Par FORD T ne velti runāja kā par "vis…". Šis auto varēja izbraukt jebkur, stūrēt to varēja jebkurš, izņemot aklo, saremontēt to varēja jebkurš kalējs, nopirkt arī varēja ikviens, kas varēja samaksāt par lētāko versiju 260$. No 1908. līdz 1927. gadam tika izlaisti 15 007 033 FORD T eksemplāri - šo rekordu, vairāk kā pusgadsimtu vēlāk, pārspēja tikai VW vabolīte.
Henrijs Fords jau no pusaudža gadiem interesējās par dažādiem mehānismiem un sasniedzot 16 gadu vecumu, viņš devās uz Detroitu mācīties. Lai gan viņš neieguva augstāko izglītību, tomēr, jau pēc dažiem gadiem kļuva par vecāko inženieri Edisona kompānijā. Brīvajos brīžos Fords savā virtuvē būvēja pašizgudrotu iekšdedzes motoru ar cilindru no biezsienu gāzes caurules. 
1894. gada decembrī motors ierūcās un jau 1896. gada 4. jūnijā Fords izbrauca no sava šķūnīša ar savu pirmo automobīli. Piesaistījis dažu akcionāru uzmanību, Fords izveidoja nelielu automobiļu ražotni, bet viņa ideju par lētu un pieejamu auto akcionāri neatbalstīja. Tajos laikos bija pieņemts piedāvāt kaut ko greznu un dārgu. Tā radās pirmais Ford K ar 6 cilindru motoru, kas tika izstrādāts 1906. gadā pēc akcionāru pieprasījuma.
Nez kā būtu ar Forda ideju par savu automobīli, ja paralēli K modelim netiktu ražots N modelis. Vienkāršās konstrukcijas auto ar 4 cilindru, vaļējo virsbūvi un cenu 1:5 salīdzinot ar K modeli (500$ pret 2500$) tika ļoti pieprasīts un Fords sāka nopietni aizdomāties par tikai viena un sava auto ražošanu. Izdarot dažas finansu operācijas Fords sadabūja nepieciešamo naudu un kļuva par firmas vienīgo īpašnieku. Tā sākās darbs pie FORD T.
Lai labāk izprastu neparasto konstrukciju, tā nedaudz jāsalīdzina ar citiem tajos laikos ražotajiem spēkratiem. Četru cilindru 4,9 litru motors attīstīja 20 zs. jaudu, kas tajos laikos bija pietiekami, lai izkustinātu 600 kg smagu auto. Citu auto motori sastāvēja no daudzām lieta čuguna detaļām un atsevišķiem cilindriem, turpretī Fords uzstādīja viengabala lietu bloku ar atsevišķi noņemamu galvu. Apakšējie vārsti bija ar mehānisku pievadu (daudzas to laiku konstrukcijas izmantoja vārstus, kas atvērās gaisa retinājuma ietekmē kā dažiem gaisa kompresoriem). Dzesēšana notika pēc sifona principa, eļļošana ar izsmidzināšanu, nebija arī degvielas sūkņa - benzīns ar pašteci tecēja no tvertnes, kas bija uzstādīta augstāk par motoru.
Iedarbināt auto nācās ar kurbuli vai paceļot un pagriežot aizmugures riteni. Aizdedze sastāvēja no zemsprieguma magneto un oriģinālas konstrukcijas ģeneratora, kas novietots uz spara rata. Sadalītājs atradās motora bloka priekšpusē un bija saistīts ar četrām augstsprieguma spolēm - katram cilindram sava (diezgan moderni!). Aiz motora atradās ne mazāk unikāla ātrumkārba, ko vadīja ar pedāļu palīdzību. Pārslēgšana bija tik savdabīga, ka dažos štatos tika izdotas divu veidu vadītāja apliecības - uz FORD T un citiem auto. Piemēram, apsēžoties vadītāja sēdeklī, Jūs redzat ierastos trīs pedāļus, bet ar pilnīgi citām funkcijām. Kreisais pedālis pārslēdza ātrumus - nospiežot ieslēdzās pirmais, atlaižot otrais. Kaut kur pa vidu varēja atrast neitrālo. Vidējais pedālis slēdza atpakaļgaitu. Labais pedālis bija tikai bremzēm. Bremzēt varēja arī ar atpakaļgaitas pedāli un rokas bremzes sviru, kas atradās pa kreisi no vadītāja. Degvielas padevi regulēja ar nelielu sviru zem stūres rata labajā pusē - kreisajā atradās aizdedzes apsteidzes regulators. Pirmo versiju priekšējie lukturi nebija elektriskie - to vietā bija ar acetilēna gāzi barojami lukturi. Elektriskos ieviesa pēc Pirmā pasaules kara, bet regulatora trūkuma dēļ gaismas spilgtums bija atkarīgs no motora apgriezieniem.
Neskatoties uz savu primitīvo konstrukciju FORD T ātri iekaroja tirgu un tika pat eksportēts uz Eiropu un citām valstīm. Fordam izdevās jūtami palielināt ražošanas apjomus un samazināt auto cenu, kad 1913. gada aprīlī, viņš, pirmo reizi autobūves vēsturē, savā rūpnīcā ieviesa konveijera līniju - tās ideju Fords bija noskatījis gaļas 
pārstrādes fabrikā. Tomēr Forda vienpersoniskā lēmumu pieņemšana un ietiepīgā daba noveda pie tā, ka citi ražotāji tehniski jau bija aizsteigušies viņam priekšā un pircēji jau sāka aizdomāties par cenu un aprīkojuma starpību. Tikai 1926. gadā Fords saprata, ka kaut kas jāmaina, bet bija jau par vēlu. 1927. gada 26. maijā rūpnīca tika slēgta. Tikai pēc pusgada tā atsāka strādāt izlaižot jaunu, pilnīgi savādāku FORD A modeli.
FORD T vienkāršā konstrukcija mūsdienās ir piesaistījusi arī daudzu auto entuziastu uzmanību un ir laba bāze visādām pārbūvētām konstrukcijām - Amerikā tā ir pat vesela industrija. Jaudīgi rodsteri ar moderniem agregātiem, kuri tikai vizuāli atgādina leģendāro FORD T, bieži sastopami dažādos pasākumos un pat ikdienā.
Ja kādam ir vēlēšanās apskatīt leģendāro T un izpētīt tā uzbūvi, tad to var izdarīt arī te, Latvijā. Nesen Rīgas Motormuzejs papildināja savu kolekciju ar šādu, 1919. gadā būvētu auto, kas ir ļoti labā tehniskā un vizuālā stāvoklī.
//www.uscars.lv
Perfekts raksts!!!