Nu jau trīsdesmit ceturto stundu esmu pie auto stūres. Jūtos fantastiski labi, jo tikko esmu izsprucis no kārtējiem miega tīmekļiem un sajūtu Dzimtenes smaržu. Aiz muguras palikuši gan varenie Alpi, gan Austrija, Vācija, Čehija, gan Polijas draudīgās āres un brāļu lietuvju plašie līdzenumi, viss kopumā ap 1800 km. Beidzot mana auto riepas spiedogo Latvijas ceļu...
Dīzelītis uzticīgi murrā, turbīna patīkami svilpo un spidometra bultiņa pierasti rāda starp 95 un 100. Virs galvas bagāžniekā atpūšas nogurušās un sniega trūkumu izjutušās slēpes, blakus, garā ceļa nogurdināta, snauduļo mīļotā sieviete. Pakaļējā sēdeklī nīkuļojošais Axels vēl aizvien domās atrodas kādā no savām trakulīgajām melnajām Zillertāles trasēm, kur atklāj sev karvinga slēpošanas noslēpumus. Aiz priekšējā stikla priecīgi ātri vijas Latvijas ceļš. Tūlīt es būšu mājās, mīļajā Rīgā, tūlīt, karstā dušā nomazgājis ceļa putekļus, es mīkstā tīrā halātā sēdēšu savā iemīļotajā klubkrēslā, baudīšu mājas cepeti, malkošu līdzatvesto “Chivas Regal” un mājiniekiem komentēšu safilmēto materiālu. Galva reibst no iespaidiem un prāts un miesa to vien gaida kā mieru savā gultiņā. TŪLĪT VISS BŪS...TŪLĪT, Iecava jau aiz muguras priekšā Ķekava un tad jau Rīgā iekšā... “Aizveriet durvis.” Pavēlēja ceļu policists, man iekāpjot trafaretajā policistu Roverī. “Kur jūs dzīvojat?” jautāja ceļu policists “Kāds stulbs jautājums”, es nodomāju pie sevis un atbildēju: “Rīgā.”. “Kas ir jādara autovadītājam, kad viņš ierauga sarkanās bākugunis?”, turpināja izjautāt policists “Interesanti, ko viņš ar to grib panākt?”, es nodomāju un atbildēju: ”Nekavējoties jāapstājas!”. “Kur Jūs strādājat?” policista aptauja turpinājās un tikai tagad es beidzot sapratu, ka policists uzdodot šos it kā neitrālos jautājumus, osta manu izelpu. Es dziļi ievilku elpu un nopūtos priekšējā stikla vidusdaļas virzienā, atbildēdams: “Remontēju automātiskās ātrumkārbas.”. Policists ieturēja nelielu pauzi, kuras laikā viņa oža, izanalizējot manas izelpas saturu, paziņoja smadzenēm:” Lazdu rieksti un šokolāde.”, un teica:” Jūs pārsniedzāt ātrumu. Jūsu braukšanas ātrums bija 106 kilometri stundā”. “Tā” es nodomāju: ”Esmu atgriezies mājās!” 106 km/h, esmu nu gan noziedzies, visu Eiropu izbraucu ar šādu ātrumu, pat Polijā poliči nolaida radarus pie šāda ātruma. Tālākajā sarunā es policistam pastāstīju par savu ceļojumu, par skaistajiem Alpiem, par to, ka šogad kalnos ir maz sniega, par nobrauktajiem 1800 km, par 34 stundām pie stūres, par prieku sajust Latvijas ceļu zem riteņiem, par vēlmi atkal ieraudzīt Rīgu un mājinieku pulkā iedzert viskiju, par pārlieku lielajiem manas automašīnas riteņiem (32 collas), kas kalpo par iemeslu mana spidometra rādījuma neatbilstībai patiesajam ātrumam, par ... “Man diemžēl nav automašīnas ar automātisko ātrumkārbu, tā kā Jūs man palīdzēt nevarēsiet. Būs jāmaksā sods.” absolūti vienaldzīgi noklausījies manu stāstu, paziņoja policists. “Ak tu maita! ” es bezspēcīgi pie sevis noteicu, pēkšņi saprazdams- šis ceļa posms starp Bausku un Rīgu ir tavs darba lauciņš, tavs peļņas avots, jo tādi, pēc mājām noilgojušies latvju dēli kā es, savu māju tiešu tuvumu sajūtot, neviļus pārsniedz ātrumu un tu to izmanto savā labā. Tu neiedziļinies pārkāpuma motīvos, jo tie tev ir sen zināmi, tevi interesē nauda, ko tu vari iegūt no šādiem, tāla ceļa nogurdinātiem un sentimentāliem antiņiem. Nu kā tas var būt, ka manā mīļajā Latvijā ir tik nejēdzīgi funkcionējoša ceļu policija. Vai tiešām 106km/h ir tik ārkārtīgi smags un nopietns pārkāpums, kurš ir jānovērš, ieslēdzot sarkanās bākugunis, policijas mašīnai ar iemontētu mobilo radaru kustoties pretējā kustības virzienā, policistam izlecot no vēl braucošas mašīnas un skrienot pāri ceļam ar izstieptu zizli rokā, vēl