā, mēs – latviski. Un sapratāmies, jo galvenais jau nav valoda, kādā tu runā, bet gan sirds valoda.
Trīs stundas aizritēja ātri. Sarunu gaitā noskaidrojām, ka rumāņi ir tauta, kura dzīvo Rumānijā un runā rumāņu valodā. Un viņiem nepatīk tas, ka viņus sauc par čigāniem, jo arī rumāņi necieš čigānus. Čigāni Rumānijā sastāda tikai 2,5% no kopējā iedzīvotāju skaita. Un patiesībā, ja tā labāk ieskatās rumāņu sejās, viņi ļoti līdzinās mums - ziemeļniekiem. Mūs pārsteidza viņu viesmīlība, labestība un patiesais smaids - šādus cilvēkus Rumānijā mēs sastapām ik uz soļa.
Apsolot večiņai atsūtīt pa pastu uzņemtās fotogrāfijas, dodamies uz mūsu kempingu, lai dotos pie miera. Liels bija mūsu pārsteigums, kad kempinga saimniece naktsmieram atnesa pašdarināto upeņu liķieri. Kā vēlāk uzzinājām, Rumānijas kempingos ir pieņemts viesiem uzsaukt kādu pašmāju labumu. Cik labi, ka Rumāniju vēl nav sabojājusi civilizētā pasaule.
