Šonedēļ norisinās starptautiskās „Baltā spieķa dienas” tādēļ arī Valsts policija pievērsīs īpašu uzmanību, vai tiek ievērotas redzes invalīdu tiesības ceļu satiksmē.
Šodien sadarbībā ar Latvijas neredzīgo biedrību Rīgā notiks policijas reids, kura laikā tiks pārbaudīts, vai autovadītāji dod ceļu gājējiem, kuri rāda signālu ar baltu spieķi.
Saskaņā ar Ceļu satiksmes noteikumiem jebkurā gadījumā (arī ārpus gājēju pārejām) transportlīdzekļa vadītājam jāpalaiž garām neredzīgi gājēji, kas rāda signālu ar baltu spieķi.
BALTAIS SPIEĶIS – NEREDZĪGO CILVĒKU PALĪGS
(pēc Karaliskā Neredzīgo cilvēku nacionālā institūta (Lielbritānija) un citiem materiāliem internetā)
Neredzīgi ļaudis spieķi, lai varētu patstāvīgi pārvietoties, lietojuši gadsimtiem ilgi, taču baltā krāsā tam tika piešķirta tikai pēc 1. Pasaules kara. Vēl joprojām nav vienprātība, kurai valstij tad pienākas «atklājēja gods», bet tā mēdz notikt, ka labas domas vienlaikus mēdz rasties vairākiem cilvēkiem vienlaicīgi.
Bristolē (Anglija) reiz dzīvoja Džeimss Bigs, izbijis fotogrāfs, kurš redzi zaudēja kādā negadījumā. Viņš bija vīrs, kurš, lai arī zaudējis acu gaismu, nesēdēja četrās sienās, bet, cieši saņēmis rokās spieķi, pārvietojās Bristoles ielās. 1921. gadā viņam ienāca prātā lieliska doma - lai ļaudis labāk ievērotu viņu un viņa spieķi, tas jānokrāso balts.
Amerikas Savienotajās Valstīs baltā spieķa ieviešana tiek saistīta ar Džordžu A. Bonhamu, aktīvu Starptautiskā Lauvu kluba biedru. 1930. gadā viņš bija ievērojis neredzīgu vīru, kurš, nedroši taustīdamies ar spieķi, šķērsoja ielu. Bonhams saprata, ka tumšo spieķi autobraucēji pat nevar saskatīt, jo tas saplūst ar ielas segumu. Tas tika pārrunāts kārtējā kluba sapulcē, un kluba biedri nolēma iegādāties spieķus, nokrāsot tos baltus un izdalīt neredzīgajiem. 1931. gadā Lauvu klubs uzsāka popularizēt baltā spieķa lietošanu neredzīgo cilvēku vidū. Arī mūsdienās tieši Lauvu klubs (Lion’s Club) ir viens no aktīvākajiem ziedotājiem tieši neredzīgo cilvēku vajadzībām.
20. gadsimta 20.tajos gados Parīzē, smalkā augstāko aprindu ģimenē dzīvoja Pedžilī d’Herbemontas jaunkundze, kura savas dzīves laikā daudz laika un naudas veltīja neredzīgu cilvēku atbalstam un aizstāvībai. Džilī tika audzināta savam laikam atbilstošā garā, pasargāta no apkārtējās pasaules ietekmes. Viņa neapmeklēja publisko skolu, bet viņu audzināja un skoloja guvernantes no Vācijas un Anglijas, un klostermāsas.
Tā kā meitene bieži vien bija palīdzējusi neredzīgajiem šķērsot Parīzes trokšņainās ielas, tad Herbemontas jaunkundze nereti bija saskārusies ar gadījumiem, kuros reāli tika apdraudēta neredzīgu cilvēku drošība un pat dzīvība. Viņa par to runāja ar savu māti, ka valstij ir jāpieņem kādi noteikumi, jāveic pasākumi, lai pasargātu šos cilvēkus. Taču mātes viedoklis bija tāds, ka meitenei no augstākās sabiedrības neklājas par to skaļi runāt, labāk nodarboties, piemēram, ar grāmatu pārrakstīšanu, kas bija populārs laika kavēklis.
