Gribās ceļot? Braucam uz Igauniju! 30

14.jūnijs 2002 9:52

Kā izrādās, nav nemaz jābrauc vairāki tūkstoši kilometru, lai redzētu kaut ko interesantu. Piemēram, tepat blakus ir Igaunija ar tās salām un ūdenskritumiem. Šis stāsts vēsta par divu dienu autobraucienu pa Igauniju - par gūtajiem iespaidiem, novērojumiem un secinājumiem.

Mērķis: apciemot Igauniju, apskatīt tās ievērojamākās vietas, pamatā ūdenskritumus. Ceļojuma laiks: 2 dienas (š.g. 30. un 31. maijs) Piedalās: 4 cilvēki Transporta līdzeklis: 1993. gada Toyota Corolla Priekšdarbi Lai kaut kur ceļotu, ir jāzina, kur braukt un ko redzēt. Šim nolūkam aizņēmos Igaunijas autoceļu karti, Impro ceļvedi autoceļotājiem pa Ziemeļigauniju, ieguvu Impro piedāvājumu ceļojumiem pa Igauniju ar autobusu un iegādājos Tallinas karti. Zināju, ka pa divām dienām laika apskatīt visu Igauniju nepietiks, tāpēc pirmajā dienā plānojām tikt līdz Tallinai, bet otrā ar nelielu līkumu doties mājup, pa ceļam apskatot vēl dažus objektus. Atlika noskaidrot, kas tur ir apskatāms, un sarēķināt laikus, lai zinātu, cik daudz varam paspēt. Parasti tādos aprēķinos pieņemu, ka vidējais ātrums būs 70 km/h, bet objektu apskatīšanai patērējamais laiks tiek noteikts aptuveni ņemot vērā objekta lielumu un iespējamo interesantumu. Apskatāmo vietu atrašanai palīdzēja ceļvedis autoceļotājiem. Tur gan nebija viss, ko varētu apskatīt, tāpēc paņēmu arī autobusu ceļošanas piedāvājumu un lūkoju kartē pēc nosaukumiem atrast arī tur pieminētos objektus. Tas arī tīri labi izdevās un rezultātā pirmās dienas maršruts bija šāds: Rīga – Haapsalu – Padise – Paldiski – Kloogaranna – Keila-Joa – Türisalu – Vahi – Tallina. Otrās dienas maršruts bija nosprausts tikai daļēji – nebija vēl skaidrs, pa kurieni dosimies mājup, bet zinājām, ka no Tallinas dosimies uz Mūgas (Muuga) ostu, tad uz Sahu, tālāk caur Rebalu uz Jägala-Joa un visbeidzot pēc Zilo avotu apskatīšanas dosimies mājup. Pirmajai dienai tika sarēķināti arī laiki, kuru tabulas došu beigās. Vēl internetā sameklēju dažas viesnīcas. Uz vienu pat aizsūtīju e-pastu ar jautājumu, kā šiem ar brīvām vietām, uz ko saņēmu pozitīvu atbildi ar aicinājumu rezervēt istabas, ja ir vēlēšanās. Lai arī viesnīca nebija lētākā (600 EEK(apm. 22 Ls)/divvietīgs numurs), nolēmām rezervēt istabas tur – patika, ka tā ir maza un ne visai tālu no centra. Vispār apskatot cenas, rādījās, ka Tallinā normāls divvietīgs numurs dabūjams par apmēram 18-23 Ls. Pirmā diena Izbraukšana bija paredzēta 7.00 no Ulbrokas, taču, kamēr sagaidījām ceļabiedrus un sakravājāmies, pienāca arī visi 7.30. Bet nekas, laiks bija lielisks, noskaņojums tāpat, un mēs devāmies ceļā, ļauni priecājoties par cilvēkiem, kas pretī brauca uz darbu. Ainažu robežpārejas punkts pienāca diezgan ātri (9.35) un pēc kādu 10 minūšu gaidīšanas arī mūs pārbaudīja un atzina par derīgiem iebraukšanai Igaunijā. Nepatīkams pārsteigums bija tas, ka civiltiesiskās apdrošināšanas polisi bija iespējams noslēgt uz ne mazāk kā divām nedēļām – polisi nācās iegādāties par gandrīz desmit latiem. Tā nu mēs vēl arvien labā noskaņojumā pametām robežu un devāmies iekšā brāļu igauņu dzimtenē, bet brāļi igauņi jau bija izdomājuši, kā mums sariebt. Iepriekš kaut kad pa radio biju dzirdējis, ka pa ceļam uz Tallinu ir ceļa remonts, bet biju to totāli aizmirsis, tādēļ pēc neliela ceļa gabala ar daudzmaz normālu asfalta segumu ieraugāmā zīme ar skaitli 30 un ceļa remonts bija pārsteigums. Tā nu kādus 30 kilometrus melns zemes ceļš mijās ar svaigi noņemta asfalta posmiem un gandrīz visu šo posmu ļaunā priekā ik pa brīdim pretī smaidīja ātruma ierobežojuma zīme 30, lai arī diezgan daudz kur varēja braukt vismaz 70 km/h. Lai nu kā, šis posms tomēr beidzās, un galā jau kūpēja svaigs, gluds asfalts. Atvieglojums bija liels. Tūliņ bija klāt arī Pärnu, kurā griezām pa kreisi (kartē skatoties; reāli sanāca - pa labi) un uzņēmām virzienu uz Haapsalu. Tas bija viens no garākajiem pārbraucieniem un tā laikā tīri labi varēja paspēt iepazīties