izvairoties no pretimbraucošajām mašīnām. Tiešām iespaidīga reakcija un izsmalcinātas kustības, gandrīz kā amīšu kinomēslos, tikai šoreiz dzīves ekrānā. Jā, starp citu, kāpēc neapstājās pārējie satiksmes dalībnieki, ieraugot sarkanās bākugunis? Nejutās vainīgi? Izvairījās no sadursmes ar skrienošo ceļu policistu? Redzēja, ka īpaši pavēl apstāties kādam citam? Kāds murgs, vai Jūs, tauta, nejūtiet, kā ceļu policija ar savu bezkaunību ietekmē mūsu prātus tā, ka mēs atļaujamies domāt – ja deg sarkanās bākugunis, tas ir nieks, jo tās ir domātas TAM puisim ar Land Rover, kuru stādina tas policists, kurš skrien man priekšā pāri ceļam. Mans nav jāapstājas, jo taisās drātēt VIŅU ne mani. Vienkārši nožēlojami. Tā domājot, mani pārņem absolūta situācijas tālākās attīstības vienaldzība un es samaksāju piespriesto 3Ls sodu(starp citu ļoti adekvātu summu, kuras noteikšanu iespējams ietekmēja ar fotoaparātu figurējošais Axels, kurš centās iemūžināt uz ceļa izveidojušos situāciju), saņemu kvīti un dodos uz savu auto, lai dotos mājup un pieliktu punktu šim skaistajam 10 dienu ilgajam ceļojumam. BEIDZOT ES ESMU LATVIJĀ, izjāts, bet priecīgs. R.Aploks. p.s. Axela komentāri par šo gadījumu. 1. Lai pievērstu Land Rover šofera uzmanību, pretimbraucošais policijas auto ieslēdza zilās un SARKANĀS bākugunis. Iedegtu mirgojošu zilu un sarkanu bākuguni drīkst lietot kopā tikai ar skaņas signālu un tikai pavadot citus transportlīdzekļus, pie tam kolonna ir jānoslēdz transportlīdzeklim ar zilām bākugunīm. Nebija ne skaņas signāla, ne kolonnas. Formāli, mēs drīkstējām turpināt kustību, bet policijas darbinieku rīcībā tas bija pirmais pārkāpums. 2. Nav arī saprotama operatīvo bākuguņu pielietošana situācijā, kad nepieciešams apturēt transportlīdzekli, kura vadītājs ir pieļāvis pārkāpumu, par kuru maksimālais sods var būt no Ls 1,- līdz 5,-, jo satiksmes noteikumi paredz, ka operatīvie transportlīdzekļi drīkst piedalīties ceļu satiksmē, lai glābtu cilvēka dzīvību vai novērstu smagus veselības traucējumus, novērstu draudus sabiedriskajai drošībai un kārtībai, sekotu no operatīvā transportlīdzekļa bēgošai personai, pārvadātu materiālās vērtības sevišķi lielos apmēros, pavadītu citus transportlīdzekļus (kolonnas). Lai nu tas paliek ceļu policistu interpretācijā, vai viņi glāba kādam dzīvību, vai mēs apdraudējām sabiedrības drošību, it kā mēs no viņiem arī nemukām. Iespējams, ka ar bākugunīm viņi pavadīja materiālās vērtīpas sevišķi lielos apmēros, proti, - ar piecīšiem piebāztos savus naudas makus. 3. Lai nemulsinātu apkārtējos satiksmes dalībniekus, kas zilisarkano uguņu apstulbināti tūlīt apstātos brauktuves malā, policists izleca no auto un no pretējās kustības joslas norādīja mūsu mašīnai apstāties. Tas bija jau nākošais policijas darbinieku pārkāpums, jo apturēt transportlīdzekli no pretējās kustības joslas ir aizliegts. 4. Viss ir pareizi – mēs pārkāpām, un par pārkāpumu saņēmām sodu, bet kā tad ir ar policistu pārkāpumiem??? Nākamais piemērs bija jau pēc 20 minūtēm iebraucot Rīgā , kad policijas busiņš bez ieslēgtām bākugunīm (ar ieslēgtām bākugunīm formāli var pārkāpt apstāšanās un stāvēšanas noteikumus) stāvēja uz Salu tilta, bet nadzīgie likumsargi ar radaru izmisīgi meklēja potenciālos pārkāpējus. Noskatoties radās jautājums, kas tajā vietā ir bīstamāk satiksmei – ar 60 – 70 km/h braucošais pārkāpējs, vai uz tilta neatļautā vietā novietotais policijas busiņš, kurš piedevām vēl traucēja redzamību no Krasta ielas uzbraucošajam transportam.- Sludinājumi
- Ziņas
- Vīriem
- Tehnoloģijas
- Sports
- Video&TV
- Forums
- Lasītāju pieredze
- Akcijas
- Jautā ekspertam
Vienkarši musējiem POLICISTIEM vajadzēja naudu lai aizvestu mājās saviem mīļajiem bērniem kaut kādu gardumu...Protams stulbi , bet kuram negadās!!!