Trapenes purvi - šeit bebri nereklamē Colgate 11

Ja kāda sporta veida, ar vēsturi dažu gadu garumā, pārstāvjus drīkst tā sadalīt, tad manas paaudzes censoņi bezceļa pasākumus Apes pusē pazīst tikai no veterānu stāstītām leģendām. Toreiz dubļi bija dziļāki, upes mežonīgākas un paši braucēji daudz meistarīgāki…

Tā nu dodamies savām acīm skatīt Latvijas trofi reidu slavenās pagātnes vietas. Pāris gadus te ir iestājies nogaidošs klusums, bet, iespējams, tas ir tikai vētras priekšvēstnesis. Kartē papētot gaidāmo notikumu vietas, redzami plaši sagrāvjoti purvi un blakus stāvi pauguri. Domās pieliekam klāt Latvijas stihisko nelaimi – bebrus, un ideāli apstākļi bezceļa braukšanai ir gatavi. Turklāt 50 000 mēroga Latvijas kartēs nav nemaz tik daudz plaukstas lieluma caurumu bez apdzīvotības pazīmēm. Izskatās daudzsološi. Piektdienas vakarā steidzamies ārā no galvaspilsētas burzmas un dodamies apraudzīt Zebru. Vents ir salicis sadales kārbā jaunus oriģinālos UAZ zobratus (tūnētie mums nodila Lādogā), tātad pirmais pazeminātais būs nepieklājīgi ātrs un slābs. Lai! Tagat atsperes. Tās bija par mīkstu. Palienējam atsperes no manas vecās granādas, kas stāv pie šķūnīša. Liekas, ka derēs. Parastie pirmsstarta sīkumi, un ap pusnakti sporta rīks ir uz piekabes. Bet kas tas? No stūres pastiprinātāja jautri čurkstina eļļa! Labi - rīt no rīta redzēs! Ceļā! Pa naksnīgo šoseju ripinam uz austrumiem. Ap trijiem no rīta ierodamies nometnē. Citi jau taisās uz dusu, citi sākuši svinēt jauko pasākumu. Vīns, sievietes un dziesmas. No vīniem populārākais gan ir degvīns, bet ar sievietēm viss kārtībā. Speciālajā piedāvājumā sunītis. Ja nu kādam ievajagās! Dziesmas pārsvarā CD formātā. To skaļumu izdodas pieregulēt līdz saprātīgam kompromisam, un mēs lienam teltīs. Ap četriem no rīta kādam ir ienākusi prātā oriģināla ideja, ka būtu ļoti smieklīgi pārējos pamodināt. Dzērāju koris no operas Nebunekadnecars labi nostādītās balsīs sāk skandēt - Vīduši, Vīduši. Varētu padomāt, ka mēs vienīgie mēģinam gulēt! No teltīm atskan komentāri par netradicionālu seksuālo orientāciju. Lai izvairītos no abpusējas asinsizliešanas, kāpjam mašīnā un braucam pa pļaviņu meklēt kādu mierīgāku vietiņu. Nepieklājīgi ātri uzlec spoža un karsta saule. Teltī nav iespējams izturēt, jālien ārā un jālūko brokastis. Patīkams pārsteigums ir bufete tieši nometnē. Kafija un šašliks - dzīve sāk likties vismaz ciešama! Reģistrācija, tehniskā komisija un manā rīcībā nonāk ieteicamā literatūra. Galva strādā kā pulkstenis. Ko? Vai tad es neteicu? Nu jā, kā apstājies pulkstenis. Stundas laikā esmu spējis atfiltrēt, kas būs jādara TR3 un kas TR2. Laikam baigi sarežģīti. Vents tikmēr mēģina piegriest tekošo skrūvīti stūres gliemezī. Protams nolauž, un no pastiprinātāja izlīst pēdējā eļļa. Jauki - atkal stūrēsim četrrocīgi! Startam esam sagatavojušies! Sākumā tradicionāls triāls vecā smilšu karjerā. Te katram savas problēmas - mazas riepiņas cenšas ierakties, lielas ir nopietni jāstūrē. Bez pastiprinātāja - kā bez rokām. Riteņi vairāk groza stūri, nekā otrādi. Rezultātā neesmu iekļāvies laika normā. Normāls handikaps konkurentiem, tā ap 120 punktiem! Pa ceļu aizrullējam uz nākamo pārbaudījumu "Ūdens pļavas". Divreiz jāšķērso tāda kā pažuvuša dīķa gultne. Ejam ar uguntiņu un pirmo reizi pārlidojam slīkšņai pāri kā uz spārniem. Otrajā reizē izbraukšana ir krietni grūtāka. Jātiek pāri apmēram metru augstam stāvam