Raidījuma «TV Motors» zvaigzne, pazīstamā autosalona «Pro Vento» šefs Uģis Vītols jau kopš bērnības ir gribējis tādu darbu, kurā varētu pabraukāties ar daudzām mašīnām. Sapnis ir piepildījies.
Šobrīd Uģis nemaz nevar konkrēti atbildēt, cik tad viņam auto bijuši...
Mūsu rubrika ir Pazīstamu cilvēku auto. Ar ko Tu esi pazīstams?
Tā ir provokācija… Es nemaz neesmu pazīstams! Savu mūžu nebiju iedomājies, ka kādreiz man parādīsies tāda iespēja, kā televīzijas sižets vai radio raidījums. Tā ir liela veiksme, ka man ir iespēja pārējiem pateikt to, ko es “nedaudz” zinu. Tas tā – uzmanīgi izsakoties, jo patiesībā jau mēs neviens visu nevaram zināt.
Man vienmēr ir bijusi nostāja, ka nedrīkst sēdēt malā, nedrīkst, kā latvietis domā: nu ko tad es, kas tad man…
«TV Motors» laikam ir pamats tam, ka manu “seju” un vārdu kāds zina. Man vienmēr ir gribējies būt atraktīvākam un interesantākam par citiem un ar to piesaistīt sev un savam biznesam uzmanību.
Uzskatu, ka uz trakiem cilvēkiem turas pasaule, tādā labā nozīmē. Es daru to, kas man patīk, jo uzskatu, ka cilvēkam vispār savā dzīvē jādara tas, kas viņu piesaista. Viņš var izmācīties par pavāru, bet ja viņu tas nesaista, viņš nekad nebūs labs speciālists.
TV MOTORS raidījumā tiek stāstīts par mašīnām, tās tiek vērtētas utt. Kāda ir Tava informācijas “bagāža”, pieredze un izglītība?
Vispirms jau paši pirmsākumi bija tie laiki, kad tika remontēti savi automobīļi, kādreiz naudas nebija tik daudz un tad tika pirktas mašīnas ar “dzinējiem maisiņā”. Tad tās tika remontētas, restaurētas paša spēkiem: savā pagalmā, vasarā vai ziemā. Bija arī autosports, cik nu veiksmīgs, bet pieredzi deva. Rallijs, 1989. gadā mēs bijām 2. vietā PSRS junioru čempionātā braucējiem līdz 27 gadiem. To mēs izcīnījām kopā ar Daināru Dambergu. Viņš man ļoti ir palīdzējis ieiet tādā rallija elitē, jo viņš ir braucis kopā ar Uldi Sesku. Tad bija arī autokross. Mēs uzbūvējām tādu itāļu brīnumu, “Lancia Delta Integral”, ko mēs tā mīļi saucam par “Sicīliešu Žiguli”.
Tas bija dažus gadus atpakaļ, “Divīzijā-1”. Situācijas ir bijušas tik ļoti nestandarta, tik ļoti dažādas, dažādi defekti…
Es vienmēr esmu teicis, ka atslēdznieki, kuru servisu priekšā stāv sporta mašīnas, nav atslēdznieki – tie ir automehāniķi. Mēs noteikti zinām vairāk nekā atslēdznieks, kurš strādā tikai ar standarta mašīnām.
Esmu izmācījies par virpotāju. Tajā laikā bija ļoti modē “pamukt” no armijas. Lai neietu armijā, jāiet tehniskajā skolā. Es aizgāju uz virpotājiem, jo man teica: par virpotāju tu nekļūsi, par to ir jāizmācās. Pateicoties metāla griešanas mācībām, es daudz ko esmu apguvis tādu, kas man šodien ļoti noder.
Kļuvis par autotirgotāju, es noteikti “pamēģinu” jebkuru auto, kas nonāk manās rokās un ar kuru es iepriekš neesmu braucis. Vienu dienu es uz māju aizbraucu ar vienu mašīnu, otru dienu ar otru… Šī iespēja pamēģināt dažādās mašīnas ir bijis mans sapnis. Bērnībā es teicu mammai: es gribu tādu darbu, kur var pabraukāties ar daudz mašīnītēm.