ar Igaunijas ceļiem, satiksmi, apdzīvoto vietu apzīmējumiem un ainavu. Igaunijā neviens neaizraujas ar apdzīvotu vietu sākšanās uzkrītošu apzīmēšanu – labākajā gadījumā par to liecina maza, zila plāksnīte. Ja sākas apdzīvota vieta, kur noteikts ātruma ierobežojums 50 km/h, redzams melns pilsētas siluets uz balta fona. Ceļi Igaunijā ir labi un mašīnu, šķiet, daudz mazāk kā pie mums un, protams, tās ir jaunākas. Daudz ir jaunu auto, sevišķi lēto Daewoo u.tml. Lihulā pagriezāmies pa labi, citā apdzīvotā vietā ar nosaukumu Laiküla - pa kreisi un 12.15 iebraucām Haapsalu, kur bija paredzēts apskatīt pilsdrupas. Lēnām ripinājām pa Haapsalu, līdz ieraudzījām tūrisma informācijas centru, kur mums angļu valodā laipni pastāstīja, kā nokļūt līdz pilsdrupām un kur pastaigāties. Ieguvām arī tūrisma prospektiņu ar karti un tikām aicināti arī uz vietējās slavenības – pērnās Eirovīzijas uzvarētāja koncertu turpat Haapsalu. Pāris kilometrus tālāk atradām arī pilsdrupas, kas, jāatzīst, ir diezgan labi saglabājušās. To vidū ierīkota arī estrāde un šīs pilsdrupas ir bezmaz vai vietējais kultūras centrs, kur notiek visi lielākie koncerti un pasākumi. Tur var nofotografēties ar lielgabaliem, kā arī uzkāpt skatu laukumiņā pils mūru augšdaļā vai tornī – pēdējais gan laikam ir par maksu. Tur ir arī muzejs, kuru gan atturējāmies apmeklēt. Pēc pils apskates devāmies īsā pastaigā pa parku un promenādi. Jūrā skatu priecēja daudz gulbju, bet jūra pie glītās krastmalas bija sekla un ļoti dūņaina. Nākamais pieturas punkts plānā bija Padise, kas pazīstama ar tajā atrodamajām 13. gs. cisterciešu klostera drupām. Ceļš ved tieši gar tām, taču ir jāpabrauc pārsimt metru tālāk, kur var novietot auto un jāpanākas atpakaļ kājām. Klostera drupas ir patiešām jaukas. Šeit vispār nebija muzeja, pat neviena uzrauga nebija. Drupu iekšpusē atradām kāpnes, pa kurām nez kādēļ metāmies augšā un kāpām, līdz atradāmies torņa galā, kur ierīkots jauks skatu laukumiņš. Jāatzīst, ka vietām kāpnes un arī skatu laukumiņa grīda īpašu uzticību neviesa. Pēc tam nokāpām atkal lejā, apskatījām klostera iekštelpu velves arī no apakšpuses un izpētījām pagrabus. Sevišķi iespaidīga bija zāle, kas, domājams, kādreiz pildījusi baznīcas lomu – iedomājaties baznīcu, kurā nav ne altāra, ne solu, nekā – tikai drūmas akmens velves un arkotu logu ailes, pa kurām uz lielās telpas klona saule iezīmē slīpus logu apveidus. Šeit, tāpat kā citur, izskatījās, ka kaut kas mazliet drupu labā tiek darīts. Lielās zāles daļai ir uzlikts jauns jumts, bīstamākajās vietās saslietas stalažas un kādā kaktā par iespējamo rosību liecināja vientuļa izskata ķerra. Par šīs vietas tuvumu dabai liecināja mazs zalktītis, ko sastapām uz ceļa ejot atpakaļ uz auto. Palīdzējām šim tikt no ceļa malā – neesmu gan pārliecināts, ka viņš gribēja nonākt tieši tajā ceļa pusē. Tālākais ceļš uz Paldiski bija jāveic vai nu ar līkumu, vai taisni, bet pa zemes ceļu caur Madisi. Izvēlējāmies otro (ir taču jāredz arī, kādi igauņiem ir zemes ceļi). Nebija jau daudz, kādi 8 km tikai. Normāli, grunts laba. Paldiski pilsētai piebraucām mazliet nepareizi, nonācām kaut kādā ostas daļā, kura orientējusies uz metāllūžņiem. Tagad zinām, kur nonāk igauņu zagtās kapu statujas un kabeļi. J Nācās pabraukt mazliet atpakaļ un pēc īsa brīža bijām jau meklētajos Paldiski, kur mūs sveica pamesta Padomju armijas ēka, kas pēc izskata nedaudz līdzinās Černobiļas AES pēc avārijas. Paldiski pilsēta visu pēckara laiku esot bijusi slēgta, jo tur saimniekoja Padomju armija. Esot pat darbojusies īpaša atomelektrostacija atomzemūdeņu apkalpju apmācīšanai. Lēnām ripinājām cauri Paldiski, kas ir līdzīga Liepājas pamestajai daļai, un vērojām mājas un cilvēkus. Tāds miests vien ir. Izbraucām taisnā ceļā cauri un devāmies uz Pakri pussalas galu, kas solījās būt skatāma ar savām klinšainajām kraujām un bastiona drupām. It kā varot arī uzkāpt bākā. Pa ceļam uz pussalu kādu kilometru bija bedrains asfaltēts ceļš (bezmaz vai vienīgā vieta