Aptuveni pirms gada, 2006. gada aprīlī, saņēmu ilgi gaidīto apstiprinājumu darbam, uz ko biju pieteicies jau rudenī, Spānijā. Biju plānojis tur strādāt pusgadu, bet dažādu apstākļu dēļ pavadīju Spānijā trīs mēnešus...
Dienu pirms apstiprinājuma saņemšanas, neko ļaunu nenojaušot, biju iedevis draugam savu automašīnu. Tā nebija pirmā reize, tāpēc pilnībā uzticējos un, ņemot vērā, ka pēc divām dienām jau man bija jāatstāj Latvija, nolēmu automašīnu atstāt pie drauga. Auto ir paredzēts braukšanai, nevis stāvēšanai pusgadu garāžā vai stāvvietā.Tā es aizbraucu uz Spāniju. Pēc atgriešanās, protams, kā vienam no pirmajiem zvanīju draugam, pie kura bija mans auto, lai apvaicātos kā viņam gājis pa šo laiku un sarunātu, kad un kur varu paņemt savu auto. Pārsteigums bija brīdī, kad draugs paziņoja, ka ir slimnīcā un mašīnu varēs atdot tikai pēc mēneša. Īsti mierā ar to nebiju, tāpēc ierosināju, ka varu pats aizbraukt pēc mašīnas, lai arī kur tā būtu, jo veselu mēnesi gaidīt negribēju.
Vēl lielāks pārsteigums man bija brīdī, kad aizbraucu pie drauga uz slimnīcu un viņš pastāstīja, ka mana automašīna, šobrīd atrodas valsts aģentūras „Materiālās rezerves” autostāvvietā Rīgā, Krustpils ielā. Draugs stāstīja, ka jau pirms mēneša, braucot no kāzām Latgalē, viņu apturējusi ceļu policija un pēc dokumentu apskates, policists licis iepūst trubiņā. Kā jau kāzās, viņš iepriekšējā vakarā bija lietojis alkoholu un gulējis vien pāris stundas, tādēļ asinīs uzrādījās 1,2 promiles alkohola, kas ir tālu no pieļaujamās normas.
Draugam mana mašīna tika atņemta. Neatgājis no pirmā šoka, es sāku interesēties, kur šobrīd atrodas atņemtais auto, kur man ir jāiet, kas jādara, kādas formalitātes jākārto, lai atgūtu auto. No paziņām uzzināju par valsts aģentūru „Materiālās rezerves”, kur pēc soda samaksāšanas jāiet rakstīt iesniegums, kā arī jāsamaksā par autostāvvietas, kur atradās mana automašīna, izmantošanu. To visu apzinīgi izdarīju un ar lielu vēlēšanos ātrāk atgūt savu automašīnu, aizbraucu uz stāvvietu. Valsts aģentūras „Materiālās rezerves” stāvvietas vārtus atvēra sirms onka. Tajā brīdī tas mani nesatrauca, kaut gan likās dīvaini, ka šādu autostāvvietu neapsargā profesionāli apsargi.
Pēc brīža arī ieraudzīju savu automašīnu... Ja teiktu, ka biju pārsteigts, melotu, jo to ieraugot, biju vienkārši šokēts. Mana automašīna stāvēja pie krūmiem apauguša angāra, iedzīta garā zālē. Ticis pie auto konstatēju, ka riepas, kuras pirms aizbraukšanas biju nopircis un uzlicis pilnīgi jaunas, jo ar iepriekšējām biju nobraukājis divas vasaras sezonas, tagad ir absolūti nodilušas. Interesanti- pa kuru laiku? Vai tas bija draugs, kuram jau otrajā manas prombūtnes nedēļā atņēma šo mašīnu vai varbūt policijas darbinieki, kas atgādāja auto līdz stāvvietai ar auto evakuatoru, to laikam jau neuzzināt. Arī mašīnas durvis nemaz nebija aizslēgtas. Pēc šī pārsteiguma jau tas fakts, ka no mašīnas ir pazudis PIONER CD atskaņotājs, nelikās nekas šokējošs.
Sapratis, ka būdams tur uz vietas, es nenoskaidrošu kā automašīna, kas nodota valsts glabāšanā, var tikt atdota tādā stāvoklī, devos atpakaļ uz VA „Materiālās rezerves”. Tur man paskaidroja, ka pirms mašīnas saņemšanas esmu parakstījis pieņemšanas nodošanas aktu par to, ka man nav iebildumu kādā tehniskā stāvoklī man mašīna tiek atdota. Uz jautājumu, kā var dot parakstīt kaut kādus papīrus par mantas saņemšanu pirms mantas reālās saņemšanas, valsts aģentūrā man nespēja atbildēt, jo tāda nu esot sistēma. Kad prasīju, kā viņuprāt man tagad rīkoties, vai ziņot par notikušo policijai, „Materiālās rezerves” darbinieki man atbildēja: „Mēģināt Jūs varat, bet neviens zaglis atrasts netiks tāpat.”
Manuprāt situācija ir absurda! Ja valsts pieņem likumus un uzņemas kādu atbildību par privātpersonu īpašumā esošo mantu, tad, manuprāt, tai jānodrošina tās droša uzglabāšana. Šai gadījumā ir atkal jāsaka, ka valstij ir absolūti vienaldzīgs viss, kas skar tās pilsoņus. Kā valsts drīkst pieļaut šādu situāciju?
Kārlis Ošenieks, Babītes pag.
Secinājums: Labāk auto lai stāv gadu garāžā...