Pašreiz paralēli darbam «Pro Vento» es mācos Tehniskajā koledžā un pēc tās beigšanas man būs servisa speciālista diploms. Vēl gribētos uzsvērt, ka vakaros mana mīļākā nodarbe ir tehniskā literatūra, saistīta ar automašīnām. Prakse bez teorijas nekam neder, tāpat kā teorijai nav jēgas bez prakses.
No cik gadu vecuma Tu “ņemies” ar automašīnām?
Tas notika diezgan vēlu, kaut gan man rados ir divi brālēni, kas stipri nodarbojās ralliju. Viņiem bija pašbūvēts bagijs, sava garāža, kur to remontēt. Tajā laikā es uz to visu tā kāri noraudzījos. Mana mamma bija daktere ar 120 rubļiem mēnesī un mēs nevarējām neko īpaši atļauties. Tad es sev nospraudu mērķi – NEKAD nedzīvošu par tiem 120 rubļiem. 1976. gadā es pirmo reizi iekāpu kartingā, man bija 14 gadi. Tas bija mans auto karjeras sākums.
Tava pirmā mašīna
Pirmā mašīna man bija žigulis, kuru es gada laikā salauzu līdz nepazīšanai. Tā bija par mammas sakrāto naudiņu pirkta. Pa kluso tika braukts sacensībās, tika “likts kokos”, tika braukts pa grāvjiem… Nekas netika kontrolēts, ja iet, tad es braucu. Tad man tā mašīna tika atņemta. Vienā no sacīkstēm es sabojāju muguru un par apdrošināšanas naudu es nopirku “Zaparu” ar “motoru maisā” un jutos laimīgākais cilvēks visā Eiropā. Tā bija mana mašīna! Nevienam ne par ko nav jāatskaitās! To mašīnu es saliku pēc grāmatas. Tad arī es sapratu, ka par to var saņemt arī samaksu.
Nākamais auto bija vecs “Žigulis”, ko es ieguvu pārdodot “Zapiņu”. Saremontēju. Pārdevu. Un tā tas sāka iet uz priekšu… To varētu arī uzskatīt par “ProVento” sākumu. Beidzot sapratu, ka es ar savu darbu varu nopelnīt naudu.
“Lietas sāka iet”, bet mana nākamā mašīna nebija Mercedes, jo man bija skaidrs, ka sevi jāpiebremzē, ka man neviens palīgā nenāks. Tā ir daudzu biznesmeņu problēma: kā parādās pirmā nauda, tā tiek iztērēta savu iegribu apmierināšanai.
Cik daudz mašīnas ir bijušas Tavā dzīvē?
(smejas) Tā kā firma “ProVento” pieder man, un ja tās mašīnas uzskata par manējām, tad ļoti daudz… Mēnesī vidēji 3 treileri ar 8 mašīnām. Katru mašīnu, ar kuru vēl neesmu braucis, es noteikti izmēģinu.
Ja iet runa par mašīnu skaitu, tad grūti teikt. Vieglāk ir atcerēties tos īpašos automobīļus.
Man ir bijis Žigulis - VAZ 2101, kurš tāds bija pēc dokumentiem, bet tajā bija “savākts” viss labākais, ko var savākt no klasikas – 2107 panelis, lielie sānu stikli, 2106 buferi, lietie diski, pastiprināta amortizācija, 2106 salons. Tas bija tāds hibrīds: ārēji izskatījās pēc 2101, bet iekša – absolūti komfortabla.
Nākamais bija 8. modeļa Žigulis, kurš man nāca no Liepājas, kuram bija ļoti skaisti spoileri, lietie diski, lūka, pārvilkts samta salons, skaista bulta uz priekšējā motora pārsega. Spoileri bija tādi, kādus es vairs neesmu nevienam redzējis. Auto izskatījās patiešām tāds, uz kuru visi cilvēki atskatījās. Ar šo mašīnu es ļoti ilgi braucu.
Tava pirmā ārzemju mašīna…
Tā… (domā) 3. sērijas BMW. Tas bija vecais modelis, absolūti tjūningots ar spoileriem, skaisti zilā perlamutra krāsā, ar skaistiem lietajiem diskiem, ar taisnu, nesistu bet sarūsējušu virsbūvi. Šur tur bija caurumi, bet es redzēju, ka tas būtu labs, ja to nedaudz pieremontētu. Tūlīt pēc atvešanas no Vācijas to arī kāds nopirka.
