Tumši zaļā sacīkšu automašīna cītīgi rija kilometrus. 4,5 litru motors darbojās kā vectēva slavenais kabatas pulkstenis un pat mehāniskais Roots kompresors, par kura izturību pirms tam dikti baidījās pats Voltērs Bentlijs, tikai vienmērīgi svilpoja un teicami veica savus tiešos pienākumus – rūpējās par degmaisījuma pilnīgāku sadegšanu un jaudas palielināšanu.
Ideja uzstādīt gandrīz vai sērijveida sporta mašīnai kompresoru piederēja viņam – Timam Birkinam. Kaut arī rūpnīcas šefs to neatbalstīja, viņš deva iespēju pamēģināt un ļāva izgatavot homologācijai nepieciešamos 50 automobiļus Bentley Blower, lai varētu startēt 1928. gada Lemānas 24 stundu sacīkstēs. Bentlijs uzstādīja tikai vienu noteikumu: par mašīnu gatavošanu jārūpējas Birkinam pašam.
Pagaidām Tims bija apmierināts ar sacīkstēm un dzīvi kopumā. Viņš jau krietni ilgu laiku atradās vadībā, pats briesmīgākais – nakts – bija aiz muguras, uzvaru varēja tikpat kā ar roku sasniegt, sajust tās smaržu un pat garšu. Unodjēras taisnē automašīnas ātrums jau pārsniedza 200 km/h, citi līdzi netika, un vienīgie Tima konkurenti bija paša kolēģi – puiši no Bentley rūpnīcas komandas. Dodoties kārtējā aplī, viņš sāka svilpot melodiju no kāda populāra mūzikla, garā, svītrainā šalle plīvoja vējā, kombinezona piedurknes bija atrotītas līdz elkoņiem – jaunajam aristrokrātam patika būt uzmanības centrā un saņemt kvēlas vēstules no glītām pielūdzējām (it īpaši šeit, Francijā).
Izejā no Unodjēras taisnes, kur trase krusto autoceļu uz Mulzannu, vēl nekas neliecināja par gaidāmo likstu – Bentley klausīja nevainojami. Kompresora reakcijas īsais laiks ļāva arī Mulzannas taisnē tuvoties maksimālajam ātrumam. Tims jau gatavojās asajam un viltīgajam labajam Arnāžas līkumam, laikus meklējot izdevīgāko trajektoriju. Sākot bremzēt, mašīnas uzvedība kļuva neprognozējama, zaļais bolīds palēcās un slīdēja uz pagrieziena ārmalu: bija plīsusi riepa. Gumija nogura ātrāk nekā pilots… Līdz boksiem vēl bija apmēram pieci kilometri, kas Timam prasīja milzums pūļu, jo Bentley uz trim riteņiem tomēr jutās nestabilāk un klibāk nekā uz četriem. Jūtot, kā uzvara izslīd no rokām, Tims skaļi lādējās, lietojot frāzes, ko kinofilmās cenzori atļaus iekļaut tikai pēc gadiem piecdesmit. Ar baisu rēkoņu “klibajam” Tima Birkina auto garām patraucās nākamais sacīkšu uzvarētājs, viņa komandas biedrs Vulfs Barnato. Pēc riteņu maiņas viss jau bija skaidrs un principā varēja cīņu vairs neturpināt, taču tad Birkinu par autosacīkšu aristokrātu turpmāk neviens nesauktu. Viņš, zobus sakodis, atgriezās trasē…
Lemānas iekarotāji
Vulfs Barnato būtībā bija veiksmīgāks sacīkšu braucējs nekā Tims Birkins. Barnato kontā bija trīs Lemānas uzvaras ar Bentley pēc kārtas (1928.-1930.), viņa braukšanas stils bija uzmanīgs, rezervēts, ar juveliera precizitāti – tieši piemērots garo distanču sacīkstēm. Turpretī Birkins itin bieži ar savām ārišķībām un aristrokrātisko nevērību izsēja vējājau iegūtās ātruma priekšrocības. Tomēr viņš vēl pirms Tacio Nuvolari kļuva par vienu no pirmajiem autobraucējiem, kas īpaši “strādāja uz publiku”, kļūstot par skatītāju favorītu.
