3000 km pa Turciju 2

Kā jau tas katru gadu ir ierasts, arī šogad iAuto komanda, kurā ir apvienojušies lieli autotūrisma piekritēji, devās nedēļu ilgā ceļojumā.

Starp daudzajām valstīm, līdz kurām var aizceļot ar savu automobili, šī gada ceļojumam tika izvēlēta Turcija – valsts, kurā satiekas Eiropa un Āzija. Tā kā neviens no mums nav komplekta „viss iekļauts” piekritējs, iespēja apskatīt kaut daļu no milzīgās Turcijas teritorijas ar auto likās vilinoša un neparasta.

Un tā jau martā tika uzsākta ceļojuma plānošana, apskates vietu, kempingu piemeklēšana maršruta laikā, kā arī informācijas vākšana par dzīvi un ceļošanu Turcijā. Sākotnējais maršruts tika izplānots 14 dienām ar pieturvietām Polijā, Rumānijā, Bulgārijā un Turcijā. Taču vilinošais airBaltic piedāvājums lidojumam uz Stambulu mainīja mūsu sākotnējos plānus sasniegt Turciju ar savu auto, aiztaupot laiku, kas tiktu patērēts turpceļam un atpakaļceļam.

Mainoties plāniem, nedaudz tika piekoriģēts brauciena maršruts, kā arī internetā rezervēts automobilis (www.economycarrentals.com) un viesnīcas Ankarā (www.hostelbookers.com) un Stambulā (www.booking.com).

Pienāca ilgi gaidītais 4.jūnijs. Mēs, trīs nenogurdināmie ceļotāji – Elmārs, Inese un Sanda, iesēdāmies airBaltic lidmašīnā, lai izbaudītu savu atvaļinājumu Turcijas zemē. Jau iepriekš ar auto nomas kantori bija caur e-pastu bija norunāta tikšanās vieta Stambulas lidostā, kurā mūs gaidīs cilvēks ar atslēgām rokās. Tā nu mēs gaidījām 10 minūtes, divdesmit, trīsdesmit... Pēc aptuveni stundu ilgas gaidīšanas beidzot nenocietāmies un piezvanījām nomai. Sliktā angļu valodā nomas darbinieks mums solīja ierasties pēc 10 minūtēm (izrādās viņi vienkārši bija aizmirsuši par mūsu norunu). Pēc 30 minūtēm beidzot sagaidam savu auto.

Šeit neliela atkāpe. Konkrēto auto nomu izvēlējāmies pēc vairākiem kritērijiem, kas bija atšķirīgi citās nomās. Pirmais un galvenais iemesls - mums nebija noteikts nobraucamo kilometru limits, kā arī netika ieturēta garantijas nauda. Auto varēja saņemt un nodot turpat lidostā. Tā kā mūsu konkrētajam automobilim jau pirms tam bija neliels vizuālais defekts, pieņemot auto, mēs nomas darbiniekam likām ierakstīt šo faktu pieņemšanas aktā, lai pie auto nodošanas šo defektu nepieskaitītu mūsu rēķinam. Auto noma uz 7 dienām maksāja 144 eiro.

Lai aiztaupītu laiku un nervus, izprotot maksas ceļu apmaksas kārtību vēl neiepazītā valstī, pa 30 turku lirām (8,46Ls) mēs no nomas darbinieka iznomājām automātisko čipu, kas ļauj braukt cauri apmaksas punktiem bez maksas.

Nokārtojot visas formalitātes, dodamies ceļā. Pulkstenis rāda 18.00. Esam par 2 stundām iekavējuši sākotnēji plānoto ierašanos Ankaras viesnīcā. TomTom navigācija rāda, ka līdz Turcijas galvaspilsētai Ankarai ir 470 km, t.i. 6 stundas ceļā. Pavadot laiku lielajos Stambulas sastrēgumos, sākam pierast pie turku nedaudz agresīvā, tomēr vienlaicīgi pieklājīgā braukšanas stila. Sākumā bija grūti arī pierast pie tā, ka par savu pārāk ātro tuvošanos pa šoseju no aizmugures turku šoferis jau ļoti savlaicīgi brīdina ar tālajām gaismām. Arī Eiropas šoferiem varbūt kaitinošā turku „taurēšana” pie luksoforiem nozīmē vien to, ka turks tev saka priekšā, ka luksoforā ir iededzies zaļais un varam braukt (tā kā luksofori bieži vien ir izvietoti pārāk augstu, pirmajās rindās stāvošie vienkārši nevar redzēt signāla maiņu).