krastam. Te jau pulcējas citi kalnā kāpt gribētāji. Mārtiņš testē tikko nopirkto trosi. Tā izrādās pilnīgs brāķis - trūkst pušu, kā veca veļasšņore. Blakus Krūmiņi cīnās ar spolēm. Ņemam svaigu vietu un tik vien spējam kā uzkāpt ar priekšējiem riteņiem uz krasta. Tagad vajadzētu vinčoties, bet resnāko bērziņu kāds jau ir izravējis. Pamēģinam nākamo un izraujam arī to. Tālumā pāri krūmiem redzama priedes galotne. Lielo pagarinājumu un skriešus uz priekšu! Sarunas karstumā esam neprecīzi novērtējuši attālumu un tagad jāpiņķerējas ar lieko trosi! Lai nu kā, bet izvinčojamies. Brienot atpakaļ, esmu viss sapinies 50 metros trosē, un ar visu šo jezgu paklūpu un ienirstu atspirdzinošā purva ūdenī. Žēl, ka nav laika te pavārtīties ilgāk! Lidojam uz finišu. Pārbrauciens uz pasākumu "Vīgriežu pļavas". Ļaudis rakuši grāvjus, lai nosusinātu palieņu pļavas, bet tad atnāca bebrs un visu pārveidoja pēc sava prāta. Grāvjos stāv apmēram pusotra metra ūdens, pļavā nieka pusmetrs. Tad kādam jautrītim ienācis prātā, ka te būtu īstā vieta, kur pavizināties ar auto! Diezgan ātri apsteidzam visus konkurentus - viņiem nav pareizās riepas. Tālāk jāmeklē ceļš pilnīgi patstāvīgi. Mēģinu brist pa priekšu, bet divmetrīgās niedrēs no tā nav nekādas jēgas. Prātīgi jābrauc, neko neredzot. Par laimi niedres drīz beidzas. Iebraucam priekšpēdējā pļaviņā un mēģinam tikt uz pamestu māju drupām. Tur vajadzētu būt vismaz kaut kādam ceļam ārā no šīs laimīgās vietiņas. Pļavas vidū izbeidzas arī mūsu auto pārgājamība. Snuķis nosveras uz leju un dodas pretīm vardēm. Trošu pagarinājumi mums pietiek, bet ļoti negribas ar tiem piņķerēties. Par laimi izdodas Zebru izšūpot un atpakaļgaitā tikt līdz sakarīgākai gruntij. Turpinam ceļu pa vīgriezēm. Tās neaug dziļā ūdenī un labi parāda izbraucamas vietas. Bezceļā noder viss - arī botānikas zināšanas, pat ja tās iegūtas piespiedu kārtā. Pļavas stūrī parādās evakuatoru traktors. Tā ekipāža nezkāpēc sakāpj uz motora pārsega un pēta vai šai vietā ir pietiekami dziļš. Laikam viņiem arī grūti. Izbraucam pēdējā pļaviņā aiz kuras jau redzami pirmie skatītāju džipi. Mēs jau esam slimi, bet kādam patīk barot dundurus, tāpat aiz gara laika! Finišs. Radiators aizdrīvēts ar vīgriežu skarām, motors vārās. Uz visu pasākumu esam patērējuši nieka 26 minūtes. Kad pirku bogerus, ģimenes budžetu uz pāris mēnešiem iedzinu mīnusos, bet izskatās, ka atmaksājas. Pusstundu nogaidām, lai redzētu kā finišē nākamais, bet velti! Izskatās ka lielo handikapu esam sadeldējuši! Tālāk leģenda mūs ved uz raķešu bāzi. Pabraucam garām bunkuram - nez vai mīnu lauki arī būs? Nav gan, bet seko vietiņa, kas pilnīgi atgādina Karēliju - starp stāviem pauguriem purvaina dūksts. Turklāt, tāpat kā krievijas pierobežā, pilna ar dzeloņdrātīm. Tajās pinas vairākas TR2 mašīnas. Sameklējam brīvu vietiņu un braucam visiem garām. Kalnā braucot jāpārvinčojas pāri baļķim. Vēlāk priecājos, ka esmu sviedrējies gumijas zābakos - dzeloņdrātis tos ir sadriskājušas sīkās strēmelēs. Diez kādas izskatītos manas kājas bez zābakiem? Saķeram pāris reida komandas. Viņiem iet diezgan grūti. Pāris reizes mēģinam pa sānceļiem apdzīt, bet tie ir garāki un tikpat smagi. Katru reizi atgriežamies uz galvenās trases aiz viņiem. Tuvojas vieta, kas leģendā atzīmēta "reiz bija tilts". Sākam nervozēt, jo negribētos stāvēt garās rindās, vai meklēt pilnīgi neiespējamus apbraucamos ceļus. Tikmēr kolonnas galvgalis veic divus