21.gs – Virtuālo platformu un viedtelevīzijas uzvaras gājiens 5

Ietekmīgā masu medija – televīzijas – pirmsākumos, tās pirmajā popularitātes vilnī XX gs. vidū, gals tika pravietots klasiskajam kino, taču tas joprojām nav iestājies. Mūsdienās komunikāciju speciālisti arvien biežāk runā par klasiskās – lineārās televīzijas – galu.

Protams, ar dažādu “galu” pasludināšanu nereti mīlam pasteigties. Tomēr interneta ēra un tehnoloģijas ir mainījušas gan skatīšanās paradumus, gan kanālus, kuros mēs gūstam informāciju un skatāmies audiovizuālu saturu. Pārmaiņas ir skārušas arī klasisko televīziju – līdzās klasiskajam TV satura piedāvājuma un patēriņa modelim ir radušies jauni veidi, kā skatāmies TV – radījumus, filmas –, pasaulē plašu popularitāti iemantojušas dažādas virtuālās platformas (piemēram, Netflix) un viedtelevīzija.

Klasiskais, lineārās TV skatīšanās modelis rēķinās ar skatītāju, kura iecienītākā lasāmviela un arī nepieciešamākais orientieris ir TV programma, kas pasaka kas un kad. Katram raidījumam, filmai ir savs konkrēts izrādīšanas laiks striktajā programmas “rāmī”. Un kaut arī tehnoloģiju attīstība nu jau ļauj ierakstīt raidījumus, un TV programma vairs tik dzelžaini nevalda pār skatītāju, tomēr spēles noteikumi ir palikuši iepriekšējie. Klasiskā, lineārā TV piedāvā raidījumus, filmas – saturu –, skatītāju padarot par pasīvu uztvērēju, valdot pār tā laiku, diktējot tā “dienaskārtību”. (Iespējams, kāds vēl atceras kādu attālas bērnības ainiņu, kad ielas tukšojās un “dzīve apstājās”, jo tauta steidzās baudīt kāda īpaši populāra seriāla kārtējo sēriju, jo citas iespējas nebija.)

Straujais laikmeta ritms, nebeidzamais pienākumu maratons, kādu ik dienu veic vairums no mums, klasiskajam TV medijam ir atņēmusi skatītājus. Tos skatītājus, kuri paši grib būt sava laika saimnieki un nav gatavi pakļauties TV programmas režģa diktātam.

Arvien vairāk ir to, kuri pat klasisko TV kanālu raidījumus pēcāk meklē internetā, sev ērtā brīdī. Aizvien vairāk ir to, kuri paši ir gatavi sakomplektēt, izveidot savu raidījumu programmu, savu filmu piedāvājumu, pasīvi nepakļaujoties klasiskās, lineārās TV programmas diktātam.

Šīs auditorijas daļas paradumiem lieliski atbilst tāda globāla milža kā Netflix piedāvājums – milzīga filmu bibliotēka, kuru vidū ir popularitāti guvuši TV seriāli – arī paša Netflix produkcija. Šīs amerikāņu zīmola piedāvātās iespējas, kas popularitāti piedzīvojušas pēdējos piecos gados, ir radījušas revolūciju – gan filmu un TV seriālu ražošanā, gan nelineārās skatīšanās paradumu popularizēšanā. Ir attīstījies arī arī tā dēvētais bindžinga (binjing) – sērijskatīšanās – paradums. Proti, iespēja vienā piegājienā noskatīties kaut vai visas iemīļotā seriāla sezonas sērijas. Tas nenoliedzami ir daudz ērtāk, nekā gaidīt katras jaunas sērijas izrādīšanu, teiksim, reizi nedēļā, kāds būtu klasiskās TV piedāvājums. Daudzas virtuālās platformas savā globālismā, diemžēl, nerūpējas par to, lai nelielu valstu (arī Latvijas) auditorijām piedāvātu tulkotas filmas – tās skatāmas tikai orģinālvalodā. Šāda tipa platformas Latvijā nepiedāvā arī nacionālo filmu sadaļu (atšķirībā no Skandināvijas un lielajām Eiropas valstīm). Šī ir (vēl viena) iespēja nostiprināties nacionālajiem spēlētājiem – platformām (viedtelevīzijām, tā dēvētajām VOD (video on demand) platformām), kas Latvijas skatītājam piedāvā nelineārās skatīšanās iespējas un kvalitatīvu saturu: gan mākslinieciski augstvērtīgus seriālus, gan Latvijas kino piedāvājumu, gan atzītas filmas, gan atraktīvu, populārzinātnisko un izklaidējošo raidījumu sērijas, mudinot attīstīt “sērijskatīšanās” paradumus u.c. (Protams, kvalitatīvā satura piedāvājums ar šo nav izsmelts.)

Speciālisti prognozē, ka jau pēc pāris gadiem 2020. gadā vismaz puse no pasaules TV satura tiks patērēta, izmantojot nelineārās platformas. Galu galā skatītājs ir “dzimis brīvībai” – tam, lai pats spētu sakomplektēt sev saistošu saturu, sev ērtā laikā, izmantojot gan lokālo, gan globālo platformu piedāvājumu. “Verdzības laikmets”, kurā valda “dzelžaina TV programma un lineārā TV, iet uz galu.