Bentley komandā katram bija sava vieta: Birkins atbildēja par Blower kompresorauto gatavošanu, Barnato 1926. gadā kļuva par komandas faktisko īpašnieku, palīdzot ar finansēm tad, kad pretēji sacīkšu panākumiem Bentley firmas budžets neuzlabojās. Dīvaini, bet pirmie Bentley, kas plūca laurus Lemānā, bija privātbraucēju nopirktas sērijveida sporta tipa automašīnas, un tikai pēc 1924. gada uzvaras misters Bentlijs sāka veidot savu rūpnīcas sacīkšu komandu. Tā atnesa gaidīto uzvaru 1927. gadā, bet pēc diviem gadiem Bentley pilotiem vairs vispār nebija līdzvērtīgu sāncenšu un zaļās britu mašīnas aizņēma visu pirmo trijnieku (gluži kā Audi 2000. gada Lemānā).
Pēc 30. gadu sākuma ekonomiskās krīzes, kad Bentley nonāca Rolls Royce īpašumā, autosacīkšu programma tika lēnām likvidēta. Vēl 1934.-1936. gadā Bentley izcīnīja trīs otrās vietas Olsteras Tourist Trophy sacīkstēs, bet 1949. un 1950. gadā ar tām pašām pirmskara automašīnām tie paši pirmskara varoņi ieguva sesto un astoto vietu Lemānā. Tā arī bija pēdējā kādreizējās slavas spozmes atblāzma, kas, iespējams, drīz sāks mirdzēt ar jaunu spēku. Pagaidām diezgan droši avoti ziņo, ka jau 2001. gada vasarā Bentley automašīnas British Racing Green krāsā atkal izies uz starta Sartē aplī Lemānā. Pirmais vēstnesis šai renesansei ir elpu aizraujošais prototips Bentley Hunaudieres.
Un par godu…
Laiku pa laikam Bentley deva saviem modeļiem vārdus, kas atgādināja par cīņām Lemānas trasē. Reiz bija modelis Bentley Mulsanne – būtībā tikai tāds sportiskots Rolls Royce Silver Cloud smagnējs reprezentācijas sedans. Jaunākais sērijveida Bentley nosaukts Arnage vārdā par godu “ļaunajam” pagriezienam (ja Birkins to zinātu…). Nu, un, protams, zemais, platais, vienlaikus agresīvais un ļoti glītais prototips Hunaudieres ar astoņu litru W16 cilindru 464 kW un 760 Nm motoru (tādu pašu kā gaidāmajam Bugatti), ko Volkswagen uzbūvēja, lai neļautu aizmirst, ka tagad Bentley pieder viņam un nevis BMW (tas nekas, ka faktiski tikai no 2003. gada) un ka nodomi atgriezties Lemānas sacīkstēs ir visnopietnākie.
Vācieši uzkurina kaislības fanu prātos, jo nevar sakarīgi atbildēt uz jautājumu, vai šādu Bentley kādreiz arī ražos. Ļaudis turpina gaidīt un viņu cerībām ir pamats: Bentley Hunaudieres ir nevis makets, bet pilnīgi funkcionāls konceptauto, kas spēj braukt (un gana ātri – līdz 360 km/h), kam ir perfekti izpildīts komfortabls un stilīgs salona noformējums ar ādu, koku un alumīniju, tiek pat nosaukta iespējamā cena (ap 800 000 vācu markām), turklāt ar šādu auto Lemānas sacīkstēs nevar startēt, tad nepieciešamas nopietnas izmaiņas konstrukcijā. Tātad varbūt supersporta sīksēriju Bentley tomēr būs, jo superauto tirgus turpina attīstīties, un atrodas jauni un ne tik jauni ĻOTI BAGĀTI cilvēki, kam vairs nepietiek ar Bentley Turbo R vai Arnage. Vēl jo vairāk tādēļ, ka savos pirmsākumos Bentley bija progresīvas konstrukcijas sporta mašīnas, nevis smagnēji Rolls Royce ar forsētiem motoriem un glītākām dekoratīvajām restītēm.
