4x4 stāsti: Arī TR1 reizēm apciemo «labā feja» 10

Jau iepriekš rakstīju, kā mums, sudrabainā bobja ekipāžai ar starta numuru 122, veicās mūsu pirmajā trofi reidā Vangažos TR1 klasē. Pagājušās nedēļas nogalē piedalījāmies kluba „Mazozoli 4x4” trofi reidu kausa 3. posmā „Trapenes purvi” un izbaudījām īstus dubļus un purvus.

Sākums – visai bezcerīgs
Sākam ar leģendu. Trīs mašīnas pa priekšu aizbrauc no starta pa labi. Tiesnesis mums paprasa, vai mēs zinām, kur jābrauc. Jā, zinām, pēc leģendas izskatās, ka pa labi. Viņš paskaidro, ka uz otru pusi, jo leģenda sākas nevis no starta vietas, bet gan no ceļa. Nu ko, braucam pa kreisi. Sākumā ceļš sakrīt ar to, ko varam izlasīt leģendā, bet jau pēc mirklīša iebraucam pļavā, kas pamazām pāraug purvā. Neesam vienīgie, kas līdz šejienei atkūlušies ar leģendas palīdzību. Aiz mums arī citas mašīnas iebrauc tepat. Kuļamies pa apvidu, mēģinām sazīmēt ko līdzīgu tam, ko mums stāsta leģenda. Nekā. Vismaz prieks, ka neesam vienīgie, kas kā negudri brauc no vienas puses uz otru un izmisīgi meklē pareizo ceļu. Tas ļauj secināt, ka leģendas sastādītājam tomēr kaut kas biškucīt ir misējies. Nu kaut vai kāds ceļš mazliet citādākā leņķī uzzīmējies... vai arī nepareizi iedots starts. Tā kā, laika limits iet uz beigām, nolemjam braukt uz kontrolpunktu pēc kartes.

Uzdevums uz attapību
Kontrolpunktā mūs sagaida īpašais uzdevums. Jāatrod piemineklis bijušās PSRS armijas raķešu bāzē. Iebraucam teritorijā un sākumā diezgan izmisīgi meklējam šo ievērības cienīgo monumentu. Līdz beidzot atjaušam, ka organizatori pārbauda vien mūsu atjautību. Jo vispārējā kartē, kas dota līdzi trofi reida norises dokumentam, skaisti iezīmēts, kur atrodas piemineklis. Vajag tikai iedomāties tur ielūkoties. Atzīmējamies pie pieminekļa, un atkal mūs gaida leģenda.

Paldies organizatoriem par mums piešķirtajiem dubļiem
Iepriekšējā trofi reida posmā Vangažos lielākoties visu noteica tas, kā ekipāža iekļāvās laika limitā, kurš tika saīsināts līdz minimumam, taču šoreiz, par patīkamu pārsteigumu mums, vieglajiem bezceļniekiem, varējām pamīcīties pa kārtīgiem dubļiem. Leģenda veda cauri lielām risēm un dubļainām peļķēm, kurās braucot taisni cauri standarta TR1 klases automašīna 90% gadījumu iesēstos. Vajadzēja padomāt, kā apbraukt apkārt, kā nobraukt pa maliņu tā, lai mašīna neiekrīt lielajās risēs, kā neaizķert kādu draudīgu celmu un nepārsist karteri. Tas bija interesanti. Emocijas labu labās.

Nākamajā kontrolpunktā mūs gaida papildsacensības „Kūdras bedres”. Izklausās draudīgi, vēl jo vairāk tāpēc, ka laika norma dota veselu stundu. Iztēlē biju uzbūrusi ainu ar lielām kūdras bedrēm, no kurām ar mūsu bobīti netiekam laukā, jo esam ierakušies kā miltos. Ha-ha.. Izbraucam pāris minūtēs, pat nelietojot pazemināto ātrumu. Tādi viegli dubļi vien bija. 

