Jau sen apņēmos uzrakstīt par redzēto Maranello pilsētiņā. Ceļojuma motīvs bija gauži triviāls – lai iegūtu lētās aviobiļetes, galamērķī ir jāpavada nakts no sestdienas uz svētdienu.
Visi mūsu darbiņi beidzās piektdienā un likās, ka mūsu draugiem itāļiem varētu būt taisnība par to, ka Maranello apmeklējums varētu būt gluži jauks sestdienas „nosišanas” veids.Tātad sestdienas rītā no viesnīcas ar taksi uz Boloņas lidostu, paņemam nomā
Maranello ir gaužām neliela pilsētiņa. Tai ir viena centrālā iela, kur atrodas gan slavenā rūpnīca, gan oficiālais suvenīru veikaliņš. Lai gan nekādas norādes, izņemot to, kur furgoniem norādīts ceļš uz Ferrari noliktavu nav, atrast visu ir ļoti vienkārši – ja esat jau pie restorāna „Red planet”, tad esat pabraukuši puskilometru par tālu.
Tā kā rūpnīcā mūs neviens negaida, nolemjam apmierināties ar suvenīru iegādi. Cenas – kā jau Ferrari. Piemēram, virzulis no 2003. gada čempiona auto – 1500 EUR, virzulis ar klani no tā paša auto – jau 2500 EUR. Protams, veikals iztiek ne jau no virzuļu pārdošanas, bet gan pārdodot gluži utilitārus niekus – cepurītes, krūzītes jaciņas, lellītes utt. Man „piedūra” mazuļu kombinezoni „a’la MS”.
Ieraudzīju cenu un atslābinājos – mans bērns nestaigās apkārt kā maziņš Ferrari pilotiņš...
Noskaņas radīšanai laiku pa laikam veikalā atskan apdullinošs troksnis, apmēram tāds kā ja šis verķis grieztos uz kādiem 15.000 rpm.
Likās, ka šāda motoru ekspozīcija ir pārāk bāla tādam varenam ražotājam. Veikalā noskaidrojam, ka oficiālais muzejs ir pāris kvartālus tālāk. Starp citu, muzejs pieder nevis akciju sabiedrībai, bet Maranello pašvaldībai.
Muzejs sākas ar suvenīru veikaliņu un biļešu kasi. Nieka 12 Eur un esam iekšā.
Lai nu kam, bet Ferrari noteikti ir ko parādīt. Ekspozīcija sākas ar Enzo stūrētajiem un būvētajiem aparātiem. Respekts maksimāls. Iedomājaties apmēram 10 cm platu ratu riteni (tad laikam vēl radiālos kordus nepazina) vedam auto ar 300 km/h. Jau pirmskara sacīkšu auto varēja pietuvoties maģiskajiem 300... Tehnoloģijas arī nebija nekādas lētās – kopā ar Alfa Romeo bija uzbūvēts bolīds ar 2 R8 motoriem – viens priekšā, otrs bagāžniekā. Tiesa gan, Auto Union iemanījās uztaisīt R16 motoru (to skat. Rīgas motormuzejā), tam nebija tādi jaudas zudumi motorus sinhronizējošos reduktoros un Auto Union sagaidīja otro pasaules karu kā sacīkšu čempioni.
Un tagad iedomājieties šos nenormālos auto, bez nekādām aktīvajām un pasīvajām drošības sistēmām, pat drošības jostas tajās bleķa vannās ar motoriem nebija... Ķiveru vietā ādas micītes... Tie bija īsti vīri, kas „gāza gonkās” tajā laikā.
Protams, arī par modernajām sacīkstēm Ferrari ir, ko teikt. Es nesākšu uzskaitīt statistiku, kas ko un ar ko ir vinnējis (es to nemaz nezinu), bet domāju, ka būs patiess apgalvojums, ka Ferrari ir viens no visu laiku titulētākajiem ražotājiem.
Muzejā lielākā ekspozīcijas daļa atvēlēta M.Šūmahera periodam – izstādīti pēdējo gadu čempiona auto to motori un dažādi pie sacīkstēm piederīgi verķi.