labos pagriezienus pēc kārtas. Paga, paga, leģendā bija tikai viens! GPS arī rāda, ka attālinamies. Metam ripā. Ierodamies tilta vietā un saprotam, kā mums paveicies. Dziļā gravā ar pilnīgi vertikālām sienām tek maza upīte. Te varētu meklēt apbraukšanas ceļus divas dienas! Zaķis jau vinčojas ārā, šajā pusē tikai Kuzņecovs. Abiem diezgan smags Lādogas mantojums. Edgars pazaudējis vienu tiltu, Andris vinču. Ne mēs vienīgie, kas vēl nav īsti atguvušies no Lielā Piedzīvojuma. Kopīgiem spēkiem, diezgan raiti, (šajā situācijā) bijušie komandas biedri tiek pāri. Stūres pastiprinātājs salīdzinošī ir tīrā bērnu slimība. Vinča toties mums ir restaurēta. Uzvelkamies pretējā krastā un steidzam uz laika kontroli. Vēlāk šeit esot bijušas šausminošas rindas… Šodienas pēdējais pārbaudījums "Kā es mīlu bebrus". Nieka trīs kilometri gar bebru appludinātu grāvi, caur pusotrmetrīgām nātrēm un tonnām dunduru. Te mums nākas samaksāt par saviem spīdošajiem panākumiem "Vīgriežu pļavās". Esam izrāvušies galvgalī un nu jābrauc pašiem pirmajiem cauri garo zāli. Skatoties TV varbūt rodas priekšstats, ka bebrs tikai grauž kokus un reklamē „Colgate”. Nē, bebra kungs arī rok kanālus un lamatu bedres milzu lempjiem! Turklāt ar ekskavatora cienīgu vērienu! Garajā zālē un nātrēs bedres vislabāk var atrast tajās iežaujoties līdz jostas vietai. Kad viena ir atrasta, jānobradā zāle visapkārt, lai saprastu vai tai var pabraukt garām, vai palaist starp riteņiem. Pļavā nav arī daudz pret ko, vinčoties, tāpēc jāpārvietojas lēnām un uzmanīgi. Baroju dundurus un pie sevis lamājos, kā tie slaisti pa mūsu pēdām te gāzēs! Pašās beigās mūs sagaida jau cilvēku veidots pārsteigums. Ar pūlēm pārvinčojamies pāri grāvītim, pa labi sākas dīķis, un šaurā zemes strēmele starp to un grāvi beidzas pie kanāla, kas tos savieno. Strupceļš. Drusku par dziļu lai bez apdomas mestos ar auto ūdenī. Mums, kaut kur motorā, ir iemetusies ūdens vāja vietiņa, pagaidām neesam atraduši, kur tieši. Ja motors noslāps, paliks tikai pakaļējā vinča. Risks ir par lielu. Aiz gara laika apeju dīķim apkārt. Otrā malā ir pirmā šīsdienas SP trase, kas, kā zināms, ved tieši uz finišu! Turklāt gar grāvja malu ir iespējams izbraukt! Atpakaļgaitā izlavierēt starp lamatu bedrēm nemaz nav viegli un ātri. Kad esam tikuši vietā, kur šķērsojām grāvi, Māris jau ir klāt un ar interesi vēro mūsu manevrus. Viņam jau nu vismazāk es gribēju rādīt ceļu! Tālāk līdz finišam jau tīrā bērnu spēle. Kamēr drusku atdziestam, finišē arī Māris un Dainis Zeltiņš / Viesturs Balodis. Viņi, protams, šo posmu ir veikuši divreiz ātrāk. Dīvaini. Šī ziņa mums nemaz neuzlabo garastāvokli. Diena galā. Nometnē stiprinamies ar šašliku un alu. Beidzot izdodas ievērot cik skaistā vietā atrodamies. Ja šis kempings "Luksti" būtu tuvāk Rīgai te būtu ļaužu ka biezs! Pakrītu teltī. Naktī uznāk nopietns negaiss. Pa gaisu tiek nestas teltis un nojumes, bet mani tas īpaši netraucē. Paveru pusaci, konstatēju, ka uz guļammaisa pil lietus. Štrunts. Ir silts. Mēģinu drusku nostiept guļammaisu, lai uz tā nekrātos peļķe, un guļu tālāk. Negaisi pie mums nav ilgi, gan jau pāries! No rīta atkal saule. Vakardienas rezultāti gluži kā Līčupē - Arnis, es un Māris. Distance starp mani un Māri atkal minimāla. Mazajā klasē gan ir būtiskas izmaiņas. Andra problēmas ar vinču ir mainījušas parasto vietu kārtību. Pirmajā vietā, braucot pirmo reizi, ir Vitālijs Mateiko / Dmitrijs