Saule. Vējš. Rudens krāsas- mūsu sabiedrotie un galvenie Rudens Leģendas dalībnieki- bija ar ikvienu alfistu sestdien notikušajā pasākumā. Alfas karogam plīvojot, traucamies pa Rīgas pilnajām ielām. Ārā. Prom. Rudenī. Kurzemes virzienā.
Katram stūrmanim Leģenda rokā un smadzeņu šūnas saspringti darbojas, mēģinot atcerēties, vai tiešām laiks ir attāluma un ātruma attiecība vai varbūt tomēr laiks ir nākotnes un pagātnes attiecība, bet kur tad ātrums... Ātrums ir dots- 57km/h, veicamie kilometri zināmi, atliek vien dalīt un pierakstīt vai reizināt un nerakstīt.
Ai! Kāda gan tam nozīme, ja priekšā Alfa, aiz muguras Alfa, kilometru stabi skrien, degvielas rādītājbultiņa nošūpojas pie katras akseleratora pedāļa gremdes, kurai nekavējoties atbild motora dziesma. Pakrūtē kņud vēl nezināmā piedzīvojuma priekšnojauta.
Pie mežonīgā Abavas upes krituma, ko necili dēvējam par rumbu, dalībnieki izkārto savus automobiļus starta rindā un, cenšoties saturēt zirgspēkus un nenospolēt, lai jau sākumā nenojauktu odometra rādījumu, startē. Jāpiebilst, ka dažs labs bija aprīkojies ar kompasu debespušu noteikšanai nomaldīšanās gadījumā, cits datorizējies maksimāli precīziem aprēķiniem. Citam kanna ar šķidrumu, ko uzpildīt Alfu, kas kļuvusi par tvaikoni. 30 minūtes un visi 9 dalībnieki devušies ceļā, neko nezinot par vietu, kur Leģenda aizvedīs.
Un Leģenda kļūdas nepieļauj- nokļūdījies, brauc atpakaļ un sāc no gala. Un Leģenda ir leģenda, visiem zināma, mutu mutēs pārrunāta, taču ne vienmēr patiesa, nedaudz mistiska. Arī mūsu leģendā vienas krustceles bija mainījušas savu patieso krustleņķi, par ko lūdzam piedošanu. Taču slēptajiem tiesnešiem garām paskrien visi dalībnieki, daži pat ar kosmisku precizitāti. Arī noslēpumā turēto finišu sasniedz visas ekipāžas.
Un šoreiz Leģenda pa Kurzemes serpentīnu noved dalībniekus Zviedru Cepurē, kur uzvarētāji kā jau motorizētu spēkratu īpašnieki un fani tiek apbalvoti ar noderīgām Valvoline balvām. Nobrauciens ar rodeli vilina karstasinīgos latviešu puikas, padarīšana izrādās ātra, bet gaužām īsa, līkums pa labi, līkums pa kreisi un viss.
Nē, tas mums neder, pēc līkuma pa kreisi jāseko līkumam pa labi un vēl līkumam pa labi, un pa kreisi, un atkal pa kreisi un vēl un vēl, līkumam aiz līkuma. Siltas tējas, balzāmi, desas un karbonādes gaida vietējā ēstuvē. Vietas un izejvielas pietiek visiem, ar to arī mājiņa piepildīta, pilna alfistu, pie katra galda bariņš alfistu gremdējas sarunās par saviem motorizētajiem līdzekļiem un cenšas izprast viltīgo Leģendu.
Ar to arī pasākumu beidzam un vairs ne tik draudzīgā saimē kā turp dodamies atpakaļ, atpakaļ pilsētā.
Fotogrāfijas jāmeklē www.alfaclub.lv
Paldies dalībniekiem un uz tikšanos nākamajā Alfidojumā!
Labs raksts, bet kāds komentāros varēja iemest šo tekstu ne-itāļu valodā, lai var arī izprast, kas tur īsti notika?:) Un kāpēc tikai 9 dalībnieki, kūtrie alfisti, jo pēc apraksta šķiet, ka pasākums bija ar autotūrisma elementiem?