Atis Jansons: “Solo” avārijas. Kāpēc? (+ video) 40

Šoreiz – kā solīju iepriekšējās avārijas apskata komentāros - par elementārām kļūdām pagriezienos, kuras bieži ir galvenais tik izplatīto “solo” avāriju cēlonis.

“Nobrauca no ceļa un apgāzās...” , “Nobrauca no ceļa un atdūrās pret stabu...” Kāpēc?

Ātrums līkumā

Ir tikai viena recepte, kura gan nav uzrakstāma absolūtās mērvienībās, tomēr ir pietiekami precīza un viennozīmīga:

- Droša un komfortabla stila braucēju ātrums ir vismazākais līkuma sākumā un aug (ja ir tāda vēlme un iespējas) tā beigās. Nevis otrādi.  Ātra "ieeja'' dod risku, nevis garantē vidējā ātruma palielinājumu. Mūsdienu auto ir pietiekami dinamiski, lai, pagriezienu sākot, konstatējuši, ka tā rādiuss ir lielāks, nekā gaidīts, saķere labāka, nekā piesardzīgi   prognozēts,   jūs   varētu    ātri   un skaisti akselerēties līdz kārotajam līmenim. Turklāt tieši šādai dinamikai ir piemērotas automobiļa ritošās daļas īpašības un klasiskā pagrieziena trajektorija, līdz kurai nu beidzot esam nonākuši.

"Dziļāk, vēl mazliet dziļāk!''

Ilustrāciju ideja šai iedaļai ir palienēta no vecas un labas grāmatas. "Technique   superieure   de   conduite   automobile. " Andre Bonne. Paris. No šā pagājušā gadsimta bestsellera, kurš vairākkārt tika izdots arī krieviski,  un neapšaubāmi ir lasīšanas un pārlasīšanas vērts arī šodien. Jums jau labi pazīstamais tieslietu eksperts un kritisku situāciju animators Oskars Irbītis Bonē bildītēm uzlicis kustīgu sastāvdaļu. Variet arī skrējienu iepauzēt, vecā Andrē padomus palasīt (ja protat krieviski).

Es, gadu desmitiem vērojot priekšā braucošo kolēģu   trajektorijas,  redzu,  ka   vismaz trīs ceturtdaļas no viņiem ne Bonē grāmatu, ne Zasadas "Drošo ātrumu'' nav ne lasījuši, ne   redzējuši,   par šādiem “smalkumiem” nekad domājuši, un stūrgalvīgi zīmē nepareizas līknes. Var jau braukt arī tā. Kamēr ātrums ir krietni zem kritiskajiem limitiem, var braukt vēl briesmīgāk, un nekas slikts nenotiks.  Taču deviņas desmitdaļas no šiem ir "īsti vīrieši" un kādu savā spogulī necieš.  Ātrums aug, un nu viņa problēmas līkumu izejās kļūst aizvien lielākas. Man apnīk šīs mocības skatīties, un, atkāpies  metrus 50, es ieeju kārtējā līkumā pa taisni krietni dziļāk nekā viņš, mainu trajektoriju krietni asāk un tūlīt varu ar praktiski iztaisnotu stūri maksimāli akselerēties. Līkuma izejā aizlidoju garām krietni sašķiebtajam un žēli kaucošajam  "konkurentam" kā stāvošam. Ar krietnu pārsvaru, kaut viņa motors  ir lielāks. Vēlme skrieties zēnam pāriet kā nebijusi, un viņš, droši vien nodēvējis mani dažos labos vārdos, paliek spogulī mazs maziņš.

Nav   viņam taisnība,  es,  pat daudz  ātrāk braukdams, neesmu dulls, riskēja, savu  auto un pasažierus mocīja viņš. Jo ātri braukt nemāk. Bet tomēr mēģina.

 Princips "dziļāk, vēl mazliet dziļāk" ir šāds. Vajag it kā pagarināt taisni, novilcināt pagrieziena sākumu. Pārbīdīt iedomāto mērķi - punktu, kurā vēlaties trajektorijas saskari ar līkuma iekšmalu (vai ceļa ass līniju)  - no  redzamās   un pārāk   tuvās  vietas (sarkanā līnija) uz tālāku, līkuma otrajā daļā, tuvāk izejai (zaļā līnija). Un sākt  pagriezienu   enerģiskāk,  drosmīgāk, ar lielāku stūres pagriezienu  nekā būs vajadzīgs visā līkumā (šeit runājam par līkumu bez tīšas vai netīšas slīdes, kuras koriģēšanai, iespējams, būtu vajadzīgi plašāki un straujāki  manevri  ar stūres  ratu).  