Pusnaktī beidzot esam sasnieguši Ankaru. Uz ielām redzami tikai vīrieši, kas spēlē galda spēles, pīpē un skaļi sarunājas. Ierodoties viesnīcā „Inci Madi Otel”, uzzinam, ka par mūsu rezervāciju neviens neko nezin, arī angļu valodu neviens no viesnīcas personāla nesaprot. Pēc nelielas skaidrošanās ar Google tulka palīdzību, tomēr tiekam pie numuriņa, kādu bijām rezervējuši. (3-vietīgs numurs ar brokastīm maksāja 120 turku liras jeb aptuveni 35 Ls).

5.jūnijs. Tikai šodien tā pa īstam saprotam, ka esam Turcijā. Mums visiem trim tas ir pirmais ceļojums uz siltām zemēm, jo līdz šim esam ceļojuši tikai pa Eiropu. Tā kā Ankaras apskate nebija iekļauta mūsu plānos, ar navigācijas palīdzību tiekam no tās ārā un dodamies plašajās Turcijas ārēs.

Pa ceļam ieturot garšīgas turku pusdienas nelielā keramiķu ciematiņā, dodamies apskatīt pirmo ievērības cienīgo Turcijas tūrisma objektu – pazemes labirintu pilsētu Kapadokiju (Cappadocia), kuras nosaukums cēlies no persiešu Katpatuka/Skaisto zirgu zeme.

Rakstos pirmoreiz minēta VI gadsimta beigās p. m. ē. Pirms miljoniem gadu no vulkāna lavas izveidojās jauni mīkstas grunts masīvi. Tādā veidā tapa dīvainu formu kalni – viens no pasaules dabas brīnumiem.

Slēpjoties no vajātājiem, labirintos patvērumu rada pirmie kristieši. Arābu uzbrukums VII.-VIII.gs. piespieda iedzīvotājus aizstāvēties, slēpties un turpināt pazemes pilsētas celtniecību. Līdz mūsdienām atrastas aptuveni 600 klintīs izcirstas baznīcas, to sienas dekorētas ar lieliskām un izteiksmīgām XI.-XII.gs. freskām, kurās attēloti kristietības vēstures dažādi etapi un Bībeles sižetu atainojumi. Pēdējie iedzīvotāji alas atstāja tikai 1923. g.

Patiesībā visa Goreme nacionālā parka teritorija ir viens liels pasaules brīnums. Aiz katra ceļa līkuma skatienam paveras neparasti skaistas dabas ainavas, klintis ar mistiskām alām, kas kā tumši bezdibeņi novēro katru garāmbraucēju. Ziedošās pļavas, kurās tā vien gribas atlaisties un, lūkojoties dzidrās debesīs ar sniegbaltiem mākoņiem, izjust īsto Turciju. To Turciju, kurā nav skaļo kūrortu un lielo tūristu pūļu. Tāds bija mūsu brauciena mērķis.

Nākamais pieturas punkts – lielākā Turcijā apakšzemes pilsēta Derinkuyu. Nedaudz pamaldoties pa vietējiem ceļiem, atrodam meklēto vietu, kas kā izrādījās atrodas pašā pilsētiņas centrā zem zemes. Pie ieejas mūs sagaida gids, kurš pa 10 Ls izrāda mums milzīgo, drūmo pazemi. Vairāku gadsimtu laikā cilvēki ar rokām zem zemes ir izrakuši pilsētu 11 stāvos, kurā periodiski, slēpjoties no ienaidniekiem, dzīvoja 50 000 iedzīvotāju. Pilsētā cilvēki dzīvoja, mācījās, gāja baznīcā, strādāja. Kaut ko tik grandiozu mūsdienu cilvēks nebūtu spējīgs izveidot.

Pēc piesātinātas ekskursiju dienas iegriežamies tuvākajā lielveikalā pēc pārtikas (Turcijas vidienē lielveikalu atrast ir diezgan grūti) un sajūtamies kā muzeja eksponāti, jo esam vienīgie savādāk ģerbušies cilvēki visā veikalā – Inese un Sanda svārkos un topiņos, Elmārs šortos. Lieki piebilst, ka musulmaņu zemēs tā ģērbties nav pieņemts. Visu cilvēku acu skatienu (brīžiem nosodošu) pavadīti pametam šo „viesmīlīgo” vietu. Diezgan viegli atrodam jau iepriekš internetā sameklēto, mūsu maršrutā gandrīz vienīgo šajā reģionā kempingu (3Ls no personas) un ceram ātri doties pie miera.

Taču naivi ir cerēt uz mierīgu vakaru Turcijā. Kempinga saimnieks laipni mūs aicina pie sevis ciemos iedzert nacionālo degvīnu-rakiju (anīsa šnabi, ko turki šķaida ar minerālūdeni). Interesantās sarunās vakars paiet nemanot. Gulēt aizejam krietni pēc pusnakts.

Turpinājums šeit>>

Foto: iAuto.lv