Igaunijā, kur tādu atceros redzējis, toties tur bija ceļazīme, kas brīdināja par bedrainu ceļu), bet tālāk bija jauks zemes ceļš. Aizbraucām gandrīz līdz pašam pussalas galam. Jā, tas skats ir ko vērts! Tur ir kaut kas līdzīgs mūsu Kurzemes stāvkrastiem, bet tur krauja sastāv tikai no akmens un kraujas augšmala vietām ir pārkārusies pār ūdeni. Lejā (apmēram 20 - 30 metrus zemāk) redzamais ūdens ir dzidrs un iezaļgans, pilns ar milzīgiem akmens bluķiem, kas erozijas gaitā nogāzušies no kraujas. Šeit varot arī iet pa kraujas apakšmalu apkārt pussalai, taču tam esot jārezervē labs laiks, jo jāiet apkārt gandrīz visai pussalai – tikt augšā pa krauju bez kārtīga alpīnistu aprīkojuma vai spārniem nav iespējams. Šī pussala ir lieliska vieta, kur rīkot pikniku – visapkārt ir zālājs ar nelieliem pauguriņiem, lejā un līdz pat apvārsnim – zilzaļa jūra. Varbūt jārēķinās tikai ar dzestru vēju. Papriecājušies par skaistajiem skatiem, devāmies atpakaļ uz Paldiski, pa ceļam vēlreiz aplūkojot pamestās armijas ēkas, ap kurām izšķērdīgā krāšņumā ziedēja ceriņi un ābeles. Nākamais apskates punkts plānā bija Treppoja upītes ūdenskritums pie Kloogaranna. Pašāvām garām pagriezienam, taču ātri attapāmies, atgriezāmies un nogriezāmies ceļā ar norādi Tallinn. Nelielu gabaliņu tālāk tieši pie Treppoja upītes tiltiņa redzams arī ūdenskritums. Maziņš gan, lai arī diezgan pagarš un kāpņveida. Tomēr ūdens arī bija maz un šis ūdenskritums īpaši atmiņā nepalika. Lecām atpakaļ auto un braucām uz Keila-Joa, kurā šņācošais ūdenskritums, kas esot bijis redzams filmā "Velna kalpi", solījās būt iespaidīgāks - kā vēstīja ceļvedis, tā augstums esot 6 metri. Tā arī bija, turklāt tam varēja ērti pieiet no abām pusēm. Pie ūdenskrituma ir arī jauks parks un divi gājēju tiltiņi, kurus turošajās ķēdēs jaunlaulātie saāķējuši piekaramās atslēgas, uz kurām gan varēja ieskrāpētus un iegravētus lasīt tikai krieviskus vārdus un uzvārdus. Pie ūdenskrituma ierīkotas dzirnavas vai mazais HES – izskatās, ka tas paņem labu daļu ūdenskrituma ūdens. Tālāk braucām uz Türisalu klintīm, kas no Keila-Joa ūdenskrituma ir dažu minūšu brauciena attālumā. Tur pavērās līdzīgs skats kā Pakri pussalā, tikai klintis ir augstākas – ap 50 m. Ceļš ir tikai kādu 50 m attālumā no kraujas, ar auto var mierīgi nobraukt no ceļa un, ja vēlās, doties arī lejā no kraujas. Nekādu norobežojumu nav, tādi atrodami tikai mazliet tālāk pie skatu laukuma, zem kura klints pakājē sagāztas atkritumu kaudzes. Ir jau arī tūristi – cūkas. Uz klints malas izklājām deķīti un ieturējāmies no līdzpaņemtā provianta. Mēģinājām mest akmeņus jūrā, taču kaut kā necik tālu nevarējām aizmest – lai arī ar kādu spēku tika mests akmens, lejā tas pēc brītiņa noplunkšķēja pašā ūdens malā. No augšas arī šeit jūra izskatās sekla, bet ūdens, tāpat kā pie Paldiski, ir dzidrs un piekrastē dzīvo daudz gulbju. Šajā brīdī konstatējām, ka mums ir laika pārpalikums, tāpēc, arī īpaši nesteidzoties, varam paspēt apskatīt arī Tallinas vecpilsētu vēl šodien. Sakravājām mantiņas un braucām uz Tallinas pusi, pa ceļam piebraucot pie Vääna upītes Vahi ciemata tuvumā un iepazīstoties ar rāmo strautu, kura abi krasti un dibens ir no akmens. Netālu no pār upīti vedošā koka tiltiņa atrodams jauks ūdenskritums, kas pēc augstuma vairāk līdzinās mūsu Abavas rumbai. Tallinā iebraucām 18.40 un vispirms sameklējām brīvdabas muzeju. Tad līdz muzeja darba laika beigām bija palikusi viena stunda, un, lai arī meitene pie kases aparāta mums teica, ka ātri ejot varot šo to apskatīt, nolēmām atlikt muzeja apmeklējumu uz nākamo dienu. Nākamo stundu mēs sērfojām pa Tallinas platajām maģistrālajām ielām, pabraukdami garām savai viesnīcai un pēc tam to tomēr atrodot. Toties uzzinājām, kur ir lidosta. Izrādījās, ka viesnīciņa tāda parasta izskata divstāvu savrupmāja vien ir. Numuri nelieli, bet pieklājīgi iekārtoti. Katrā tualete vienā telpā ar dušu, TV ar kādiem astoņiem vietējiem kanāliem. Apkārtne klusa un mierīga. Vispār rajons līdzīgs