Tebras jumti - dalībnieka piezīmes 17

Tā kā vēl līdz šim neesmu atguvis savu balsi, tad visiem interesentiem par notikumiem tālajā Kurlandē (Tebras ekspedīcijā) jāpastāsta rakstiski.

10.februāris – līdz startam vēl pusotrs mēnesis.
Gonka beigusies, jādomā kā tikt uz nākošo. Sastādam kalendāro plānu, lai varētu paspēt visu laikā un prātīgi. Plāniņš tāds, ka par maz neliekas – jānomaina nokautais motors, jāpārtaisa riteņu piekare no lāgām uz atsperēm, jāuzstāda “Amatnieka” izgatavotas pusasis un “razdatkas” zobrati, jāpārtaisa virsbūve atbilstoši 39” bogeriem utt… Bet uz papīra izskatās paveicams.

22.marts – līdz startam vēl nedēļa.
Pēc plāna šodien vajadzētu izbraukt pa karjeru, drusku palauzt mašīnu un atrast konstrukcijā vājo vietu, lai pa nedēļu varētu novērst trūkumus. Ierodos pie Zebras, bet tā vēl tiek jaukta ārā, lai uz punktiem saķerto tiltu piekari sametinātu pa nopietnam. Piekniedēju pāris riteņu arku paplašinājumus un bēdīgs braucu mājās.

28.marts, plkst.14.00 – līdz startam vēl 22 stundas.
Ierodos notikumu epicentrā. Zebra vizuāli nav daudz mainījusies. Pirmajā brīdī šoks, bet tad iestājas miers – starts atceļas, varam mierīgi izmantot brīvo laiku, lai nedaudz pabūvētu auto.

28.marts, plkst.22.00 – līdz startam vēl 14 stundas.
Riteņi beidzot ir pieskrūvēti vietā, pirmo reizi izbraucam no garāžas uz ceļmalas grāvi, lai pārliecinātos vai TAS darbojas. Uzmanīgi pa diognāli ielaižamies grāvī, riteņi glīti izkaras, bet nekur neķeras. Pāris metru pa grāvi un pa diognāli ārā! Bogeri ieķeras grāvja malā, auto noraustas, drusku palecas un ārā ir! Tas viss motoram darbojoties tikpat kā tukšgaitā! Ir pamats piesardzīgam optimismam. Atlicis tikai pieskrūvēt lampas un vinču, savilkt vadus, aiztaisīt caurumus grīdā un riteņu arkās utt…

29.marts, plkst.00.00 – līdz startam vēl 12 stundas.
Man sāk nākt virsū karstumi un aukstumi, krata drebuļi, ja atmetam iespēju par spontānu grūtniecību, tad liekas, ka esmu slims. Instinkts liek kādā stūrī nolīst zem segas.
29.marts, plkst.01.00 – līdz startam vēl 11 stundas.
 Esmu izdarījis nopietnu kļūdu – atstājis telefonu dzirdamības zonā, bet ar roku neaizsniedzamu. Kurš idiots var tik neatlaidīgi zvanīt nakts vidū!? Nu jā, es pats jau viņam lūdzu atzvanīt. Bet vai tad ik pēc 15 minūtēm?

29.marts, plkst.02.00 – līdz startam vēl 10 stundas.
Padodos. Ceļos augšā, atbildu uz zvanu un eju skatīties cik tālu ir tikuši Vents ar Māri. Ir noticis brīnums, varam sākt lasīt kopā līdzi ņemamās lietiņas. Brauksim!

29.marts, plkst.04.00 – līdz startam vēl 8 stundas.
Esam tikuši līdz Rīgai. Jāsavāc pēdējie nepieciešamie aksesuāri, un ir pat laiks divas stundiņas nosnausties!

29.marts, plkst.07.00 – līdz startam vēl 5 stundas.
Izbraucam uz Ulmaņa gatves un jau pirmajā benzīntankā sākam satikt domubiedrus, kas arī dodas uz rietumiem. Pa ceļam mums ir pāris stundas laika saprast, kā darbojas 30 latus vērtais jaunais motors, krietni dārgākie amīši un vispār pierast pie pilnīgi jaunas mašīnas.

29.marts, plkst.10.00 – līdz startam vēl 2 stundas.
Esam laimīgi tikuši Cīravā. Parastā pirmsstarta jezga, mēģinu koncentrēties un saprast, kas rakstīts sacensību nolikumā. Kā vēlāk izrādīsies daru to diezgan pavirši – savādi, kāpēc tā?

