Lādoga 2003. Mēs te bijām! (Nobeigums.) 8

Pēdējā diena. No rīta paredzētas papildsacensības - brauciens pēc leģendas. Koeficents 0,4. Tātad iespēja nopelnīt līdz 40 punktiem.

Pagājušogad labāko rezultātu šajā disciplīnā uzrādīja Mārtiņš ar Edvīnu, tāpēc latvieši arī šogad cer labi papildināt punktu krājumu. Taču, laikam, krieviem kaut kas noiet greizi, un sacensības pusceļā tiek pārtrauktas un pēc tam atceltas. It kā esot sabrucis kāds tiltiņš, un kāds lūk ir dabūjis vinčoties. Ļaujiet minēt - tas būs bijis kāds no Pītera. Šie jociņi jau sāk sēdēt kaklā. Vakarā ir mazs fināla SP. Grūtības pakāpe nieka sešas balles. Lai noturētu piekto vietu mums atliek tikai finišēt. Tiem, kas ir zem mums, jau ir pa neieskaitītam SP. Ceturto vietu esam par tālu atlaiduši, lai nopietni apdraudētu. Bet tik un tā visiem vajag finišēt, jo lai arī maziņš, šis ir pilnīgi oficiāls SP. Pirms starta protosports jau čupojas visi kopā. Ar nožēlu tiek konstatēts, cik maz mūsu ir palicis. Skrieties septiņu auto starpā nav pārāk interesanti, turklāt, ja vēl trīs no tiem ir tādi, kā šie igauņi, kuri reāli sacenšas tikai savā starpā. Tiesnesis zin stāstīt, ka pagaidām ir finišējušas tikai dažas mašīnas. Nez kā tur ir ar to sesto grūtības pakāpi? Varbūt mums nāksies braukt uz finišu pa kritušo jumtiem? Draudzīgi pļapājot sagaidam startu. Sākumā ir neliels purviņš. Ceļš mežā sadalās un mēs izvēlamies nepareizo. Esam trāpījuši aiz purva grāvīša. Mēģinam tikt pāri, bet otrā pusē ir tīrelis, un koku izvēle stipri ierobežota. Pievelkam klāt resnāko priedi, un saprotam ka jāvinčojas atpakaļ. Tikmēr Varde ir izvēlējušies labāku vietu un ir jau pāri. Ejam pa viņu pēdām un arī tiekam tīrelī. Tomēr pa to laiku tie, kas izvēlējās pareizo virzienu un uzreiz izbrauca klajumā, jau ir gabalā. Dodamies uz priekšu. Tīreļa otrā malā atkal jāvinčojas pāri grāvītim un nokļūstam dūksnainā mežā. Nav īsti laika pētīt GPS, paļaujos uz intuīciju. Purvmale ir izbraukāta krustām, šķērsām visos virzienos. Cauri kokiem pamanu izcirtumu, kas ir tādā kā uzkalniņā. Jātiek tur, tad jau redzēs kur jābrauc tālāk! Izvelkamies klajumā un izcirtuma otrā malā ieraugam dzelteno lentīti. Arī GPS norāda uz to pusi. Vēl mazliet pa dubļainu stigu un esam laika kontrolē. Tiesnesis, kas mūs izlaida startā, atbraucis pie kolēģa. Joko, ka mēs gan esam lēni braukuši. Viņš lūk vilcis uz 70 km/h. Mēs gan ātrāk par 7km/h nu nekā. Nosolāmies laboties. Tālāk jābrauc pa pilnīgi kulturāliem meža ceļiem ralijreida manierē. Ir viens grāvis no kā vinčoties un viens brasls, kur reidam bijis lielais sastrēgums. Protams, ja uz labākās vietiņas kāds stāvētu ar vaļēju haubi, te varētu būt stipri interesantāk. Tagad gluži ikdienišķi izvinčojamies no upes (pat vinča šodien nedomā niķoties). Mazdrusciņ cauri krūmiem, un otrā laika kontrole garā dubļu vannā. Te priekšā ir pēdējie no reida. Ja ņem vērā, ka viņi startēja daudz agrāk, tad veči jau garas stundas cīnās pa bezceļu. Pirmais bobiks ar dievu uz pusēm izvinčojas un aizbrauc malā, bet otra pilots ar pārgriestām, stiklainām acīm (mēs droši vien pirmajā dienā izskatījāmies tikpat bēdīgi), cenšas savu braucamo nolikt uz jumta, par katru cenu mēģinot ar diviem riteņiem braukt pa vannas malu, kas atrodas gandrīz metru