Tajā laikā man bija “šausmīgs” sapnis – Audi 100 (cigārs), kas likās neaizsniedzams savas cenas dēļ, pēc gada es tādu atļāvos nopirkt – tas maksāja 3500 DEM.
Vēl pēc kāda laika manās rokās nonāca balts Volvo 740. Tas bija tāds modelis, kuram bija 940 salons un arī ārpuse. Tādu modeli ražoja tikai vienu gadu. Viņam bija sasista priekša – to es sataisīju. Es ļoti daudz ar šo auto nobraucu… Kopš tā laika esmu braucis ar ļoti daudz citiem autiņiem, bet man ir tā iespiedies, ka Volvo ir tas ergonomiski pareizākais, ko es varu atrast uz šo brīdi.
Tava mīļākā mašīna no visām
To es varu komentēt tā, ka tirgotājs nedrīkst iemīlēties nevienā markā, viņam ir jāsaglabā vēss prāts. Droši vien, kaut kur pagātnē, ir mīļas tieši tās mašīnas, kas nākušas ar lielākām pūlēm, piespiešanos, piemēram divi Žigulīši… Un šis baltais Volvo 740, tam laikam ļoti grezns auto ir uzskatāms par vienu no mīluļiem.
Šodienas mašīna, vai to varēs redzēt?
Diemžēl nē. Ar to šobrīd brauc mana kundze. Tas ir Volvo. Esmu sapratis to, ka nav ideālas mašīnas, ir tikai mašīnas, kas atbilst katra indivīda iekšējās balss prasībām. Vienam patīk BMW, vienam patīk Mercedes, citam patīk Audi vai VW, citam Volvo. Es spēju pamatot, kāpēc man patīk šī marka, jo man ir vajadzīgs komforts. Es cienu komfortu. Man vajag, lai iesēžoties mašīnā, viss būtu uz “podziņām”, lai man nekas nav jādara – lai nav logi jāver ar roku, lai nav ātrumi jāpārslēdz, lai man būtu kruīza kontrole, sēdekļu sildīšana… Man nepieciešams gandarījums no iztērētas naudas par šo auto. Šajā gadījumā – komforts. Citam gandarījumu sniedz tas, ka ar BMW var skaisti ierakstīties līkumā. Citam gandarījums nāk no Mercedes, jo tam priekšā ir tas optiskais tēmēklis un visi viņu palaiž. Esmu nācis pie slēdziena, ka katram ir sava mašīna, tāpat kā katram ir sava smarža, krāsa, sava televizora marka utt.
Man ļoti būtiski ir arī tas, ka manu Volvo arī nezog. Es varu mierīgi viņu “nomest” jebkurā stūrī, es aizbraucu uz centru un es absolūti nedomāju, ka kāds viņu iekāros. Protams, pastāv šis risks, bet mašīnas vērtības un riska attiecība ir tāda, ka man nav bail. Jāpiezīmē, ka man šīs mašīnas arī izmaksā mazāk, kā citiem.
Kāds ir tavs mīļākais dzinēja tilpums?
Vispār man ir vienalga, kāds ir dzinēja tilpums. Ja tas ir pārāk liels, tad man galvā uzreiz skaita skaitītājs, kaut arī es varētu atļauties, bet psiholoģiski es to negribu, tas man rada diskomfortu. Es labāk iekāpju mašīnā, kurai ir turbodīzelis, ar kuru es nobraucu 1300 km ar 70 litriem. Pateicoties savai autobraucēja pieredzei, es varbūt spēšu ar mazu dzinēju izdarīt vairāk, nekā cits ar lielāku, bet kurš ir ar auto vairāk uz “Jūs”. Man nav nepieciešama šī jaudas rezerve.
Kas ir Tava mašīna?
Pārvietošanās līdzeklis ar komfortu? Manai mašīnai ir jāatbilst manis paša izvirzītajiem kritērijiem, tas ir absolūti maksimāls komforts. Kāds teiks, tad jau man vajag amerikāņu automašīnas, bet tur nav sēdekļu sildīšana! Patreiz mana kundze brauc ar Volvo tikai tāpēc, ka tam ir šī sildīšana.