Atkal aviācijas motori
Jau esam pieraduši, ka daudzas slavenas spēkratu firmas sākušas savu dzīvi aviācijas pasaulē. Bentley turpina šo tradīciju. Pirmā pasaules kara laikā Voltērs Ouens Bentlijs uzlaboja, tūningoja un ražoja lidmašīnu motorus, pēc tam strādāja pie franču auto DFP importētāja, līdz 1919. gadā izveidoja savu firmu un uzbūvēja pirmo modeli Bentley 3 Litres (turpmāk līdz pat Otrā pasaules kara beigām Bentley modeļu apzīmējumos ietverta tikai dzinēja litrāža, kas vienlaikus gan atvieglo, gan apgrūtina pētnieku darbu). Trīslitru modelis bija unikāls ar to, ka tam bija 16 vārstu četrcilindru motors ar augšējo sadales vārpstu, bremzes visiem riteņiem un piecu gadu rūpnīcas garantija! Tas nozīmē, ka visas rūpes par auto firma novēla no vadītāja uz saviem pleciem. Varbūt tieši šis iemesls bija pats svarīgākais, kas ļāva Bentley mašīnām gūt tik lielu piekrišanu jaunu, dinamisku aristokrātu vidū, kam patika ātri un bezrūpīgi vizināties, bet galīgi negribējās ķēpāt žaketes piedurknes, līkņājot zem mašīnas, kā tas bija ar “kaut kādiem nenopietniem” MG vai Morgan.
Uz šī paša trīslitru motora bāzes tapa slavenais 4,5 litrus sacīkšu agregāts (kura patiesais darba tilpums bija 4,4 litri), bet 1925. gadā Bentlijs radīja sešcilindru 6,5 litru motoru (īstenībā – 6,6 litru) ar lielu jaudas rezervi, kas derēja ne tikai sporta mašīnām, bet arī lielām un ietilpīgām prestiža automašīnām. Tajos gados bagāti ļaudis parasti pirka tikai šasiju, bet virsbūvi pasūtīja kādā karosēriju dizaina darbnīcā atsevišķi. Šādam pasākumam īpaši labi noderēja astoņu litru motors, kas nāca pasaulē 1930. gadā, palielinot darba tilpumu tam pašam 6,5 Litres. Tieši šis modelis bija iemesls, kāpēc Rolls Royce (kompānijā ar Napier) tomēr nopirka 1931. gadā gandrīz bankrotējušo uzņēmumu: ātras un dārgas sporta mašīnas ekonomiskās krīzes laikā gandrīz neiespējami pārdot, taču augsta prestiža limuzīnus pērk vienmēr, bez tam astoņu litru Bentley bija pašu Rolls Royce modeļu nežēlīgākais konkurents.
Aristokrātiskam vadītājam
Tālākā vēsture vairs nav interesanta, jo, dancojot pēc Rolls Royce stabules, no Bentley tehniskās jaunrades vairs nepalika ne vēsts. Sers Bentlijs atgāja malā (viņam piedāvāja izmēģinātāja vietu paša bijušajā firmā) un ļāva, lai citi dara, kā grib. Citi gribēja tā, ka Bentley atkrita atpakaļ tehnikas progresa ziņā par gadiem divdesmit: oriģinālo četrvārstu motoru vietā nācās izmantot diezgan primitīvos Rolls Royce spēka agregātus ar diviem vārstiem uz cilindru. Sākotnēji Bentley kļuva par sportiskotiem “rollroisiem” ar forsētiem motoriem un sa-tuvinātām pārnesumu attiecībām ātrumkārbā, taču virsbūves diezgan pamatīgi atšķīrās no agregātu donora. Bentley izmantoja elegantas divdurvju sedana un coupe karosērijas (īpaši glīti bija Continental R un Continental S2 modeļi attiecīgi no 1952. un 1960. gada) un citu, modernāku, salona noformējumu, kas radīja leģendu par to, ka atšķirībā no Rolls Royce Bentley īpašnieks sēž priekšā un automobili vada pats. Tāpēc arī viņam nepieciešams tahometrs un citi mēraparāti, kas it kā nedrīkstētu traucēt īstena angļu džentlmeņa mieru.
