Kā jau laikam ievērojāt, uz pavisam īsu laiku (vienu nedēļu) iAuto bija pārcēlies uz Vāciju, Berlīni. Tagad arī pastāstīšu, kā mums tur gāja...
Kaut arī brauciens notika ar autobusu, to pēc sava rakstura varētu pielīdzināt braucienam ar savu auto. Tiem, kas nekad nav šķērsojuši valsts robežu ar savu transporta līdzekli, varētu rasties nelielas problēmas – paskaidrojumu ir maz, tie parasti ir vietējās valodās, robežsargi īpaši necenšas, lai tos saprastu. Ceļā uz Berlīni visindīgākie izrādās poļi - viņi ir gatavi pat mašīnu izkratīt, ja rodas kādas aizdomas par braucējiem. Uz robežas var gadīties, ka nākas it kā bez iemesla "pagaidīt" dažas stundiņas.
Lietuva
Tai cauri mēs izlidojām (uz maģistrāles atļauts 130km/h) tikai ar apturēšanu uz robežas un vienā benzīntankā "uzpildīties". Lietuvieši ir draudzīgi, bet tikai viņiem nezin kāpēc nepatīk Eiro naudiņas.
Polija
Uz robežas sākās brīnumi... Poļu robežsargs ilgi blenza manā pasē un sejā, meklēdams "trīs atšķirības". Nenoticēja. Izrāva mani no autobusa un savā būdiņā meklēja atšķirības vēlreiz - šoreiz divatā ar priekšnieku. Neatrada. Nācās noticēt, ka es esmu es un priecīgs tiku atpakaļ autobusā. Pa ceļam sāka snigt sniegs, iestājās ziema. Dažas pieturvietas benzīntankos. Uz ielām tikai sīki auto. It kā ar roku zīmētas ceļazīmes. Bieži brīdinājuma zīmes ar tekstu: vipadki (laikam izlecoši gājēji). Poļi Eiro pazīst un labprāt pieņem, tikai izdod gan zlotos (pēc nevienam nezināma kursa). Turpina snigt, reizēm līst. Šejienes iedzīvotājiem tā laikam ir stihija. Īsā ceļa posmā no līdz robežai - vismaz pieci "jumti" vai "grāvji". Cilvēki nespēj savaldīt savus braucamrīkus. Tas uz šaurā Polijas ceļa rada sastrēgumus.
Vācija
Uz robežas viss mierīgi. Pat pārāk. Poļi mierīgi izlaiž. Vācieši pieņem. Atkal mana pase robežsargam tā iepatīkas, kas tā tiek paņemta sev līdzi. Pēc nepilnām divām stundām mēs beidzot drīkstam turpināt ceļu. Nāk rīts. Lielākajā daļā ceļa maksimālais ātrums ir ierobežots uz 120 km/h. Tomēr citiem tas netraucē lidot ar daudz lielāku ātrumu. Zem vairākiem viaduktiem redzamas videoradara pazīmes. Tātad šeit viss tiek kontrolēts. Pirmo reizi Vācu policiju pamanīju tikai pie salūzuša auto, kas stāvēja šosejas malā.
Plkst. 9. Iebraucam Berlīnē. 24h uz riteņiem. Pievēršam uzmanību pamestām tribīnēm ceļa malā - ar skatu uz šoseju. Izrādās, ka šeit kādreiz sacentās Formula-1 braucēji. Kaut arī ceļš sadalīts 3-4 joslās, sastrēgums ir sasniegts. Daži kilometri un gandrīz stunda lēnas "stumšanās" un tuvojamies centram. Sastrēguma laikā no augstā autobusa skatpunkta bija lieliska izdevība ielūkoties, kas tad atrodams vāciešu mašīnu salonos. Hmm, tikai divas lietas – noteikti ēdamais un karte. Visi vadītāji, ieskaitot aizmugurē sēdošos, ir piesprādzējušies. Braukšanas kultūra? Ļoti līdzīga mūsējai – ir arī tādi, kam "tupēt sastrēgumos" liekas neinteresanti un tie, strauji mainot joslas, aizlido pa priekšu. Braucot pa Berlīni policistus var pamanīt ļoti reti. Krustojumus viņi neregulē – nav nepieciešamības.
5 dienu laikā redzēju tikai vienu gadījumu, kad policists sodīja vadītāju par nepareizi novietotu auto. Arī viņiem ir tādi paši busiņi, ar kuriem patrulēt – kā Rīgas PP. Reiz, braucot ārā no Berlīnes, redzēju amizantu skatu: policists stāv ceļa malā sev priekšā nolicis binokli uz statīva, un kaut ko pēta pretīmbraucošajos auto - tehnisko, apdrošināšanu vai jostas. Nezinu, nepajautāju. Starp citu, Vācijā ar policistu drīkst arī runāt. Un viņi pat atbild. Normāli. Mūsējos vajadzētu sūtīt nevis uz Kauguriem, bet gan tieši uz Eiropu mācīties... Ceļazīmju gamma ir ļoti plaša – nevācietim grūti saprotamas papildu plāksnītes, bet tas jau viņus neuztrauc. Savukārt, ja uz šosejas notiek remontdarbi – to nepamanīt nav iespējams, jo par to brīdina speciālas piekabes ar milzīgiem mirgojošiem norādījumiem. Pilsētas centrālajā daļā tā arī neredzēju nevienu vietu, kur drīkstētu bez maksas apstāties. Kases aparāti ir uz katra soļa. Interesanti, ka vācieši tik ļoti vēlas ekonomēt, ka kases aparātiem uzstādītas saules baterijas.