Man kundze brauc ar Mazda 626, es arī ar to pabraucu… Man nepatīk! Kāpēc? Tikai tāpēc, ka es nevarēju normāli noregulēt spoguļus, tā kā man vajag. Es spoguļus regulēju savādāk nekā parasti to dara. Iespējams, man būs tūkstošiem oponentu, spoguļus regulēju tā, ka es sava auto sānu redzu tikai tad, kad kārtīgi pagriežu galvu. Ar to esmu pilnīgi izskaudis “tumšo zonu”. Man viņas nav. Varu braukt no kreisās rindas labajā, NEKAD nepagriežot galvu. Mazdai tā spoguļus noregulēt nevar.
Kāds ir Tavs braukšanas stils?
Vienmēr esmu teicis, ka tie īstākie braucēji uz ielas nekad neizlec (tulkojums no krievu valodas)… Katram braucējam ir savs braukšanas ātrums, ar kuru tas ir spējīgs braukt. Prasmīgs braucējs ir spējīgs maksimāli ilgi uzturēt vienu braukšanas ātrumu. Ja es braucu uz Valmieru ar 120, tad arī to nemainu līdz pat galam. Es šo ātrumu spēju ieturēt neatkarīgi no ceļa apstākļiem. Man nav tā, ka es pēc 20-30 km nogurstu un sāku braukt lēnāk.
Pilsētā es braucu pēc garastāvokļa – ja slikts, tad braucu agresīvāk, ja labs, tad mierīgāk. Izaicinājumiem es nepakļaujos. Kādreiz gan gadās, ka pārmācu kādu “huligānu”, kas bijis nekorekts, bet tas viss vienmēr notiek DROŠI. Es ciest nevaru, ka kāds brauc pa otro joslu, ja pirmā ir brīva. Ja man kāds “nāk astē”, es momentāli mainu joslu pa labi. Tos kreisās joslas braucējus man gribas pārmācīt, ko es arī reizēm daru, bet nekad tas nenotiek tā, lai apdraudētu satiksmes drošību.
Kādas ir Tavas attiecības ar Ceļu policiju?
Vispār tās ir brīnumaini retas. Es ļoti cenšos ieraudzīt, kur ir kaut kas aizdomīgs, tāpēc es “trāpu” kādu reizi gadā. Man nepatīk, ja Ceļu policists izturas izaicinoši, it kā būtu pārāks par mani. Nesen man bija diezgan liela saķeršanās ar Ceļu policiju, kuras rezultātā ir tapusi liela un izsmeļoša sūdzība, kas tagad tiks iesniegta CP. Sūdzības būtība ir Ceļu policistu naidīgā un nekorektā attieksme pret mani tikai tāpēc, ka es omulīgi pavaicāju: kas noticis, kāpēc esmu apturēts. (Par šo gadījumu būs lasāms atsevišķs raksts “Ceļu policija” nodaļā. Runa būs iAuto lasītājiem jau pazīstamajiem CP antivaroņiem - Ceļu policijas bataljona darbiniekiem: Jurēnu un Ekertu, kas patrulēja ar netrafarētu mašīnu Mercedes ar 124 virsbūvi, v/n EA5791.) Ar savu uzvedību un rīcību es cenšos neradīt problēmsituācijas ar CP.
Es vienmēr esmu uzsvēris, ka Policijā ir baigi daudz normālu “džeku”, bet tie daži sabojā visu iespaidu par Ceļu policiju. Tos nekulturālos gan vajadzētu (kaut vai ar sūdzībām) “dauzīt”.
Ko Tu domā par sievietēm pie stūres?