Biju patiesi pārsteigs kad ieraudzīju pie melna, „plika” monokoka paskaidrojumu – svars: 43 kg. Monokoks sākas uzreiz aiz priekšējā antispārna un beidzas aiz pilota sēdekļa atzveltnes. Pie monokoka nepieder sānu gaisa savācēji.
Boksu aprīkojums ar degvielas uzpildes sistēmu:
Šūmahera stūrīte:
Un „visparastākā” ratatslēga:
Protams, ir ieraugāmi arī Laudas un Bergera kaujas rati.
Šajā bildē īpaša uzmanība jāpievērš ātrumu pārslēgam...
Interesanti, ka Laudas laikā F1 bija tikai mazmazītiņi V6 1,5 L motorīši, bet par to ar 2 turbīnām. Tas rezultējas uz 850 – 900 Zs jaudu. Latvju dragreisera sapnis...
Pasākums beidzās ar to, ka ar vieglajiem un jaudīgajiem motoriem veči sāka pārāk ātri braukt un F1 aizliedza turbīnas. Nu no atmosfēriskajiem V10 3l motoriem vadošie atkal „nosmeļ” ap 1000 Zs. Ferrari pie 2004. gada motora pielikuši nekonkrētu paskaidrojumu: „jauda: vairāk nekā 950 Zs” Starp citu, Laudas bolīdam pakaļējie rati ir apmēram 50 % platāki nekā F2004
Interesanti likās dažādi motoru prototipi un paraugi. Viencilindra F1 motors gāzu sadales mehānisma testēšanai, vai motors bez zobsiksnas, bet ar zobratu sadales vārpstu piedziņas sistēmu. Autobūvē nekas jauns, bet ja tas ir 400 Zs V8 Ferrari...
Kopumā motoru ekspozīcija mazliet atgādina Scania vai Volvo Truck – lieli spīdīgi V8 vai V10 motori, cits par citu jaudīgāki. Iespaidīgi.
Attēlā visu laiku populārākā Ferrari – Modena 360 spēka agregāts kopā ar ātrumkārbu:
Protams, F50 ar saviem kravas auto piekabes lukturiem:
Un ārkārtīgi askētisku salonu:
Dižgaru logo grezno superauto sānus [vai greznam mētelim visžēlīgi piešūta spoža poga?]:
Ar prātu sapratu, ka gan jau nebūs, bet tomēr klusi cerēju ieraudzīt Enzo. Protams, ka nebija izstādīs visu laiku dārgākais „sērijveida” Ferrari...
Bet toties jaunais F430 bija eksponēts visos veidos. Bremžu disks:
Patiešām SPĒKA agregāts:
Tā kā, ja Jūs šo auto redzēsiet kustībā, tad visticamāk, skatu leņķis būs apmēram šāds:
Pēc gadiem 30, varbūt tas patiešām būs mans auto. Pagaidām tikai pagozēšos tā spozmē:
Kopumā muzejs atstāj iespaidu par varenu un sportisku ražotāju. Cerēju ieraudzīt leģendāros 60 ... 70. gadu ielas auto. Tie tur gandrīz nebija pārstāvēti, tikai daži murgaini Bertones un Pinifirinas prototipi no tiem laikiem. Viss, protams, ir relatīvi. Es šo muzeju salīdzinu ar vienīgo cita ražotāja muzeju, kurā man ir gadījies būt – Alfa Romeo. Tajā bija ļoti uzskatāmi attēlota Alfas sērijveida modeļu evolūcija, Ferrari bija tikai gar vienu sienu sakārtoti mērogotie aerodinamiskie formulu modelīši.
Rindai galā pielikta F2004 ātrumkārba. Kā vēstīja paskaidrojošais uzrakstiņš, tajā slodze uz galvenā pārvada zobratu zobiem var sasniegt 620 kg/mm2. Un pirms ātrumkārbas daudzdisku sajūgs, apmēram tik liels kā 2l burciņa, tiek galā ar nenormālajām slodzēm un pārnesumu acumirklīgu pārslēgšanu ... Kad redzami tādi sasniegumi, jebkura kritika kļūst lieka, viss pārējais atbīdās otrajā plānā, pārņem vienkārši mēma sajūsma.
Maranello viesojās iAuto lasītājs Verners
Ferrari viennozīmīgi der! Labā vietā esi bijis!