Tomēr Džilī neatmeta šo ideju. Nerimtīga bija vēlme iedrošināt neredzīgos iekļauties sabiedrībā, dod iespēju viņiem pārvietoties, nepadraudot sevi un citus, vienlaicīgi pievēršot garāmgājēju uzmanību, dot iespēju ikvienam piedāvāt palīdzību. Viņa ķērās pie savam sabiedrības stāvoklim neparasta soļa – uzrakstīja Parīzes laikraksta “Echo de Paris” redaktoram vēstuli, rosinot Parīzes reģiona neredzīgajiem izsniegt baltus spieķus, līdzīgus tādiem, kādus lietoja policisti regulējot satiksmi.
Redaktoram šī ideja iepatikās, 1930.gada novembrī ziņa tika publicēta. Baltā spieķa ideju negaidīti ātri atbalstīja arī attiecīgās varas institūcijas. Arī Parīzes policijas prefektūra atbaltīja ideju neredzīgiem gājējiem lietot balto spieķi.1931. gada 7. februārī Pedžilī d’Herbemonta, nelielā svinīgā ceremonijā, piedaloties kara, izglītības un veselības ministriem, pasniedza Francijas neredzīgo veterānu apvienības prezidentam un vēl vienam neredzīgam cilvēkam baltos spieķus. Vairāk nekā 5000 balto spieķu tika izsūtīti pa visu valsti – 1. Pasaules kara veterāniem un civiliedzīvotājiem, kuri zaudējuši redzi. Tas bija simbolisks žests, kas liecināja – turpmāk neredzīgie tiks atpazīti un pasargāti ielu satiksmē.
1931. gadā par šo franču ideju rakstīja britu prese, bet Vesthamas (Londonas mikrorajons) Rotari klubs piedāvāja sagādāt baltos spieķus sava rajona neredzīgajiem ļaudīm. BBC savos radioraidījumos aicināja neredzīgas personas apgādāt ar baltajiem spieķiem un tos popularizēt sabiedrībā. 1932. gadā Nacionālais neredzīgo institūts sāka izgatavot un pārdot baltos spieķus.
Baltais spieķis šobrīd visā pasaulē tiek lietots kā neredzīgu cilvēku pazīšanās zīme. Kopš ASV prezidents Džonsons 1964. gada 15. oktobri pasludināja par “Baltā spieķa drošības dienu”, šī diena ir veltīta tam, lai atkal un atkal no jauna visā pasaulē pievērstu sabiedrības uzmanību cilvēkiem ar redzes traucējumiem un viņu vajadzībām.
Lai gan baltais spieķis nu jau ir starptautiski pieņemts kā neredzīgu cilvēku simbols, atšķirīgās valstīs ir atšķirīgi noteikumi kā izveidot balto spieķi. Piemēram, Apvienotajā Karalistē balts spieķis rāda, ka tā lietotājam ir redzes traucējumi, bet ja uz tā vēl ir divas sarkanas joslas, tas norāda, ka lietotājs ir gan neredzīgs, gan nedzirdīgs. ASV katrā štatā var būt atšķirīgi noteikumi, taču kopīgais ir tas, ka, paceļot balto spieķi, neredzīgajam ir tiesības jebkurā vietā šķērsot brauktuvi, balto spieķi ir atļauts izmantot visās publiskajā vietās, un protams – šo spieķi aizliegts izmantot personām, kuri ir redzīgi. Nīderlandē pat tika izgatavoti baltie spieķi ar GPS sistēmu un iespēju virsmas skenēšanai, diemžēl lielpilsētās ar daudzajiem namiem, automašīnām, vairumā aprīkotām ar GPS sistēmu, spieķa precizitāte varēja būt ne lielāka par dažiem metriem. Šāda spieķa lietotājs ar ikšķi varēja sataustīt iebūvētajā ekrānā bultiņu, kura norādīja ejamo ceļu. Savukārt virsmas skanētājs ziņoja vai solis būs uz augšu vai leju, brīdināja par novirzīšanos no ceļa. Šāds spieķis šobrīd vēl tiek pilnveidots.