29.marts, plkst.12.20 – AIZIET!!!
Pirmais loks. Drusku pamaldamies pa mežu, kamēr uzejam krūmiem aizaugušo mazbānīša stigu pa kuru jābrauc. Radiatora aizsargrežģi kopā ar citiem mazsvarīgiem sīkumiem esam atstājuši garāžā, tāpēc pret koku gāšanu izturamies delikāti, kā lakots 5x5 mersedes. Arī kritalām kāpjam pāri reti piesardzīgi, jo nevar zināt, cik izturīga sanākusi jaunā piekare. Tomēr liekas, ka viss puslīdz darbojas. Esam prātīgi aizripinājuši līdz pirmajai laika kontrolei.

29.marts, tā ap vieniem.
Pirmais speciālais posms. Liels, riebīgi glumjš, mālains kalns. Jānobrauc lejā un kaut kādiem mātes vārdiem jātiek augšā. Mazā klase mēģina to veikt, bet diezgan nesekmīgi. Lielajai neiet daudz labāk. Man nav īstas pārliecības par jaunajiem bogeriem. Pa dubļiem jau tiem tā kā vajadzētu iet, bet norokot dubļus apakšā ir sasalis māls. Gandrīz prasās “šipenes”. Nu ko – nepamēģināsi – nekad neuzzināsi. Braucu. Pilnīgs bogeru triumfs! Pareizās riepas pareizā vietā! Izskatās, ka esmu izdarījis pareizo izvēli.

29.marts, tā ap diviem.
Otrais loks. Mazs pārbrauciens pēc leģendas pa dubļainām risēm. Mazajai klasei ar zemu klīrensu varētu būt diezgan smagi. Mēs ripojam pāri bez īpašas piepūles. Sāk rasties sajūta, ka viss iet no rokas. Vēlāk gan izrādās, ka neesam novērtējuši bezceļa viltību – īstenībā tā bija tikai uzmanības novēršana.

29.marts, drusku vēlāk.
Orientēšanās zona. Ap kādu ceturto kontrolpunktu sākam saķert iepriekš startējušos. Neviļus man pasprūk vārdi, ka tā jau mēs vēl pa gaismu finišēsim – nav jau nekas daudz vairs šai dienai atlicis. Vai tad kāds aiz mēles raustīja, tā izaicināt likteni? Pārliekas pašpārliecinātības sekas nav ilgi jāgaida. Kāpēc braukt apkārt pāris kilometrus, ja var te pat fiksi pārvinčoties pāri meliorācijas grāvim? Izrādās, ja pēc pusnakts pieskrūvē vinču pie auto, tad drusku pabraucot pa mežu kāda skrūvīte pazūd. Un gadās tā, ka bez šīs skrūvītes vinča vienkārši ņem un nedarbojas! Sarunas karstumā Vents ar Zebru drusku palēkā uz pakaļējiem riteņiem, bet no grāvja ārā netiek. Nu ko – remontējam vinču. Tikmēr garām pabrauc prātīgie, kas bija izvēlējušies apkārtceļu – kur tie ātrie tikuši. Izvinčojamies un metamies šos ķert – nu jau viegli aizkaitināti. Nākamais grāvītis mānīgi sekls, bet pretējā krastā krūmu celmos aizķeras pakaļējie riteņi – visā savā metru diametrā godībā. Izvinčojamies, bet pakaļējā tiltā iemeties nodevīgs krakšķis. Mēģinam lēnītēm izvilkties līdz kādai sausākai vietai, kur veikt tehnisko apkopi. BAM!! Gandrīz izlidojam pa priekšējo logu, jo pakaļējais tilts ir patvaļīgi izlēmis apstāties. Neko darīt, skrūvējam nost pakaļējo kardānu, tālāk brauksim priekšpiedziņā. Četrdesmi piecas minūtes pieļaujamā kavējuma ir sasodīti maz šādām izdarībām. Par laimi tuvākais ceļš uz laika kontroli ved caur 6. un 7. kontrolpunktu. Tos pa ceļam fiksi paķeram un lidojam uz LK. Paspējam!