Stabilā  trajektorijā  pirmā pagrieziena fāze ir ar vislielāko stūres pagriezienu   (un  vismazāko  rādiusu). Tālāk stūre pakāpeniski atgriežas pie  "nulles",   sliede   taisnojas   un   ātrums droši aug. Fizikālā šāda manevra būtība arī ir ļoti vienkārša (tomēr reti apsvērta un nez vai kādā autoskolā skaidrota). Jebkurš auto pat lielā ātrumā, taisni braucot, ir spējīgs veikt īsu un asu virziena maiņu, iegriezties vajadzīgajā virziena, nezaudējot saķeri ar pat diezgan slidenu ceļu. Jo centrbēdzes spēku iedarbība uz riepu un ceļa kontaktpunktu pagrieziena sākumā nav tieša, to slāpē gan piekaru, gan pašu riepu elastība. Auto paklausa. Un lielākā daļa grūtību ir acumirklī pieveiktas. Gluži cita aina ir, pagriezienu sākot pārāk ātri, agri un šķietami maigi. Gan piekare, gan riepas tad lēnītēm sasniedz elastības robežu, aiz kuras vairs nepalīdz, un šādi iešķiebts auto nu nespēj ne trešdaļu no pareizā manevra asuma. Turklāt stabilitātes rezerves parasti izsīkst tieši bīstamākajā stadijā – kad grāvis vai pretējās kustības josla nāk pretīm kā traki...

Akcentēts pagrieziena sākums kalpo par savdabīgu auto noturības indikatoru - sajutis nepaklausības pazīmes, jūs varat nesākt paātrinājumu, bet izripināt   līkumu   tikpat   lēni,   kā   tam  piebraucāt. Turklāt vietas jebkuriem manevriem  parasti   pietiek,   jo, izņemot spoguļspoža ledus variantus, gandrīz nav iespējams, ka pirmais grieziens paliks bez jebkādas reakcijas un jūs no ceļa bīstamās zonas pietiekami neattālinās. Lai cik paradoksāli tas liktos – šāds tikai šķietami ass braukšanas stils (tieši tāds tiek mācīts pat karalisku limuzīnu šoferiem), patīk arī pasažieriem, jo viņu rumpji tīkamāk reaģē uz īslaicīgu šķērspārslodzi ar sekojošu ērtu paātrinājumu garenvirzienā nekā uz ilgstošu sānisku šķiebšanos.

Vārdu sakot - visiem, kas tā vēl nav braukuši,   iesaku   pamēģināt.   Visiem, kas to jau dara - mani sirsnīgi sveicieni. Jūs esat uz pareiza ceļa un piederat pie "vadītājiem, kuriem var uzticēties" (citēju veco labo Andrē Bonē). Un kurus no nepatikšanām neglābs vis “infrastruktūra”, fotoradaru un policijas visuresamība, bet gan paša veselais saprāts.

Mūsu ekspertu viedokļi.

Didzis Kalnietis Foto: iAuto.lv

Didzis Kalnietis:

-         Kas tur daudz ko komentēt, viss  jau pareizi pateikts un uzzīmēts! Oskaram izdodas smuki un uzskatāmi. Ja viņam vēl sanāktu tajos transporta līdzekļos ievietot šoferīšus, cenas tām multenēm nebūtu... :-) Lielākā nelaime, ka daļai braucēju, manuprāt, nav ne mazākās vēlmes mēģināt iedziļināties un saprast!

Ivars Caune:

-         Lēna, pat pārāk lēna, šķietami bailīga ieeja pagriezienā nav negods. Tā ir saprātīga, drošību garantējoša rīcība. Turklāt kopumā jau brauciens lēnāks nemaz neiznāks, jo mūsdienu auto spēj paātrināties zibenīgi – ja ir gudri “nolikts” uz slaidas, pareizas izejas līnijas.

Ivars Caune Foto: iAuto.lv

Andris Pļavenieks:

-         Labs stāsts. Ja tikai – kā jau teica Didzis – nav vienkāršam klausītājam pārāk sarežģīts. Pavisam īsi pareizu trajektoriju varētu skaidrot tā – darbs jāpadara pirmajā līkuma trešdaļā (vai vismaz pusē). Tajā stūre pagriezta visvairāk. Ja vairāk  jāpiestūrē izejā – ieeja bijusi nepareiza. Pārāk ātra, pārāk kūtra. Bet vispār – kā visus auto vadīšanas smalkumiņus arī šo vajadzētu pamēģināt slēgtā trasē vai kādā tukšā stāvlaukumā. Ja vien iespējams laba skolotāja uzraudzībā.