Pēc 1965. gada jebkādas atšķirības šī koncerna marku ietvaros izzuda un Bentley no Rolls Royce varēja atšķirt vien pēc tā, ka uz radiatora dekoratīvajām restītēm nebija Ekstāzes dievietes un automašīna bija izgreznota ar mazāku daudzumu hroma detaļu. Atpestīšana iestājās 1982. gadā, kad Bentley Mulsanne Turbo nāca klajā ar turbomotoru, ko pats R-R neuzdrīkstējās darīt: vairs nebija ko zaudēt, jo ”bentlijus” nepirka tikpat kā neviens. Šai 220 kW lielajai jaudai no klasiskā V8 cilindru 6,75 litru motora atbilstīga vadāmība ieradās tikai ar 1985. gada modeli Turbo R (no vārda Roadholder), kam bija stingrāka piekare un kas beidzot spēja ne tikai uzņemt ātrumu pa taisni, bet arī pagriezties. Kopš tā laika Bentley cenšas spodrināt savu īpaša rakstura sporta sedanu tēlu un izliekas, ka ar pirmītējām lieljaudas taisnvirziena kustības lokomotīvēm vairs nev nekāda sakara.
Gandrīz viskijs
Ko mums izsaka vārdu salikums Red Label? Tieši tā – viskija John Walker paveidu! Par laimi, pasaulē nedzīvo vieni vienīgi tumsoņas, kas domā tikai par alkoholu… 1998. gadā debitēja jaunais Bentley Arnage, kas būtībā bija Rolls Royce Silver Seraph dubultnieks, tikai ar daudz foršāku V8 cilindru 4,4 litru 260 kW turbomotoru, kas tapis BMW un Cosworth kopdarba rezultātā (paši angļi apgalvo, kas tas ir labākais, ko BMW motoristi radījuši). Pēc gada, kad Volkswagen un BMW attiecības turpināja neglābjami bojāties (Atraduši, par ko strīdēties – par kaut kādiem britu auto! Un tie vēl skaitās vācieši…), parādījās cita modifikācija – Arnage Red Label ar oriģinālo Rolls Royce/Bentley V8 cilindru 6,75 litru 300 kW turbomotoru un pazīstamo amerikāņu GM Hydra Matic automātisko transmisiju. Pēc šī gadījuma Bentley Arnage ar bavāriešu dzinēju un vācu ZF transmisiju ieguva apzīmējumu Green Label.
Pēc tam, kad pasaulē nāca jaunās paaudzes Rolls Royce Corniche, vienīgie sērijveida Bentley, kam nav R-R dvīņubrāļa, ir Continental 1991. gada sērijas pārstāvji, tajā skaitā arī dīvainais SC ar coupe-targa tipa virsbūvi un stingru noņemamu jumta vidusdaļu. Corniche pierāda to, ka attiecībās starp abām britu markām noticis lūzums un tagad Bentley skaitās tie labākie, pēc kuru parauga darina “rollsroisus”: jau vairākus gadus pirms šī kabrioleta debijas Pininfarina Itālijā būvēja izcili elegantas vaļējās virsbūves un sūtīja uz Krū rūpnīcu, kur tapa Bentley Azure – viens no glītākajiem kabrioletiem pasaulē. Tehniskā ziņā Azure joprojām bāzējas uz Continetal platformas un tā paša klasiskā 6,75 litru V8 motora, kas var sasniegt arī 313 kW jaudu. Patīkami, ka Bentley firmā neviens neklīrējas un nesaka: jauda ir pietiekama un vairāk nemaz nevajag. Taču daudzi slavenās angļu markas fani gaida to brīdi, kad Bentley visi modeļi būs kas pilnīgi atšķirīgs no Rolls Royce gan tehniski, gan vizuāli. Vēl tikai divi gadi…
Artis Eglītis “AutoInfo”
Publikācija no laikraksta “ Auto Info” Janvāris 2001. Nr 50.
stulbums