Labdien, cienījamie Iauto lasītāji! Kaut kā pēdējā laikā te tāda padrūma atmosfēra – raksta tikai par ceļu policistu izdarībām (vai neizdarībām), džigitiem uz ielām un citām līdzīgām lietām, kuras uzgāž veselu jūru žults pašam rakstītājam.
Lai kaut mēģinātu uzfrišināt šeit valdošo atmosfēru, pastāstīšu Jums nedaudz bēdīgi komisku atgadījumu, kura pašā centrā biju es pats.
Tas notika kādus gadus četrus atpakaļ… daudz ūdeņu aiztecējis, nomainīti jau pāris autiņi, bet vēl tagad braucot ar mašiņu posmā Rīga – Jēkabpils to regulāri atceros un pasmaidu. Vēl kas – tajā laikā Radio SWH Fredis ar Ufo rīkoja konkursu “Šoferu stāstiņi”, es joka pēc aizsūtīju un novinnēju prīzi no Domenika (it kā bija brauciens ar jauno mersi Biķerniekos), kuru nenorealizēju laika trūkuma dēļ. Nu, bet, ne jau par to stāsts.
Tad pie lietas. Bija man tajā laikā pajauns (tiem laikiem) eskortiņš – pikapiņš. Pēc ciemošanās pie senčiem braucu no Jēkabpils uz Jelgavu. Mašīnā draudzenīte, vēl divi paziņas studentiņi. Vietā, kur aiz Pļaviņām uzbrauc uz Daugavpils šosejas (pie bāra “Bu - Bū”, tur vēl ir Stop zīme) mums garām pabrauc pirmais žigulēns. Tajā brīdī to palaižu garām un aizmirstu. Uzgriezis uz šosejas, uzdzenu ātrumu, bikiņ jau virs simta lēnām sāku panākt žigulīti, tas stiepj ar diezgan ņipri! Tuvojoties sāku pamanīt, ka žiguls brauc baigi aizdomīgi – mētājas pa šoseju – pa graņtirovku, tad iebrauc pretējā joslā u.t.t. Man jau tā sāk likties aizdomīgi – ieminu grīdā un šo ar lielu loku apdzenu, blenzdams viņam ģīmī. Skatos – pie stūres onkuls, nenosakāma vecuma un jau pēc sejas momentā var pateikt – nekāds! Apakšējā lūpa riktīgi atkārusies, onka uz ceļu skatās caur pieri un ar visu augumu tā sirdīgi stūrē – tieši kā “Kaukāza gūsteknē”. Nu moins! Nu, var jau braukt kādu vienu aliņu izdzēris, bet šitāds un vēl pa Daugavpils šoseju, kura piektdienās un svētdienās ir pārblīvēta ar vieglajiem un fūrēm! Padzenu garām un spogulī lūru – onka sāk vēl vairāk mētāties pa ceļu – gandrīz notaranē divas fūres, tās knapi izlavierē pa ceļa malu, pēc tam vēl mēģina paņemt uz masu vienu autobusu. Diezgan briesmīgi! Pie sevis vēl padomāju – nu štrunts ja onka pats sevi nobliezīs, bet ja viņš apsitīs kādu ģimenīti ar bērniem…
Nu neko, braucu Rīgas virzienā, kad pamanu, ka pretimbraucošie sāk midžināt – uz ceļa CP. Ieminu grīdā vēl vairāk, braucu, lūru uz krūmiem un vietā pirms Kokneses, kur labajā pusē ir kaut kāds karjers skatos – stāv policijas mašīna! Es fiksi malā, puteļi vien noput, abiem policistiem acis milzīgas. Es klāt – tā un tā – pa ceļu brauc zila kapeika, šoferīts totāli nost, brauc no malas uz malu. Poliči sarosās, es jau pagriežos iet uz mašīnu, kad viens man saka – bet tu pats arī brauc nedaudz lēnāk. Es vaicāju – kas ir un policis man parāda radaru – 112! Hohma! Savā ziņā šie Aizkraukles Ceļu policisti bija lādzīgi čaļi un ar humora izjūtu. Es atmetu ar roku, raušos iekšā mašīnā, kad no līkuma tajā brīdī parādās zilā kapeiciņa. Sākot braukt spogulī vēl pamanu, ka poliči šo mēģina stādināt, žigulīts nereaģē, policija mašīnā iekšā, zilās bākugunis, sirēna, pakaļdzīšanās…
Fināls, kurā piedalījos – brauc eskortiņš (stāties negribēju, jo bija reāla iespēja, ka vecīts ieliks pakaļā), man aiz muguras zils žigulītis no vienas ceļa malas uz otru – tam aizmugurē CP mašīna ar gaismām un sirēnām, pretī braucošās mašīnas pa malām! Tāda “eskorta” pavadībā mēs nesāmies līdz Koknesei! He! Iebraucot Koknesē, man no spoguļiem nozuda gan žigulis, gan policijas mašīna, tā kā nezinu – noķēra onku vai nē.
Tāds gadījumiņš iz dzīves!
lasītājs Bumbulics
Man patika pirmā rindkopa par citiem rakstiem, bet izlasot šo līdz galam tā arī nesapratu, ar ko tas atšķiras no citiem!