29.marts, krēslā.
Otrais speciālais posms. Izcilas meža tehnikas iebrauktas rises tā ap metru dziļumā. Esmu kaut kur kopā ar pilnpiedziņu pazaudējis arī balsi. Mana sēkšana jūtami ceļ apkārtējo garastāvokli. Apskatam trasi un pieņemam lēmumu: neesam mēs nekādi mazohisti, šis mums būs izdzīvošanas trenniņš Lādogai. Apstākļi atbilstoši – paši negulējuši, visu nakti remontējuši auto, Zebra pusnokauta, trase smaga. Pēc iepazīšanās vizītes pa trasi kājām, dodamies gatavot startam to, kas vēl palicis no auto. Ar svaigu aci apskatot izskatās, ka pakaļējie riteņi ir pārāk pietuvināti auto aizmugurei. Palienam apakšā – ārprāc! Pakaļējais tilts karājas tikai saliektu amīšu galos. Šī diena nu mums ir galā. Labi ja tiksim līdz Cīravai, kur jāsameklē metināmais, lai varētu kaut kā to lūzni piefiksēt. Vents mēģina ar domkratu piecelt tiltu vietā un tad ar trosi kaut kā piesiet, lai tas pa ceļam nepazūd. Var jau braukt priekšpiedziņā, bet stiept pus auto uz rokām liekas drusku pārspīlēti. Pa ceļam uz bāzi mēģinam atzīmēties pēdējā laika kontrolē, bet to mums neieskaita. Mums jau nu likās, ka šādā situācijā mēs būtu pietiekami penalizēti par neatrastajiem slēptajiem punktiem, bet tiesneši domā savādāk.

29.marts, tā ap 21.00.
Aizkuļamies uz Cīravu, kur izrādās, ka vienīgais metināmā īpašnieks ir arī šo sacensību dalībnieks. Savādi, bet viņš neizrāda nekādu entuziasmu vēl šovakar kaut kur doties un kaut ko pa nakti metināt. Labi - ja no rīta, tad no rīta. Starp citu izskatās, ka lielā klase taisās nakšņot mežā. Arnis jau pasūtījis no Rīgas jaunu riteņa “stupicu”, ko cer uz vietas, neatejot no kases nomainīt, Edvīnam ar vienu rezerves riteni izrādījies par maz, trūkst informācijas par pārējiem. Viens ir skaidrs - bāzē viņu nav. Labi gan ko, ka paspējām laikus salauzt auto! Bet mēs šobrīd varam tikai iet izgulēties. Nu tad līdz rītam!

30.marts,plkst.6.30.
Pamostos pusstundu pirms modinātāja zvana. Jāsāk rosīties! Modinu brāļus, dodamies pie Zebras. Ventam ir svaiga ideja – metinājums būs neelastīgs un tāpēc trausls. Jāmēģina pilnveidot trosu vītnes zem auto. Viņš paņem trosi un pazūd zem mašīnas. Pēc pāris stundām viņš ir uztamborējis kaut ko līdzīgu vērpes stabilizatoram pakaļējam tiltam. Jācer, ka tas darbosies, lai gan ko mēs varam zaudēt?

30.marts,plkst.10.30 - starts.
Aiziet pa meža stigu! Nevar saprast vai sasalums darbojas mums par labu vai nē. Dubļos mums jāvinčojas gandrīz katru reizi, citi vienkārši brauc, bet ja trase būtu smagāka, varbūt kaut kad sāktu izpausties mūsu vinčas ātrums. Ņemoties gar vinču sadzirdu raksturīgo šņācienu – no radiatora strūklo tosols. Nu jā, mums jau problēmu bija gana, viena vairāk vai mazāk, kāda tam nozīme. Par laimi caurums ir pie augšas, vienkārši saslēdzam ventilatorus pastāvīgai darbībai un attaisam izplēšanās truka vāciņu, cerams ka varēsim turpināt. Dīvainā kārtā trosu pinekļi pakaļējam tiltam ir pa prātam un vismaz tas netaisās pazust. Tomēr mūsu pārvietošanās ir bezkaunīgi lēna, knapi ierakstamies pieļaujamā kavējuma robežās.

