Ja demokrātiju valstī bieži vērtē piemēram pēc preses brīvības vai nevalstisko organizāciju ietekmes uz valsts pārvaldi, tad satiksmes drošību un kopumā satiksmes kultūru varētu vērtēt pēc autovadītāju un riteņbraucēju savstarpējām attiecībām.
Tas ir jautājums ne tikai par divu satiksmes dalībnieku līdzāspastāvēšanu, bet arī par toleranci, satiksmes noteikumu, kā arī elementāru loģiskā saprāta likumsakarību ievērošanu.
Kamēr veloceliņu tīkls Rīgā būs tik trūcīgs kā pašlaik, bet riteņbraucēju skaits pieaugs attiecības ar autovadītājiem saglabāsies jutīgas. Velobraucējiem ir jāapzinās, ka veloceliņš nav „velomaģistrāle”, un tas nav abpusēji norobežots kā automaģistrāle. Lai gan veloceliņi ievērojami palielina braukšanas drošību, riteņbraucējs nevar justies pilnībā izolēts, neapdraudēts un neapdraudēt citus satiksmes dalībniekus.
Veloceliņi šķērso brauktuves, kur priekšroka ir autovadītājam, šķērso piebrauktuves māju pagalmiem, veikaliem, kafejnīcām un restorāniem, kā arī citiem objektiem, pie kuriem neuzmanīgi braucot iespējama negaidīta un bīstama avārijas situācija saduroties ar automašīnu, citu velosipēdu vai apdraudot gājēju. Riteņbraucējs uz veloceliņa nedrīkst justies kā vienīgais, kam ir tiesības, bet jāseko saprāta balsij, kas atgādina, ka riteņbraucējs joprojām ir viens no mazaizsargātajiem satiksmes dalībniekiem un katru situāciju uz ceļa nevar apcerēt satiksmes noteikumos. Būdams neuzmanīgs un pārgalvīgs arī uz veloceliņa riteņbraucējs var apdraudēt gan sevi gan citus satiksmes dalībniekus. Veloceliņš ir ieguldījums drošībā nevis caurlaide visatļautībai.
Savukārt, izvērtējot jaunā veloceliņa „Centrs-Berģi” celtniecības gaitu jāuzsver nepieciešamība to savlaicīgi pabeigt, lai braukšana pa to nebūtu bīstama, un velobraucējs pēc laba ceļa seguma neriskētu gūt traumu iebraucot kādā nepabeigtā ceļa posmā, savukārt bēdu stāsts par Dienvidu tilta nepabeigšanu nekļūtu par tradīciju.
Jāatzīst, ka Rīga ir vēl tālu no riteņbraucējiem draudzīgas pilsētas statusa. Ievērosim savstarpēju cieņu, satiksmes noteikumus, tajā pat laikā izmantosim katru iespēju atgādināt pilsētas plānotājiem par veloceliņu nozīmi.
Juris Zvirbulis,
Latvijas Automoto biedrības prezidents,
Ceļu satiksmes drošības padomes loceklis
278311. viesis
Citēju: "Bet vispār jau interesanti, ka nogriežoties no Brīvības ielas ir jāpalaiž gājēji, bet ne velosipēdisti, tas tā nedaudz absurdi tomēr. Vai ir kāds redzējis, ka kāds velo braucējs, (bērni neskaitās) pirms ielas šķērsošanas nokāpj no velo un to stumj?"
Te tev nav taisnība ja ir krustojums un transporta līdzeklis nogriežas, tad CSN saka ka tam ir jālaiž gan gājēji gan velosipēdisti neatkarīgi no tā pa ko tie pārvietojas, ietvi, ceļa nomali, vai velo celiņu. Protams ir mazliet idiotisks formulējums par to kas ir krustojums un kā līdz ar to atmērīt vai ietve/veloceļs ietilpst vai nē šajā krustojumā, bet tehniski korekti ir jamos palaist, ja vien veloceļš nav x-zin cik tālu !!!