kā mūsu Mežaparks – mazas, šauras ieliņas un savrupmājas. Nedaudz noskalojām pa dienu uzkrāto putekļu kārtu, pārģērbāmies un devāmies iekarot Vana Tallinn – kā mēs smējāmies, Tallinas Vecrīgu. Vectallina mums tīri labi patika. Tā šķiet nedaudz interesantāka kā Vecrīga, jo atrodas kalnā un tā pakājē. Pa vecpilsētas ieliņām iespējams uzkāpt pašā kalna galā, kur no skatu laukumiņiem paveras skaists skats uz māju jumtiem. Auto problēma vecpilsētas ielās gan pie viņiem tāda pati kā pie mums. Ļoti daudz cilvēku, kas nodarbojas ar grādīgo dzērienu patērēšanu, no tiem daudzi ir somi. Mēģinājām vecpilsētā atrast kādu krogu, kur par normālām cenām varētu paēst, bet nekas prātīgs mums no tā nesanāca. Tā nu devāmies atpakaļ uz viesnīcu. Pa ceļam man izdevās veselas divas reizes ne tur nogriezties, kam pateicoties labāk iepazināmies ar Tallinas ielu sistēmu un atradām Shell benzīntanku, kurā ielējām 95o par 250 EEK (vispār jau par 250 EEK un 11 sentiem, kas čekā tika noapaļoti uz 10, bet beigās tika vispār atlaisti, jo sīknaudas mums nebija) un nopirkām saldējumu. Viesnīcā bijām ap desmitiem vakarā. Uzrīkojām nelielu izēšanos, padarot galu rasolam un lielākajai daļai sendvičmaizīšu. Vakariņas noslēdzām ar saldējumu un glāzi baltvīna. Otrā diena Modāmies ap pusdeviņiem, jo deviņos bijām pasūtījuši brokastis, kas ietilpa viesnīcas cenā. Notiesājām vairākas grauzdiņmaizes, pa kādam jogurtam un sulai un devāmies savās gaitās – uz Brīvdabas muzeju. Tur ieradāmies ap desmitiem. Stāvlaukums pie muzeja pretstatā iepriekšējās dienas vakaram bija gandrīz tukšs un cilvēku arī bija maz. Novietojām auto un devāmies iekšā. Kauns atzīties, bet veselu mūžību neesmu bijis mūsu pašu (Rīgas) Brīvdabas muzejā. Bet laikam jau ideja ir tā pati – no visas valsts savāktas senas ēkas vai uzbūvētas to kopijas, bet iekšā tajās sakrāmētas visādas senas ierīces un priekšmeti. Bija jāsecina, ka igauņi senatnē bijuši stipri mazi augumā, jo durvju ailes vairumam ēku ir briesmīgi zemas. Pārsteidza, ka šie dažām mājām iemanījušies ierīkot lielas bīdāmas durvis. Interesanta arī bija smēdes ēka, pilnībā būvēta no plakaniem akmeņiem, kas, šķiet, savā starpā nekā nav sastiprināti. Vēl tur bija diezgan daudz dažādu vējdzirnavu – ar diviem un vairāk spārniem, grozāmas dažādos veidos un dažādi šķības. Tā pavadījām kādu stundu staigādami pa brīvdabas muzeju, bet pēc tam vēl ielūkojāmies suvenīru veikaliņā pie ieejas, kurā bija daudz skaistu koka priekšmetu, taču to tīri somiskā cena lika atturēties no kādas koka dakšiņas vai kastītes iegādes. Ak, jā, par tikšanu iekšā muzejā bija jāmaksā 25 EEK (apmēram 1 Ls). Tālāk devāmies uz Baltijas otro lielāko dižakmeni, ko Igauņi nodēvējuši par Kabelikivi. Izbraucām cauri visai Tallinai Narvas virzienā (apbraucot centru) un griezāmies pa kreisi, kur, kā bija rakstīts ceļvedī, netālu no Mūgas ostas (Muuga sadam) atrodams iespaidīgais dižakmens. Diemžēl ceļveža autori laikam bija pieņēmuši, ka uz ostu ved tikai viens ceļš, tādēļ, meklēdami “pirmo asfaltēto ceļu pa kreisi tūliņ aiz dzelzceļa”, nokļuvām pašā ostas galā, kur, protams, nekāda akmeņa nebija. Papētījām vēl kartes un atklājām, ka ne visai tālu ir kāda neliela Kabelikivi ieliņa un nospriedām, ka tai jābūt īstajai. Drīz arī atradām “pirmo asfaltēto ceļu pa kreisi tūliņ aiz dzelzceļa”, kas gan izrādījās esam “ceļš, kur bedrēm ir asfaltētas maliņas”. Nobraucot pārsimt metru pa to, atradām asfaltētu stāvlaukumu, kur novietojām auto un devāmies meklēt akmeni, ko atradām kādu gabaliņu tālāk; jāiet bija pa mazu taciņu cauri kaut kādiem brikšņiem. Akmens izrādījās maldīšanās vērts – tas patiesi ir iespaidīgs. Tā tilpums esot 784 kubikmetru un dabā tas pēc izmēriem atgādina nelielu pauguru. Latvijā sastopamie dižakmeņi, kā izrādās, ir pavisam maziņi. Pēc akmens apskates plānā bija Sahas baznīca, kas it kā esot [bijusi] nocietināta. Tās atrašanai bija jāšķērso šoseja un jānobrauc vairāki kilometri uz Latvijas pusi. Pa ceļam redzējām ļoti skaistu, sakoptu