Uz doto brīdi Latvijā ir ļoti aktuāls jautājums saistībā ar ceļu satiksmes negadījumu rašanās iemesliem un novēršanas iespējām. Gan Latvijas iekšlietu ministrs, gan valsts policija ir pievērsusi lielu uzmanību autovadītājiem.
Nepieciešams tik pat aktīvi pievērsties gājējiem un viņu rīcībai saistībā ar ceļu satiksmes noteikumu ievērošanu, kā arī jautājumiem saistībā ar gājēju pāreju iekārtošanu.Saskaņā ar ceļu satiksmes likuma 1. panta 10. punktu par gājēju ir atzīstama persona, kas pārvietojas pa ceļu kājām vai invalīdu ratiņos. Šis termins neattiecas uz personām, kas veic darbus uz ceļa braucamas daļas.
Tātad arī gājēji ir atzīstami par ceļu satiksmes dalībniekiem un saskaņā ar likuma 19. panta 3. punktu ceļu satiksmes dalībniekiem un citām personām jārīkojas tā, lai neradītu satiksmei bīstamas vai satiksmi traucējošas situācijas un nenodarītu zaudējumus.
Taču jāatzīst, ka praksē gājēji rīcība ne vienmēr atbilst, šo noteikumu prasībai.
Praktiski raksturotajā situācijā var izdalīt divus problēmaspektus:
1) Valsts institūciju darbību, saistībā ar ceļu kustības nodrošinās uz ceļiem Pamatā, šeit es vēlētos pievērsties tieši gājēju pāreju izvietošanas atbilstību Latvijas Republikā pastāvošajiem standartiem;
2) Nihilisms, proti, viena daļa gājēju uzskata, ka viņiem ir tiesības, bet nav pienākumu, un gājēju kultūra uz vispārējiem ceļiem;
Saistībā ar gājēju pāreju izvietošanu, nepieciešams ņemt vērā to, ka Latvijas Valsts standarts LVS 77:1996 nosaka ceļu zīmju formu, krāsu un izmērus, tehniskās prasības un lietošanas noteikumus. Tāpat šeit tiek regulēti tie jautājumi, kas saistīt ar gājēju pāreju izvietošanu. Vēlos vēl piebilst, ka šis standarts izstrādāts, pamatojoties uz Konvenciju par ceļa zīmēm un signāliem (Vīne 1968), Eiropas vienošanās dokumentiem, kas papildina šo Konvenciju (Ženēva 1871), kā arī Eiropas standartizācijas komitejas, Starptautiskās standartizācijas organizācijas, Starptautiskās apgaismojuma komisijas un Lielbritānijas standartiem. Viennozīmīgi var apgalvot, ka šādu standartu ieviešana dzīvē saistīta ar starptautiski pieredzi, kas praksē jau ir pārbaudīta.
Šajos standartos ir noteikts, ka gājēju pārejas jāuzstāda, lai norādītu vietas, kur gājējiem ir paredzēta brauktuves šķērsošana. Praktiski gājēju pāreju nozīme izpaužas tajā apstāklī, ka gājējam ir priekšroka attiecībā pret transporta līdzekli. Uz doto brīdi rodas situācija, ka valsts institūcijas, kuras ir atbildīgas par gājēju pāreju izvietošanu, uzskata, ka uzzīmējot „zebru”, un uzliekto zīmi „gājēju pāreja”, ir nodrošināta gājēju droša pārvietošanās pār gājēju pārejai. Taču uzskatu, ka šāds uzskats ir aplams. Uzstādot gājēju pārejas, tikpat svarīgi ir padomāt par transporta līdzekļu vadītājiem, kas pārvietojās pa ceļiem, un kuru pienākums ir izpildīt šo noteikumu prasības. Vistiešākā veidā tas attiecas uz situācijām, kad gājēju pāreja šķērso divas vai vairākas braukšanas joslas vienā virzienā. Latvijas Valsts standarts nosaka, ka neregulētas pārejas jāierīko vietās, kur braukšanas ātrums ierobežots līdz 50 km/h vai arī nav jāšķērso vairāk kā viena braukšanas josla katrā virzienā, pie kam nepieciešams nodrošināt minimālo redzamības attālumu.