augstāk. Beidzot viņam ir izdevies nobortēt zemāko riteni, un šiem iestājas pilnīgs apsīkums. Mums ir piegriezies un sākam intensīvi meklēt apbraucamos ceļus. Izrādās igauņi te ir tā drusku izgāzuši jaunu stigu, tikai tās sākums ir grūti atrodams. Apbraucam bēdīgā paskata bobiku, ielaižamies dubļu vannnā un, viļņus veļot kā tāds dziļjūru kuģis piebraucam pie laika kontroles. Pēc pārsimt metriem jau finišs. Bet mēs vēl tā īsti neesam šodien atvērušies. Nav gandarījuma. Maigi izsakoties. Vents vispār ir nikns kā pūķis. Pie tam, nav neviena cita uz ko niknoties, kā tikai mēs paši. Pārģērbjamies, paēdam, iedzeram alu, apskatam vakardienas rezultātus un sadomājam aizčāpot uz dubļu vannu. Bobiks tur vēl sēž! Veči tikai tagat ir spējuši nomainīt riteni! Noskatāmies, kā viņi beidzot izvinčojas un velkamies uz nometni. Atkal viņus apdzenam! Tiem nu gan ir temps! Vakarā pie ugunskura pēkšņi tiek dalīti piemiņas diplomi par piedalīšanos. Kārtējās izmaiņas. Mēs, protams, esam visu nokavējuši. Vispār galīgi sačakarēta diena. Iedzeram vēl alu un lienam migā. Protosportā šīs dienas rezultāti bijuši nebijuši - visi ir kārtīgi sarindojušies kopvērtējuma vietu secībā. Acīm redzot rezultāti objektīvi atspoguļo patieso spēku samēru. Trīs megaigauņi pirmie. Mēs stabili piektie. Nu ko, patiesībā ļoti labi ar tik jēlu mašīnu, var teikt, ka pat ideāli. Arnis no rīta mostoties uzzin ka ir trešais. Pēc visiem organizatoru trikiem un nolikuma izmaiņām ar atpakaļejošu spēku, tomēr taisnība ir uzvarējusi! Reidā līdz absolūtam latviešu triumfam pietrūcis pavisam nedaudz. Kazahu komanda ar diviem bobikiem ir vienkārši neticamā finiša spurtā izrāvusi trešo vietu un atstājusi Edvīnu un Uldi bez medaļām. Toties pirmās divas vietas Latvijai! Patiess prieks par mūsējo veikumu! Nākamajā dienā ripinam uz Pīteru, kur mūs gaida apbalvošana. Pa ceļam tik vien interesantu notikumu, kā kāda kamikadzes mēģinājums ar žiguli taranēt Arņa bobiku. Tas puisis vienkārši kā rallijā brauca no ārmalas uz līkuma iekšmalu, bet nebija iedomājies, ka kāds var braukt arī pretī. Ieraudzījis Arni, nobijās un neatrada neko labāku, kā strauji bremzēt joprojām atrodoties pretējā braukšanas joslā. Arnis ar diviem riteņiem pa grāvi par mata tiesu paspēja izvairīties no pilna kontakta. Braukšanas kultūra. Kopvērtējumā labi redzams, cik svarīgi ir šādā maratonā katru dienu tikt līdz finišam. No padsmit dalībniekiem katrā klasē bez nulītēm SP ieskaitēs iztikuši tikai pieci - seši. Tie arī savā starpā sadalījuši godalgotās vietas. Visspilgtāk tas izpaužas "mazulīšos" TR2. No sešpadsmit dalībniekiem, tikai trīs ir finišējuši visos sešos SP. Tie tad arī uz pjedestāla. Trešās vietas ieguvējs lielāko daļu bijis pēdējais. Tiesa gan brīžiem viņi līdz mērķim nonāca tikai četratā. Taisni vai skāde, kā te pietrūka dažu finišēšanas monstru latviešu. Nez kā tad būtu gājis krievu bezceļa leģendai Vladimiram Konodo, kas šoreiz bija ārpus konkurences. Pēc apbalvošanas pārguļam Oļgino, kas jau ir kļuvusi ierasta kā mājas, un no rīta uz Latviju. Pāris avārijas situācijas ar pārgalvīgiem krievu autobraucējiem, bet tā jau pierasta lieta. Uz robežām tik vien rindas, kā latviešu bezceļa braucēji. Kopā ar saullēktu esam Rīgā. Līdz Lādogai palicis nedaudz mazāk par gadu!