Es zinu, ka es ar savu atbildi izsaukšu vētru ar iebildumiem un tekstiem, ka Vītols ir !@#$%^ utt., bet es teikšu tā: laipnas autobraucējas tomēr ir mazākumā. Esmu lasījis arī lasītāju atsauksmes par to sievieti ar Mazdu, kas redaktoru nepalaida, kurās daži apgalvoja, ka redaktoram ar dzimumlietām nav kārtībā…
Man ar dzimumlietām viss ir pilnīgā kārtībā. Bet vienalga es teikšu: vairums sieviešu tomēr nepalaidīs. Es noteikti negribu aizvainot tās, kuras ir pieklājīgas, bet izņēmumi tikai pierāda likumsakarību. Es gribu aicināt visus, kā iAuto bija rakstīts: mēs taču visi braucam pa vienu ceļu, būsim laipnāki savā starpā! Mani dzīvē virza sauklis – nekad nedari tā, kā tu negribētu, lai dara sev. Augstākā pilotāža autovadītājam ir tā, ka viņš spēj prognozēt, ko darīs pārējie autovadītāji. Pat ja notiek satiksmes negadījums, tad vainīgi ir abi: viens, kurš pārkāpj CSN, bet otrs, kurš neparedzēja, kas var notikt konkrētā situācijā.
Šeit varētu izdalīt 2 nekulturālo sieviešu tipus: a) iespējams, sievietei ir daudz grūtāk kaut ko prognozēt, jo viņa jau tā ir daudz lielākā stresā, braucot pa Rīgas centru; b) ļaunprātīgas sievietes, kuras ir nepieklājīgas apzināti.
Kādas ir Tavas domas par autovadītāju cepurē?
Es varu teikt tā: kad bija –20 grādi, arī man bija galvā cepure, bet kolīdz es jutu, ka man vairs galva nesalst, es to noņēmu. Šim apgalvojumam, ka autovadītājs ir bīstamāks ar cepuri, piekrītu. Diemžēl. Tas viss ir likumsakarīgi. Cilvēka attieksmi pret lietām, cilvēka būtība rada kaut kādu psiholoģisku portretu. Cilvēks mašīnā ar cepuri nejūtas savā dzīves telpā, viņš ir kā autobusā. Protams, ir arī izņēmumi…
Vai Tu pats lasi «iAuto»?
Jā, lasu. Patīk. Es gan ar datoru esmu uz “Jūs”, bet lasu. Lasu arī pārējo lasītāju atsauksmes… Varbūt arī mana intervija tiks tā komentēta, bet es to varēšu uztvert normāli. Ja kādam būs slikts viedoklis par mani, vai kādam es neesmu izdarījis tā, kā vajag, tad gribu teikt, ka tas noteikti nav bijis ļaunprātīgi, ar nolūku.
Visbeidzot, ko Tu domā par mūsu rīkoto akciju par drošības jostām?
Jā, es viņas lietoju vienmēr. Un, ja kādreiz neesmu uzlicis, tad jūtu, ka kaut kas pietrūkst. Man varbūt tas ir no sacīkšu laikiem. Es lietoju drošības jostas un labi ar tām jūtos. Es aicinu arī citus to darīt. Visiem, kas brauc manā mašīnā, es lieku obligāti piesprādzēties. Man ir pilnīgi vienalga, ko pasažieris domās par mani – es esmu atbildīgs par viņu. Mašīna taču ir paaugstinātas bīstamības ierocis.
Domāju, ka nebūtu mērķtiecīgi apstrīdēt drošības jostu konstruktoru darbu, kas ir gadiem pārbaudīts. Ir arī bijis tā, ka es aizrādu pasažierim, kā viņš sēž. Arī no tā ir atkarīga viņa izdzīvošana vai veselības stāvoklis avārijas gadījumā. Citi sēž saliekušies uz priekšu – ja notiktu sadursme ar citu mašīnu, tad ar visām drošības jostām, viņš būtu ar zobiem stiklos. Lai mūsu iespējamās problēmas novestu līdz minimumam, ir jārada tam visi priekšnoteikumi: drošības jostas, pareiza sēdēšana un daudz kas cits.
Tavs novēlējums iAuto lasītājiem
Būsim mazliet augstāki, augstākā lidojumā!
Sarunājās
iAuto redaktors
Elmārs Biele
mini: nu bieles kungs, vai tad juus nezinaat ka lancia nav delta integral, bet delta integrale. taadas mashiinas marku, kas ir aizvedusi liidz pasaules chempionaatam rallijaa, vajadzeeja zinaat...