muižu. Sahas baznīcu atradām ļoti nelielas un, pēc izskata spriežot, senas kapsētas vidū. Īpaši nocietināta tā neizskatījās, taču, jāatzīst, no ārpuses tā ir interesanta un savdabīgi skaista ēka, būvēta no tiem pašiem plakanajiem akmeņiem un apsegta ar māla dakstiņu jumtu. Apgājām baznīcai apkārt un atradām arī durvis, kas nebija aizslēgtas. Pat iebāzām degunus iekšā, taču iekšpuse liecināja, ka baznīca, šķiet, tiek izmantota par kapliču un saimniecības ēku. Visumā iespaids bija tāds nedaudz svinīgi drūms un tur nebija visai omulīgi. Pēc 15 minūtēm jau bijām atkal uz šosejas. Mūsu nākamais ceļamērķis bija Rebalas akmens krāvumu senie apbedījumi – kā stāstīja ceļvedis, tajā vietā esot bijis maz augsnes un mirušos nācies apkraut ar akmeņiem. Tas pats ceļvedis mūs kārtējo reizi piešmauca un mēs, pabraukuši tieši garām kapiem (sekojām ceļveža norādījumiem un meklējām “necilu baltu ķieģeļu ēku kreisajā ceļa pusē”, taču, kā vēlāk izrādījās, ceļveža autori bija braukuši pa šoseju pretēja virzienā un kapi ir labajā ceļa pusē), nogriezāmies no šosejas pa kreisi un, protams, nesekmīgi meklējām senkapus. Pēc dažiem grunts kilometriem izbraucām atkal uz šosejas dažus kilometrus atpakaļ. Šoreiz interpretējām ceļveža tekstu mazliet citādi un tiešām atradām senkapus, kas atrodas pie muzeja pašā šosejas malā – šķiet, ka šoseja pat uzbūvēta uz senkapu malas. Cieši pie šosejas uz akmens pamatnes no plakanajiem akmeņiem ir sakrauti daudzi apļi apmēram pusmetra līdz metra augstumā un līdz vairākiem metriem diametrā; tiem vidū no tādiem pašiem akmeņiem izveidots taisnstūra formas iedobums, kurā, domājams, tika ievietots mirušais. Vienai kapavietai virsū bija arī zeme, kas vedināja domāt, ka pēc mirušā apglabāšanas akmens kapavietas apļa vidus tika aizbērts ar zemi. Kopumā arī šī vieta nav tā patīkamākā, jo kapi tomēr ir mirušo atdusas vieta, ko neklājas traucēt, taču šeit vienā kapu malā akmens apļi pazūd zem šosejas uzbēruma malas un vieta vispār ir ļoti atklāta, kapus nenorobežo nekādi krūmi vai koki. Arī pašiem zemapziņā negribējās daudz mīdīt zemi kādreizējā igauņu priekšteču atdusas vietā, tāpēc kāpām auto un uzņēmām kursu uz Jägala-Joa ūdenskritumu. Ūdenskritums izrādījās esam pavisam tuvu un patiešām ir varens. Taisnība, zinātāji stāsta, ka pavasarī tas esot vismaz divreiz platāks, bet arī tagad tas nebija slikts - ceļvedis vēstīja, ka ūdens gāžas no 8 metru augstuma. Turpat krūmos ir arī taciņa, pa kuru var nokāpt arī ūdenskrituma pakājē, kas ir lieliska vieta skaistai fotogrāfijai. Vasarā no ūdenskrituma cilvēki lec upē. Ūdenskrituma pakāpiens veido pārkari, zem kuras var paiet apakšā un palūkoties uz pasauli caur krītošo ūdeni. Šis ūdenskritums arī bija tālākais punkts mūsu ceļojumā – turpmākais ceļš veda uz Latviju, tiesa, ar iegriešanos kādā apskates vietā ar nosaukumu Zilie avoti. Jāatzīst, ka no Jāgala - Joa ceļš uz Latviju nav taisns, mēs pat izvēlējāmies maršrutu, kur vairāki kilometri bija jābrauc pa zemes ceļu. Pēc brīža jau bijām uz Tallinas – Tartu šosejas un drīz vien arī bija klāt pēdējais apskates objekts, kura tuvuma pazīmes ceļvedis šoreiz aprakstīja precīzi – pie Piritas upītes tilta ceļa malā atrodams stāvlaukums un alus bārs. Līdz Zilajiem avotiem nācās apmēram puskilometru mērot pa meža taciņām, taču gājiens bija to vērts. Vispirms skatienam pavērās mazs dīķītis. Sākumā tas gan nelikās ievērības cienīgs, taču, sākot iet tam apkārt un debesu atspīdumu uz ūdens virsmas nomainot tumšā koku fona atspīdumam, ieraudzījām apmēram vienu vai pusotru metru dziļā dīķīša dibenā balti gaišzaļus plankumus. Skats bija ļoti neparasts. Brīdi pavērojot, pārliecinājāmies, ka gaišie plankumi ir baltas smiltis, no kuru apakšas izplūst avoti. Avotu ūdens izlauzās ir pa brītiņam, radot smiltīs nelielus mutulīšus – izskatījās, ka dīķīša dibens lēnītēm vārās. Gabaliņu tālāk ir otrs līdzīgs dīķītis, kura malā ir pat maza laipiņa, uz kuras var uziet un pieliekties pavisam tuvu ūdens virsmai, lai labāk varētu