30.marts,divas stundas vēlāk.
Trešais speciālais posms. Mazs triāliņš vecā grants karjerā. Protams trase ir veidota tā, lai būtu interesanti braukt ar pilnpiedziņas auto. Mūsu golfiņš liek drusku padomāt vai ir vērts vispār sākt. Noskatamies ka GAZ69 mierīgi un lēnīgi izbrauc trasi, vai tad nu mēs galīgi neko nevaram? Mēģināsim! Sāku prātigi ar pirmo pazemināto. Bogeri zibenīgi norok pusi no pirmā pampaka, bet uz priekšu ne soli! Nu ko, vai nu pans, vai cūku gans! Otro pazemināto un gāzi grīdā! Pirmais pampaks, otrais pampaks, trešais pampaks – VĀKS! Izrādās pārsniegt ieteicamo ātrumu ir bīstami. Tas gan ir kaut kas pilnīgi jauns. It kā izkrāvām no mašīnas visu lieko, bet salonā atrodas milzīgi daudz nenostiprinātu priekšmetu, balonatslēgu ieskaitot. Finiera jumts nokrakšķ, bet iztur. Savādi gan, ja man to stāstītu nekad neticētu. Visumā trakoti veiksmīgi. Mūs mudīgi uzvinčo uz riteņiem, motors iedarbojas, esam zaudējuši tikai kādus simt soda punktus un litru eļļas. Sakravājam mantas un braucam tālāk.

30.marts, vēl pēc brītiņa.
Mazs divdesmit minūšu pārbrauciens pēc leģendas. Liekas jocīgi, bet pa ceļam nekas nebija jāremontē. Ierodamies laika kontrolē, bet tur mūs neviens negaida! Nu jā  ir arī iemesls – Edvīns iestādījis savu petroli uz jumta upē. Pats stāv blakus slapjš un nemaz neizskatās laimīgs, ka tikko izglābies no drošas noslīkšanas. Pirmajā brīdī vispār nevar saprast, kā viņš ticis ārā no mašīnas, jo upīte ir stāviem krastiem un tieši autiņa platumā. Vispār ir sanācis tīri labs tiltiņš. Tagat tā kā būtu jāpriecājas par konkurenta neveiksmi, bet kaut kā nesanāk. Nogurums vai? Pa to laiku ir atbrīvojie galvenais brasls un mēs dodamies cīņā. Izbraukšana ir diezgan stāva, bet ar mūsu saliekamajām laipām lielas problēmas nerodas. Kopumā tas saucas ceturtais spciālais posms “Upes” . Rodas pamats aizdomām, ka priekšā būs vēl kāds brasliņš. Aizripinam līdz Tebrai – kā tad, tiltu atkal aizmirsuši uzbūvēt. Pa upi ņemas mazā klase, izveidojies tāds kā korķis. Neticami mierīgi noskatamies, kā citi pelna mums soda laiku. Mums šodien tikai viens uzdevums – finišēt vispār. Soda punkti vairs nav tik ļoti no svara. Sagaidam savu kārtu un pa laipām uzvelkamies krastā. Vismaz kļūst skaidrs kāpēc mēs vadājam līdzi tos sasodīti smagos dzelzs gabalus.

30.marts, pašās beigās.
Pēdējā mazā leģendiņa. Nieka 10 kilometri. Pusceļā mums noķīlējas jaunā pusass, protams ka vienīgajā velkošajā tiltā. Divas dienas šitā mocīties un netikt līdz finišam!? Ne par ko! Raujam nost un mainam vietām riteņu stupicas no priekšējā uz pakaļējo tiltu. Tur aizmugurē, tas brīvstāvošais liekēdis, gan jau kaut kā izgrozīsies satelītos. Atkal nākas konstatēt, ka 45 minūtes pieļaujamā kavējuma ir tīrā ņirgāšanās par cilvēkiem. Bremžu stiprinājumi priekš un pakaļtiltiem atšķiras, tāpēc bremžu mašīnīti vienkārši piesienam ar gumiju pie bampera un lai virzulīši par tālu neizlīstu no vietām, starp “kolotkām” ar izolācijas lentu instalējam svečatslēgu. Tagat bremzes būs tikai vienā ritenī. Štrunts! Riteņus vietā un uz priekšu! Alikušas desmit minūtes uz pieciem nezināmas grūtības kilometriem. Lidojam kaut kur starp debesīm un zemi dubļus šķiezdami, liekas tomēr, ka tuvāk zemei nekā debesīm, jo pret zemi atsitamies biežāk. Paldies tam, kas pavāca malā gājējus, telefona stabus un malkas ratiņus! Paspējam! Cīravā valda pilnīgi neizprotams svētdienas miers un klusums. Kur tad orķestris un ziedi? Senāk vismaz leģendā bija ieraksts “tu to esi paveicis!” Tagat nav pat tā. Vispār es nesaprotu, kas tos ļautiņus dzen purvā bendēt sevi un autiņus. It kā nevarētu mierīgi paskatīties teļļuku un iedzert kādu aliņu!

31.03.03

Indulis, tas kurš ar Zebru