Braukšanas ātrums, km/h | 30 | 40 | 50 | 60 | 70 | 80 | 90 |
Minimālais redzamības attālums, m | 45 | 55 | 75 | 85 | 120 | 150 | 175 |
Piemēram, uz Kārļa Ulmaņa gatves pie tirdzniecības centra "City market", uz Lielirbes ielas, kur atļautais ātrums ir 70km/h, gājēju pāreja šķērso divas braukšanas joslas vienā virzienā. Tas ir pretrunā ar noteikumiem, pēc kuriem ir atļauts izvietot gājēju pārejas.
Tomēr loģisks jautājums - vai ierobežojot ātrumu līdz 50 km/h gājēju drošība uz šajos posmos uzlabosies? Iespējams, tomēr, lai gan to par argumentu atzīt ir grūti, lielākā daļa autovadītāju šādos ceļa posmos savu braukšanas ātrumu nesamazinās, pat, ja ir uzstādīta attiecīgā ātruma ierobežojošā zīme. Daudzi norādīs, ka šādi autovadītāji ir jāsoda. Protams, taču vienmēr pie šīs gājēju pārejas policistu nenoliksi. Bez tam vadītāju sodīšana atkal būs cīņa ar sekām nevis ar cēloņiem.
Uzskatu, ka šādos bīstamos posmus, lai gājēju pārejas nepārvērstos par „gājēju pārbrauktuvēm”, nepieciešams vairāk padomāt par alternatīvām iespējām šķērsot braucamo daļu (pazemes tuneļi, gaisa pārvadi utml.) neapdraudot sevi un citus satiksmes dalībniekus. Protams, šādas iespējas prasa lielus finansu līdzekļus, tomēr nesenie rādītāji par to cik lieli zaudējumus valstij rada bojā gājušie, norāda, ka šādu alternatīvo pāreju ierīkošana, laika gaitā atmaksāsies.
Protams, arī vadītāju pienākums ir būt uzmanīgākiem uz ceļiem un īpašu uzmanību pievērst tieši gājēju pārejām. Arī paši gājējiem nepieciešams ņemt vērā, ka gājēju pāreja nav parks par, kuru pastaigāties. Tāpēc, gājēju pienākums ir pēc iespējas ātrāk šķērsot brauktuves braucošo daļu. Tā mēs nonākam pie otras problēmas un proti, gājēju kultūras uz ceļiem, un ceļu satiksmes noteikumu ievērošanas.
Piemēram, diennakts tumšajā laikā - kāpēc gājēji neizmanto gaismas atstarotājus? Kāpēc gājēji netiek sodīti, kad tie tīšuprāt kavē satiksmi, īpaši uzsverot, ka viņš ir gājējs un tagad viņš izmantos savas tiesības, pārvietojoties pāri gājēju pārejai, lēnā pastaigas solī?
Uzskatu, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc autovadītāji bieži vien ignorē gājēju pārejas - gājēji uzskata, ka ja reiz viņš atrodas uz gājēju parejas, tad viņš var iet lēni tai pāri, taču ar šādu rīcību gājējs kā satiksmes dalībnieks traucē satiksmi.
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, par ceļu satiksmes negadījumiem atbildību vajadzētu uzņemties ne vien autovadītājiem, bet arī pašiem gājējiem, kas bieži vien ir vainīgi ceļu satiksmes negadījumos.
Ceļu policijai vajadzētu biežāk kontrolēt gājējus, protams, neaizmirstot par autovadītāju kontroli. Ceļu satiksmes dalībniekiem vajadzētu respektēt vienam otru, lai izvairītos no ceļu satiksmes negadījumiem.
Rakstu sagatavoja
SIA "Biznesa augstskola Turība"
Sabiedrisko attiecību fakultātes
studente Sanita Bunka
Bleg!
Uz Jelgavenes ir uzlikuši vienā vietā 50 zīmes!
Turpat tālāk pie otras pārejas var maukt uz 90.