saskatīt dīķīša dibenā notiekošo. Zilie avoti ir lieliska vieta ceļojuma pēdējam apskates objektam. Ļoti apmierināti sēdāmies mūsu uzticamajā auto un devāmies uz priekšu un tuvāk mājām. Ļoti negribējās braukt pa lēno un nepatīkamo Tallinas šosejas posmu, tāpēc nolēmām atgriezties Latvijā kaut kur starp Ainažiem un Valku. Pēdējā pilsēta, kurā iegriezāmies, bija Viljandi. Bijām nosprieduši, ka tur sameklēsim kādu krogu un beidzot kārtīgi ieturēsimies. Krogu patiešām atradām. Iegājām, apsēdāmies un sākām gaidīt, kad mūs kāds apkalpos, bet igauņu meitenes staigāja šurpu turpu un, šķiet, nevarēja vienoties, kura ar mums runās. Beidzot nenocietāmies un paši paņēmām ēdienkartes un devāmies pasūtīt ēdienu, taču meitene aiz letes mūs apbēdināja, lauzītā angļu valodā paziņodama, ka šodien viņi nevarot pārdot steiku, jo esot iecerēts kaut kāds pasākums (laikam bija jāsaprot, ka nevar dabūt siltos ēdienus). Nu neko, aizgājām uz auto, notiesājām pēdējos banānus un sendvičmaizes un uzņēmām kursu uz robežu. Pēc desmit minūtēm gan kroga meitenes mani redzēja vēlreiz, jo dažus kilometrus tālāk atklāju, ka esmu aizmirsis uz sola sava auto maģa noņemamo panelīti. Sargieties no “profesoru slimības”! J Abas ceļojuma dienas bija skaistas, spīdēja saule, un arī šis vakars bija jauks. Izbraucām cauri ciematam Karksi – Nuia, kas pārsteidza ar brīnišķīgi skaistu ieleju, kuru šķērsojošais ceļš ar tā stāvumu un līkumiem ļoti atgādināja Gaujas senlejā vedošos ceļus Cēsīs un Siguldā. Neilgi aiz šīs apdzīvotās vietas sākās grants ceļš, kas vienīgais veda uz mūsu izvēlēto robežpunktu. Mazliet jau mulsinoši bija braukt uz robežu pa kaut kādu meža ceļu, jo biju redzējis tikai lielos robežpārejas punktus uz šosejām, un iztēlē jau rēgojās svītraina barjera ar pūci uz stop zīmes un būdiņa ceļa malā, pie kuras rakstīts, ka robežpunkts atvērts no 10-16iem (pulksteņa rādītājs tuvojās astoņiem vakarā). Tomēr pēc laba ceļa gabala pa kluso meža ceļu tā malās parādījās laternas un gabaliņu tālāk arī barjera. Pirmais mūs pamanīja igauņu robežsargu vilku suns, kurš tūliņ arī pazuda (laikam aizgāja pasaukt saimnieku). Igauņu robežsargs palūdza dokumentus, salīdzināja auto šasijas numuru ar papīros rakstīto, ielūkojās bagāžniekā, uz brītiņu pazuda un, atgriezies un atdevis dokumentus, novēlēja laimīgu ceļu. Jāpiebilst, ka igauņu robežsargs ieturēja stilu un visu laiku runāja igauniski, krieviski pateicis tikai vārdu “apdrošināšana”. Jāsaka, ka pārdesmit metrus tālāk esošais Latvijas robežpunkts lika sliekties domāt, ka igauņi ir labāki. Piebraucām pie barjeras un sākām gaidīt. Kad pagāja kādas 15 minūtes, nospriedām, ka robežsargs vai nu guļ vai arī ir apēdis kaut ko nelabu un nevar iznākt no “rūķu mājas”, un, paņēmuši dokumentus, piesardzīgi devāmies uz robežsargu mājiņu. Pa ceļam ievērojām, ka laternai ir izsista spuldze. Piegājuši pie mājiņas, manījām, ka sakustas žalūzijas, taču arī tas izrādījās esam tikai māņu manevrs un vēl pēc brītiņa es pieklauvēju pie lodziņa. Tas deva cerēto efektu un pēc pāris minūtēm ēciņas durvis atvērās un pa tām iznāca slaids puisis, ar izteiksmīgu žestu noslaucīja piedurknē muti un palūdza dokumentus. Kamēr es aizgāju pēc mašīnā palikušās civiltiesiskās apdrošināšanas polises, draugs bija pamanījis, ka robežsargam mājiņā ir sieviešu kārtas kolēģe īsos svārkos. Skaidrs, acīmredzot robežsargi bija aizņemti ar pieredzes apmaiņu vai apgaitas plānošanu. Mūsu jaukais robežsargs labu brīdi darbojās aiz lodziņa, kaut ko ar roku norakstīdams no pasēm. Mēs pa to laiku novērtējām apkārtni. Tīrā eksotika – vieta ir brīnišķīgi klusa, tālumā dzirdamas meža dzīvnieku balsis un odi, šķiet, nav baroti mēnešiem. Pēc laba brīža robežsargs noliecās zem galda un, kā mums likās, sasējis kurpju šņores, atdeva pases, ielūkojās auto bagāžniekā un ļāva braukt tālāk. Beidzot bijām Latvijā, un šī sajūta ir varen laba, ja atgriežaties no citas valsts. Zemes ceļš gan, šķiet, bija sliktāks kā Igaunijā, taču ainavas pazīstamas un uzraksti uz ceļa rādītājiem latviešu valodā. Kas var būt vēl brīnišķīgāks kā braukt mājās pa dzimtās zemes ceļiem skaistā vēla pavasara vakarā, kad priekšā riet saule? Statistika Kā jau iepriekš minēju, pirmās dienas grafiku biju saplānojis nedaudz nepareizi, jo bija atvēlēts pārāk daudz laika dažu apskates objektu apmeklēšanai. Šāds izskatās teorētiskā un praktiskā grafika salīdzinājums:
Pieturvieta Iebr. laiks Paredz. iebr. laiks Uzturēš. ilgums Paredz. uzturēš. ilgums
Ulbroka Izbraukšanas laiks 7.35, paredzēts izbraukt bija 7.00
Robeža 9.35 8.30 20 min 20 min
Haapsalu 12.15 11.30 45 min 1 h
Padise 13.50 13.20 55 min 30 min
Paldiski 15.10 14.15 25 min 1 h
Kloogaranna 15.55 15.40 5 min 30 min
Keila-Joa 16.10 16.25 35 min 2 h*
Türisalu 16.55 18.30 40 min 30 min
Vahi 18.00 19.15 20 min 15 min
Tallinn 18.40 - - -
Otrā diena
Tallinn pēc Brīvdabas muzeja apmeklējuma izbraucām 12.50
Kabelikivi 13.35 - 30 min -
Saha 14.35 - 10 min -
Rebala (senkapi) 14.55 - 10 min -
Jägala-Joa 15.20 - 35 min -
Zilie avoti 16.45 - 30 min -
Piiri (robeža) 20.30 - 30 min -
* Keila-Joa bija domāts paēst pusdienas, taču pārdomājām Ar ceļā pavadītā laika aprēķināšanu gan gāja gludāk, tur maksimālā nobīde bija tikai kādas 15 minūtes. Ceļu aprēķināju, uzzinot no autoceļu kartes attālumus starp pieturvietām un izdalot tos ar paredzamo vidējo ātrumu. Pēc spidometra divās dienās bija nobraukti precīzi 1002 kilometri. Ja nebūtu nekur nepareizi nogriezušies, būtu laikam kādi 20 km mazāk. Degvielas patēriņš – 6,6 litri/100 km (sākumā minētajā auto rūc 1,6 litru 16 vārstu EFI dzinējs). Izmaksas: benzīns Ls 27; viesnīca 4 pers. Ls 44; brīvdabas muzejs 4 pers. Ls 4. Kopā laikam sanāk 75 Ls, kas ir gandrīz 19 Ls par katru cilvēku. Protams, jārēķina vēl arī ēdamais. Secināju, ka ir izdevīgi un ērti ņemt pārtiku līdzi no mājām, jo tad var ieturēties pie jebkuras apskates vietas. Protams, ja tā jāēd divas un vairāk dienas, apnīk tāda pārtika. Secinājumi un novērojumi Tallinā ir laba satiksme. Viņiem ir vairākas maģistrālās ielas, pa kurām var ātri nokļūt vajadzīgajā pilsētas daļā. Satiksme ir raita, vienmērīga un satiksmes dalībnieki ir laipni. Pie mums, Rīgā, vienmēr, piemēram, uz Krasta ielas, kāds velkās pa trešo joslu vai slalomē pa visām joslām ar ātrumu 100 km/h, bet tur nekā tamlīdzīga nav; tikai vienu reizi redzēju vienu latviska izskata pelēku un aprūsējušu Ford Sierra ar baltām svītrām pāri, kas diezgan bezkaunīgi aizlīda priekšā. Visumā Tallinā satiksmes noskaņojums, ja tā var sacīt, ir pozitīvs un aicina arī iebraucēju būt tādam. Reiz laikam kaut kur iauto atsauksmēs kāds rakstīja, ka Tallinā visi ļoti ātri uzsāk braukt no krustojuma; domāju, ka to pamudina darīt ļoti īsais brīdis, kādu deg dzeltenā gaisma pirms zaļās iedegšanās. Uzskatu, ka šis īsais mirklis mobilizē autovadītāju. Neredzēju nevienu opi, kas no krustojuma uzsāktu braukt vēlu un lēnītēm. Nav, protams, tā, ka autovadītāji sāktu braukt riepām kaucot - viņi vienkārši ieliek ātrumā un brauc, nevis urbina degunu vai groza radio pogas. Arī šosejas Igaunijā ir labas, turklāt automašīnu uz tām ir mazāk nekā pie mums. Ceļojuma otrajā pusē bija jāsecina, ka igauņi pa šosejām tomēr brauc ātri – 120, 130 km/h, bet ļoti bailīgi apdzen. Policistus ar radariem nekur nemanīju. Gorjačije estonskije parņi, kā jau bija redzēts Zebrā, aizraujas ar autobūvi. Šad tad uz ielām varēja manīt visai eksotiska izskata vietējā ražojuma transporta līdzekļus. Vislielāko iespaidu, protams, atstāja tjūningots zaporožeca kabriolets, kuram bija pat ielikti ādas sēdekļi – tas auto bija nostrādāts līdz sīkumiem un gan jau tā iekšā arī griezās kas varenāks par oriģinālo ZAZ purkšķinātāju. Tagad zinu, ka braukšu uz Igauniju vēl, jo daudz kas palika neapskatīts. Nav būts salās, jāapmeklē arī Narva un, protams, Munameģis. Izrādās, ka nav nemaz jāizgāž milzu nauda un jābrauc uz Eiropas otru galu, lai izbaudītu ceļotprieku un redzētu kaut ko interesantu. Foto apskatāmi šeit »» Uz igauniju brauca Qued
 