Bieži dzirdēti vietējo tūnētāju pārmetumi, ka Latvijā tie tiekot ierobežoti, jo Eiropā it kā braukājot supertūneti auto. Varu nomierināt. Piecu dienu laikā Berlīnē neredzēju nevienu tūnētu auto – ar tādiem vācietis pa ielu nebraukā. Arī lepno auto ir pamaz, lai neteiktu, ka ļoti maz. Manīju dažus X5 un vienu(!!) BMW 7. Arī skandināvi Vācijā nav cieņā - ļoti reti ir Volvo un Saab. Visbiežāk ekonomējošais vācietis ir novērojams smaidošajā Smartā vai Mini. Jāatzīmē, ka vispār BMW Berlīnē neizceļas - Volkswageni dažādās versijās ir vismaz 5x vairāk.
Patīkami, ka Berlīnē nesiro tā saucamie mikrobi. Tāda sabiedriskā transporta veida šeit neredzēju.
Cilvēki, kas bijuši Vācijā vēl feniņu laikos, atceras to, kā normālu zemi. Tagad viss ir mainījies. Vienīgais, kas patiesi atgādina par vāciešu izslavēto pedantismu – ideāli tīrie automobiļi. Neatradīsiet nevienu auto, kam pat logu tīrītāja pēdas uz stikla būtu redzamas. Bet. Pat elementāras lietas maksā apmēram 2 reizes dārgāk kā pie mums. Arī benzīns nav izņēmums - 1,10€ par litru. Ja nezināt vācu valodu, gatavojieties grūtībām. Vācietis (arī turks) ir gatavs drīzāk izraut kases aparātu un parādīt izsisto summu, nekā angliski pateikt, cik jāmaksā. Ēdot nerestorānā, neaizmirstiet novākt aiz sevis traukus. Tas nekas, ka par sīkām pusdienām būsiet samaksājuši kādus 10€.
Izmaksas. Kopā maršutā Rīga-Berlīne-Rīga tika noripoti 2500 kilometri. Nav grūti izrēķināt, ka tas ir vismaz 250€. Tad vēl viesnīcas. Ap 30km no Berlīnes (pie Berlīnes apvedceļa) 2-vietīgs numurs maksā 24€, bet ar katru kilometru tuvāk cenas aug. Pieberlīnes hotelis maksā sākot no 38€. Pusdienas gan sanāks tā padārgas - sākot no 5€ McDonaldā un beidzot ar 15€ samērā prastā ķīniešu restorānā. Ja vēlaties apmeklēt normālu tualeti, nāksies šķirties no 1,10€ (McDonaldā bez maksas). Pozitīvs piemērs: bārā skrūve ar 20g šnabja ~5€. Par alkoholiķi nekļūsi. Braukšana ar sabiedrisko transportu 6,10€ dienā.
Kopumā ceļojums bija labs, ja nebūtu jāpiedzīvo šis Vācijas cenu šoks.
No Berlīnes līdz Rīgai "atlidojām" jau ātrāk – nieka 20 stundās, šoferim laikam ļoti gribējās mājās. Pa ceļam noskatījāmies, kā uz Vācijas-Polijas robežas tika arestēts kāda lietuviešu golfiņa pasažieris - par narkotikām. Padoms: ja uz robežas jums vaicā par narkotikām, nav ieteicams jokot un teikt, ka kaut kur ir – tad jūsu auto turpat uz vietas tiks izjaukts līdz pēdējai skrūvītei. Robežsargi jokus nesaprot.
Ja arī jūs nolemjat izmēģināt šādu braucienu ar savu auto, neaizmirstiet paņemt līdzi savu ēdamo un dzeramo – nenāksies nožēlot. Alkoholu gan daudz ievest neizdosies, bet tas jau nav galvenais, vai ne? Reāli ar vieglo auto Berlīni var sasniegt 20 stundās. Ko redzēt tur ir daudz - Brandenburgas vārti, leģendārais Reihstāgs, muzeji, Berlīnes Zoo, Berlīnes mūra (sienas) fragmenti. Dažas fotogrāfijas varat apskatīt foto galerijā.
Ak jā, gandrīz aizmirsu. Berlīnē dzīvo tik superattīstīti cilvēki, ka Internets viņiem nav nepieciešams - tāpēc ceļojuma laikā arī neatradu normālu iespēju piedalīties iAuto dzīvē...
P.S. 1€ ~ 0,62Ls
iAuto redaktors.
Foorshi !