Birznieks! Pie tam visiem atmērījuši tieši "Vīgriežu pļavās". Nez kur šie pa kluso ir trennējušies? Cieši seko Cēsu puikas un Gints ar Alvi. Sasodīts. Diena atkal sākas ar triālu. Pēdējā laikā tie man ir īpaši neveiksmīgi. Norauta pusass, vāks, nelaimju par maz neliekas. Atkal smiltīs, atkal nevaru pastūrēt. Par laimi šis ir īsāks un Māris tiek tikai 14 punktus man priekšā. To vēl ir cerības atspēlēt, jo priekšā ir kārtējās slapjās pļavas. Uzbraucam kalnā un dodamies uz tām. Īsti nepagūstam attapties, kad esam jau pāri pļavām, drusku pavinčojamies slīkšņainos krūmos un apdzenam Māri! Nezinu, cik ilgi pirms mums viņš startēja, bet ir visas cerības viņu apsteigt! Pēc brīža esam garām izcirtumam un uz finiša taisnes! Dīvainā kārtā grupiņa TR2 laužas cauri izcirtumam. Vienu brīdi uzmācas šaubas, vai mēs paši neesam kļudījušies, bet, nē, leģendā rakstīts, ka pa cirsmu braukt aizliegts! Ir pamats uztraukumam! Par šādiem jociņiem parasti posmu neieskaita! Priekšā sapuvis tiltiņš. Baloža ekipāža sakrāmē virsū laipas un, salaužot tikai pāris baļķēnus, ir pāri. Viņi laipni atļauj arī mums pārbraukt pa savām laipām. Pēc mums gan tur tiltiņa vairs nav. Klāt laika kontrole. Drusku pastiepjam gumiju, bet Māris nerādās! Diemžēl tiesneši mūs sūta tālāk. Liekas, tomēr, ka esam atkal Mārim garām. Palicis tikai pusstundu garš leģendas posmiņš un pēdējais SS. Tomēr nelaime nenāk brēkdama. Pirms pēdējā SL ir tāda kā žākle. Izskatās, ka mums pa priekšu ir braukušas tikai divas mašīnas. Viena pa labi, otra pa kreisi cauri dubļiem. Nospriežam ka tas pa labi cauri mežam ir mēģinājis apbraukt grūto vietu, un gāžam dubļos iekšā!. Pēc brīža izskatās pat,ka kāds ir atgriezies uz trases. Sākas normāls bezceļš. Varētu būt kāda astotā grūtības pakāpe. Pašā grūtākajā vietā atskan tāds riebīgs krakšķis, un paliek ievērojami grūtāk stūrēt. Izkuļamies visam cauri un nonākam kādas mājas pagalmā. Gonka te pāri nav gājusi! Metam „ripā”. Atpakaļ jau tik viegli neiet. Pavērojot tuvāk, konstatējam, ka priekšējie riteņi vairs nemaļ. Esam kļuvuši par klasiķiem. Vinčojamies. Aiz nodevīgās žākles atrodam SL. Nu vismaz zinām, ka esam uz trases. Galvā tīrā putra. Kā pa murgiem aizkuļamies līdz LK. Divdesmit minūtes ārpus kontrollaika. Vēl tā īsti pat neapzinamies, ka esam zaudējuši it kā jau godīgi nopelnīto otro vietu. Sāpīgi. Pēdējais SS vairāk domāts skatītājiem. Jāšķērso upīte pa vecu tilta vietu, tagad pa traktoru braslu. Māris izceļas, kā pirmais braslu paņemot bez vinčošanās. Ārēji varbūt ne tik efektīgi, bet zinātājiem noteikti daudz interesantāk ir tas, ka Krūmiņu ģimene to pašu izdara tikai ar spolēm nieka sešās minūtēs! Vareni satrenējušies "Vīgriežu pļavās"! Dodamies uz bāzi. Apbalvošana. Lielajā klasē atkal pirmais ir Arnis, otrais ir Māris, trešais Balodis/Zeltiņš. Kļūda pēdējā leģendā mūs ir atmetusi uz ceturto vietu. Nu ko - konkurence ir pietiekami asa, lai nevarētu atļauties tādas vaļības, kā pašu kļūdas, vai salūzusi tehnika. Mazajā klasē ir lielāki pārsteigumi. Pirmie Cēsu puikas - tas vēl būtu normāli. Otrajā vietā pirmo reizi startējušie ar TLC Mateiko/Birznieks. Trešie Gints ar Alvi. Līdz šim neuzvaramais Andris bez vinčas ir spējis pakāpties tikai līdz piektajai vietai. Kopvērtējumā līderi nav mainījušies, tikai ir samazinājusies atstarpe līdz sekotājiem. Nu ko, spriedze pieaug! Mūs gaida vēl divi satraucoši posmi. Viss var izšķirties pēdējā finiša taisnē! Indulis Vīdušs