30 Lasīt visus komentārus → Populārākie komentāri
 
27474. viesis 14.jūnijs 2002 11:34
1 0 Atbildēt

Man kautkur mētājas bijikj labāks maršruts (braucām no 5-dienas vakara līdz 7-dienas vakaram, ~1000 km) Tur vēl dažas vietas, kuras ir vērts apskatīt, dzīvojām teltīs :))

Ja nebūs slinkums, parakāšos un uzrakstīšu kādu rakstu :))

Bet visā visumā tiktiešām šai ziemeļu kaimiņvalstī ir ko apskatīt.

27485. viesis 14.jūnijs 2002 11:58
1 0 Atbildēt

Nu pilnīgas muļķības! Esmu strādājis un mācījies Igaunijā vairākus gadus un arī paceļoji - pilnīgi idioti ir tie kas grib Igaunijā kaut ko interesantu atrast!

Vienīgi populāri dziedātāji organizē koncertus Igaunijā biežāk nekā pie mums. Bet ja ceļot kaut kur ne pārāk tālu tad uz Lietuvu vai vēl labāk uz Krieviju, Baltkrieviju vai Ukrainu - tur ne tikai daudz pidzīvojumus var dabūt bet arī pa lētu riktīgi uzdzīvot!

27490. viesis 14.jūnijs 2002 12:16
1 0 Atbildēt

Kas nu kuram šķiet interesants... Ir jau indivīdi, kuriem svarīgāk ir piedzerties pa lēto un izbaudīt kādu "piedzīvojumu" ar nazi pie rīkles...

 
Pievienot bildi Pievienot video
 
 
Stingri aizliegts iAuto.lv publicētos materiālus izmantot, kopēt vai reproducēt citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai kā citādi rīkoties ar iAuto.lv publicētajiem materiāliem bez rakstiskas EON SIA atļaujas saņemšanas.

Izceltie raksti

Jūrmalā "Lexus" uz regulējamas pārejas uzbrauc bērnam, par luksofora gaismu 100% informācijas nav (+ VIDEO) 19

Šodien (22.11.2017) Jūrmalā, Dubultos, uz regulējamas gājēju pārejas vadītājs ar "Lexus" markas spēkratu uzbraucis 13 gadus vecam (pēc nepārbaudītas informācijas) bērnam. Lasīt vairāk

 

Taivānas super-elektroauto ar vēl mežonīgāku dinamiku nekā Tesla Roadster (+ foto; video) 4

Taivānas kompānija XING Mobility iepazīstinājudsi ar 1360 Zs jaudīgo super-elektroauto, kas ir vēl ātrāks nekā tikko prezentētais Tesla Roadster (400 km/h; 1,9 sek.100 km/h). Lasīt vairāk

 

280 km/h ar “BMW” - vācu policija aptur 18-gadīgu karstgalvi no Šveices 11

Vācijas ceļu policija apturējusi kādu 18 gadus vecu šveicieti, kurš ar savu “BMW” markas spēkratu traucies 280 km/h šosejas posmā, kur atļautais ātrums ir 120 km/h. Lasīt vairāk

 

Hakeri nozaguši 57 miljonu "Uber" klientu un šoferu datus 2

ASV kopbraukšanas pakalpojumu kompānija "Uber" otrdien paziņoja, ka hakeri nozaguši 57 miljonu šīs kompānijas klientu un šoferu personīgos datus, bet šis hakeru uzbrukums vienu gadu ticis slēpts. Lasīt vairāk

 
 

Jaunākais forumā

Lasītākie raksti

Jaunie raksti