Kā viena nieka orientēšanās var izsist no līdzsvara
Pirms vakariņām vēl paredzēta orientēšanās zona. Saņemam karti ar desmit punktiem un sākam tos meklēt. Sākumā nekas. Pirmo, otro atrodam viegli. Trešais atzīmēts meža malā. Izmeklējamies, bet tur nekā nav. Izrādās, kontrolpunkts atrodas turpat pie mašīnas – tilta pakājē. Sākam apšaubīt tā cilvēka koordināciju, kas licis kontrolpunktus. Tas arī apstiprinās. Kontrolpunkti ir salikti visai neprecīzi. Lai tiktu pie piektā, maldāmies pusstundu. Nogrimstam purvā, rokamies ārā, paldies dievam, ka esam iegādājuši hi-lift domkratu un varam paši saviem spēkiem tikt ārā.

Kontrolpunktu neprecizitāte sabojā omu. Ja tik vien dots kā mazs krustiņš kartē ar lielu mērogu (1:50 000), tad nu tam jābūt patiešām precīzam, nevis punkts norādīts mežmalā, bet patiesībā atrodas pļavas vidū koku pudurītī. Tu reizēm jūties kā tāds muļķis. Skrien krustām šķērsām un uz laimi mēģini uziet. Vienu kontrolpunktu vispār labi meklējām. Visi trīs pamukām katrs uz savu debess pusi un mēģinājām atrast to, kam kartē vajadzētu būt tepat, bet izrādās, bija kādus 200 - 300 metrus tālāk pavisam uz citu pusi. Vai jautri? Tagad varu par to pasmaidīt, bet tajā brīdī dusmojāmies. Uz sevi – ka ļaujamies sevi tā čakarēt, uz organizatoriem – par neprofesionalitāti, uz dzīvi –  ka viņa ir tāda, kāda ir. Braucam meklēt sesto kontrolpunktu, un atkal riteņi dūņās. Ne par velti šie ir „Trapenes purvi”. It kā nevainīga pļaviņa, bet mirklis – un tu jau grimsti. Turklāt nogrimsti tā pamatīgi. Domkrats, lai gan apakšā ir biezs un garš dēlis, iegrimst pamatīgi dziļi. Labi, ka garām brauca cita ekipāža un izvilka. Ar to arī bija joki. Andris, viens no foršākajiem TR1 klases braucējiem, ar savu bobi izvilka mūs, bet pats nogrima. Devu atpakaļgaitā un izvilku atkal viņu. Neriskējām braukt taisni, braucām apkārt. To piekto punktu tā arī neatradām. Piegriezās.
Braukšana pēc pārējiem punktiem arī bija visai ekstrēma. Apvidus tāds purvains, pa stigām izbrauktas dziļas rises, bobis no dubļiem ārā velkas tā negribīgi. Vairāk izmantojām savu kāju veiklību. Tā drošāk. Un lai cik dīvaini neizklausītos, arī ātrāk. Laika limits tuvojās beigām, jādodas vien uz finišu. Pie tā it kā bija jāatrodas vienam kontrolpunktam, kurš atkal nolikts neprecīzi. Lai nu kā, astoņus no desmit punktiem atradām, pārsniedzām laika normu par 17 minūtēm. Neko darīt, dzīve tāda..:)

Foršākais posms - nakts leģenda
Tagad vakariņas un nakts orientēšanās. Tas bija jaukākais posms visā trofi reidā. Braucām pirmie. Vispirms neliels brasls. Tad mežs un perfekts tiltiņš. Tumsā, kad visas automašīnas gaismas tevi apžilbina, ļoti jautri ir stūrmanim rādīt, kā pārbraukt pār tiltiņu, ja riepas tev paliek tumsā. Leģenda mūs veda pa patiešām „labi” sagatavotiem celiņiem. Naktī viss izskatās briesmīgāk, iespaidīgāk. Dubļi patiešām jauki. Organizatori bija pacentušies un sagatavojuši labu odziņu. Man patika. Te varēja sajust īstu trofi reida garšu. Trase priekš TR1 bija patiešām laba un pārdomāta. Izbraucām leģendu, un sajūta tāda, ka gandrīz par maz. Gribējās vēl. Apetīte laikam rodas ēdot. Bet varbūt gribējās vēl, jo nebija tik traki. Ja būtu kaut vienreiz kārtīgi iesēdušies un līdz ausīm dubļos kārpījušies ārā, droši vien maz neliktos..:) Kā vēlāk redzam pēc rezultātu tabulas, esam ceturtie pēc pirmās dienas finiša.

