Lādoga 2003. Mēs te bijām! (IV) 2

Par laimi esam jau pļaviņā aiz kuras redzams puslīdz sakarīgs traktoru ceļš. Pa to varētu mēģināt braukt arī klasikā un bez pazeminātajiem ātrumiem. Līdz finišam pāris kilometri.

Vienā lēzenā, bet garā kalniņā gan iznāk vinčoties. Te mūs atkal apdzen Unirovers. Galvenais viņu tālu neatlaist. Lai šādā kondīcijā tiktu uz priekšu ir jāiet diezgan lielā cukā. Zebra ar tādu apiešanos ir nemierā, ceļas pakaļkājās, lec ārā no risēm un mēģina izgāzt savu niknumu uz apkārt augošajiem kokiem. Kad tas neizdodas, tā izmisumā metas slīcināties ceļa malā esošajā ezerā. Ar telekinēzes palīdzību nobremzējam pāris metrus no ūdens, 45 slīpā nogāzē. Viegli trīcošām rokām, tinam ārā pakaļvinču, lai tiktu atpakaļ uz ceļa. Lai būtu pilns komplekts, sāk ķīlēties priekšējais labais ritenis. Vai nu satelīti uzkarsuši no nepierastās slodzes, vai vaļējā riteņa gultnī sagājuši dubļi. Stūrējam četrrocīgi. Par laimi ir klāt nometne un finišs. Izrādās, ka Uniroveru esam apsteiguši par veselām 10 minūtēm. Toties ir atdzīvojies viens vakardienas neveiksminieks un ielicis mums par veselām 14 minūtēm. Atkal sestie. Arnis kaut ko saputrojis un pēc laika kontroles alpīnisma vietā atskrējis uz nometni. Kad tiesneši viņam to atgādinājuši, lidojis atpakaļ uz trasi, un ar visu to - trešais rezultāts. Reids joprojām pārliecinoši - pirmie, trešie un ceturtie. Mēs ravējam priekšējo tiltu, Arnis - pakaļējo. Viņam tur iekšā viss ir tā samalts, it kā kāds tīšām būtu gribējis padarīt tā sastāvdaļas neatpazīstamas. Trešās dienas SP - "Bebrs un dzelzceļš". Bebru neredzējām, bet sliedēm pāri braucām. Novērtēts ar astoņām ballēm. Pat ļoti tā varētu būt. Pie paša starta krūmos pazib tāda kā Vardes (245) pakaļpuse. Nomaldījies vai salūzis? Nav laika iedziļināties! Bebru dīķis sirsnīgi atpazīstams no vecām Lādogas filmām un plakātiem. Nez kāpēc tā labākā upes šķērsošanas vieta ir tieši pāri dīķim. Varbūt, ka tā arī ir. Pašā centrā remontējas Unirovers (244), pa labi igauņu lielais Aleksis ar savu roveru (248) rāda īstus cirka trikus - ar vinču pievelkoties brauc vertikāli augšā ar vienu riteni pa koku, ar otru pa akmeni. Paskatoties vien, man sāk nežēlīgi sāpēt tilti. Mums uz turieni nevajag! Atliek braukt pa kreisi. Drusku pabradājam un aiziet! Viens īpatnis šogad šo braslu esot paņēmis bez vinčošanās. Kam negadās! Mums gan pašai upes gultnei pāri iznāk pavinčoties, tālāk pa dīķi jau bez problēmām! Otrā pusē dzelzceļam kārtējie mežcirtēju neceļi. Vienā brīdī rises paiet pilnīgi zem ūdens. Te visiem ļoti gribas skatīties uz ūdeni un minēt kādi pārsteigumi tur noslēpušies. Pēdējā brīdī pamanu ilgi gaidīto pagriezienu. Mums pa labi! Kamēr lēnīgi un prātīgi griežamies iekšā cirsmā, no pretējās puses peļķē parādās igauņu Vranglertraktors (246). He hē - aizskrējis garām! Ripinam savā ritmā un netaisamies laist viņu garām - izcirtums ir plats, lai viņš ar saviem Unimoga tiltiem un aizliegtajiem traktora riteņiem brauc mums garām kā prot! Tālāk sākas krievu jociņi ar GPS punktiem. Punktu secība nav gluži pēc kārtas numuriem un laikam viņi paši ko sajaukuši, jo kā vēlāk izrādījās divus mēs jau bijām izbraukuši pirms tam un tagat it kā sanāca braukt atpakaļ. Nonākuši pļaviņā, kur bija braukāts visos iespējamajos virzienos, izvēlos ceļu atbilstoši GPS rādītajam vairāk pa kreisi. Tas mūs noved bezcerīgā izcirtumā, kas beidzas ar strupceļu. Pēc vakardienas pieredzes, ātri pārskatu atlikušos punktus - divi nākamie it kā ir atpakaļ, bet finišs un priekšpēdējais punkts uz priekšu. Nu ko, riskēsim tos divus izlaist, vai tad nu tik tuvu pie finiša šamējie būtu ierīkojuši laika kontroli! Tikmēr Vranglertraktors ir