Ahileja papēdis sāk bīstami spiest
Otrā diena. Viss sākas ar triālu. Turklāt mums jābrauc otrajiem. Jau esmu izteikusies, ka man riebjas triāli. Pat nevaru īsti pamatot – kāpēc. Kaut gan varu gan – tas ir mans Ahileja papēdis. Nepaklausīju Jānim, manam stūrmanim, kurš teica, ka labāk braukt lēnāk, bet ar otro pazemināto. Es izvēlējos pirmo pazemināto. Jau pie pirmā līkuma iestrēga gāzes pedālis un es sastresojos. Nobraucu vienkārši briesmīgi. Pašai kauns. Trīs reizes iestrēga gāzes pedālis. Triāla veikšanai bija dotas četras minūtes, es pat neiekļāvos laikā. Man bija 4:17. Bē :(((( Tas man sabojāja omu ne tikai uz visu svētdienu, bet pat visu nedēļu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pēc trofi reidu beigām mēs aizbraucām uz karjeru un es to pašu triālu mierīgā garā, bez stresa un liekas gāzēšanas nobraucu 2:05. Bet ar to mūsu nedienas nebeidzās.

Mērfija likums joprojām darbojas
Tālāk bija jābrauc pēc leģendas. Braucot pa vienu pļavu, muļķīgi iestigām vietā, kur varēja apbraukt arī apkārt. Tas vēl nieks. Pēc šī posma mums bija jāveic pēdējais – pārbrauciens uz finišu ar regularitātes posmu. Tas nozīmē, ka mums bija jāveic pārbrauciens pēc leģendas ar vidējo ātrumu 30 km/h. Mums nezināmā vietā gaidīja pēkšņās laika kontroles punkts, kurā tiesnesis piefiksē mūsu laiku.
Vakarā precīzi pēc leģendas katram atskaites punktam izrēķinājām laiku, cikos precīzi mums jāiekļaujas, lai vidējais ātrums būtu 30 km/h. Braucām vienkārši perfekti – gandrīz sekunde sekundē. Pēc apmēram 6 kilometriem mašīna vienkārši apstājās. Un nevis tāpēc, ka tehnika pievīla. Tāpēc, ka nebijām piefiksējuši, ka bākā beidzies benzīns (jo sabojājies datčiks). Ha ha..:). Kamēr no otras bākas līdz sūknim uzpumpējām benzīnu, pagāja vismaz divas minūtes. Kad bobis iekustējās, domājām, ka tagad nu gan brauksim dikti ātri, lai iedzītu iekavētās minūtes. Nevaru aprakstīt to škrobu, kas pārņēma, kad pēc nākamā līkuma ieraudzījām Edvīnu, kurš piefiksēja kontroles laiku. Mērfija likums jeb vienkāršāk – zakon podlosķi. Ja kaut kas var notikt, tas noteikti notiks visnepiemērotākajā brīdī....
Manas triāla mānijas un mūsu neuzmanības pēc no ceturtās vietas esam nokritušies līdz trīspadsmitajai. Taču rezultāts man vēl joprojām nav galvenais. Galu galā – šīs ir tikai mūsu otrās gonkas. Un braucu ne jau tikai uzvaras dzīta. Trofi reids – tas ir savdabīgs veids, kā atslēgties no tehnokrātiskās pasaules, kas iesūc sevī kā vakuumsūknis. Kas tevi piemēslo ar patiesībā nemaz nevajadzīgiem niekiem un bezjēdzīgiem stresiem. Tas ir lielisks līdzeklis, kā izārdīties ar autiņu, turklāt pa pļavām un purviem, kur apkārt nav nevienas dzīves dvēseles. Jāatzīst vien ir, ka pēc tik jaukas nedēļas nogales ir ļoooti grūti atkal iekļauties ikdienā. Liekas, es joprojām vēl braucu pa bezceļiem, redzu tos foršos dubļus un purvainās pļavas un manī atskan strūrmaņa balss.. 70 metri labais, 200 metri kreisais..:)))

Aija Krustiņa