iebraucis mums līdzi izcirtumā un stūrmanis arī ar izbrīnu skatās uz GPS. Apmaināmies ar šādam brīdim piemērotām pieklājības frāzēm, un es rikšoju pārbaudīt savus pieņēmumus par pārvietošanās virzienu. Jā, te arī izskatās, ka gonka tā nopietni gājusi pāri, laižam uz priekšu! Igauņi prātīgi mums seko. Šodien esam ceturtie un divi igauņi ir palikuši aiz mums, ko vēl cilvēks var vēlēties pilnai laimei!? Arnis savā ierastajā trešajā vietā, bet šī stabilitāte viņam ir ļāvusi kopvērtējumā pacelties uz otro pozīciju. Toties reidā Guntars, Māris un Valentīns uzvar trešo reizi pēc kārtas! Absolūts rezultāts! Zaķis ar Mūļiem otrie - īsts garaušu salidojums. Nepaveicās Edvīnam un Uldim. Pietrūka trešās mašīnas komandā. Startā noskaidrojās, ka vienam ir caurs radiators, un kamēr to lodēja, vilciens jau bija aizgājis. Viņiem viens no pēdējiem rezultātiem. Finišs skaitās no otrās mašīnas. Šoreiz ļoti vajadzēja trešo pamest likteņa varā, un finišēt ar divām. Šodien zaudētie apmēram 40 punkti večiem liedza cīnīties varbūt pat par uzvaru kopvērtējumā. Vakarā esmu mazā nirvānā. Mašīna nav salauzta, programma "Minimums" ir izpildīta - vismaz vienā SP igauņi ir uzveikti. Šādā režīmā ir cerības izpildīt arī programmu "Maksimums" - finišēt atlikušajos SP. Slāju pa nometni ar aliņu rokā paskatīties vai organizatori nav izlikuši kādu svaigu informāciju. Garām brauc pērnā gada uzvarētājs ar Vardi (245). Viņš apstājas papļāpāt ar mani! Kā gājis un tādā garā. Biksītēs paliek tā silti un mitri - esmu uzņemts klubiņā! Šodien paspējuši izcelties arī atbalsta grupas pārstāvji. Lielo draudzīgās Čehijas armijas automobīli Prāga šamējie pratuši iestādīt grāvī ar visiem 10(!) riteņiem pret sauli! Esot nobrukusi grantēta ceļa nomale. Par laimi, viss noticis cienīgi - lēnīgi, un neviens nav cietis. Tādi nu ir tie labie ceļi! Ceturtā diena sportam ir atpūtas diena, reidam 4.SP. Lai arī atpūtas režīmā, bet 200 km pārbrauciens uz nākamo nometni paņem visu dienu. Pievakarē ierodamies nometnē, bet tur izskatās kā auto lazaretē. Katram autiņam noskrūvēts pa kādam tiltam. Rādās, ka par iespēju finišēt, reids ir samaksājis augstu cenu. Turklāt pats bēdīgākais – līdzšinējie absolūtie līderi vēl nav finišējuši vispār. Māris jau startā pazaudējis pakaļējo tiltu, un jau ticis līdz nometnei, kur visa ekipāža pilnā sastāvā palīduši zem auto un nodarbojas ar restaurāciju. Guntars ar Kokali divatā mēģinājuši cīnīties tālāk. Taču no meža pienāk ziņas, ka Guntars pazaudējis abus tiltus, bet Kokalis it kā ātrumkārbu. Izklausās traģiski. Tomēr pašā vakara galā parādās arī viņi. Finišējuši! Līdz kontrollaika beigām palikušas 13 minūtes un 12 sekundes! Tur, kur varējuši, vilkuši Guntara roveru šņorē, kur ne – viņš vilcies ar savu hidraulisko vinču. Nu ko, latvieši nodemonstrējuši ne tikai attapību un prasmi lietot slepenos ieročus, bet arī fantastisku neatlaidību un cīņas garu! Pelnīti nosargājuši savu pirmo vietu kopvērtējumā, tiesa gan lielais pārsvars ir sarucis pavisam niecīgs. Toties savu vārdu pateikuši Edvīns ar Uldi. Noskaitušies par vakardienas neveiksmēm, šodien visiem atmērījuši. Kopvērtējumā viņi pakāpušies uz ceturto vietu. Mūļi atkal otrie un kopvērtējumā arī. Nu ko, atliek nevis jautāt, vai latvieši uzvarēs kopvērtējumā, bet gan, kurš no latviešiem uzvarēs. Tie, kas vēl var parunāt, stāsta par šaušalīgi akmeņainu upi, kur arī atstāts vairums tiltu, kalniem un akmeņiem. Skatoties uz bēdīgajām auto atliekām, stāsti liekas ļoti pārliecinoši… Lādoga tās ir tradīcijas. Tāpēc latvieši atkal ir nokāvuši vienu karēlijas kazu. Šoreiz ragulops ir gauži sīksts, bet pienākums pret stabilitātes mīlestību ir jāpilda. (Turpinājums sekos...)