25.-26. augustā Igaunijā, Valgas apkārtnē, notika Baltijas kausa trofi reidos trešais posms. Notika diezgan savdabīgā un neierastā formā.
Kad birokrāti mūs izēdīs no valsts mežu plašumiem un sadzīs atsevišķos bezceļa braukšanas poligonos, kas būs salīdzinoši nelieli privātīpašumi, tad šāds krosam tuvāks formāts būs vienīgā izeja. Pārdesmit hektāros mitra alksnāja, ielentot dažu kilometru garu aplīti un riņķot pa to līdz nelabai dūšai. Interesenti kādi zaimi būtu jāuzklausa organizatoriem, ja Rugāju kauss sastāvētu vienīgi no Medņu apļa?
Igauņi sāk mūs radināt pie 22 gadsimta trofi reidiem. Tiesa, pagaidām vēl bez betona klintīm, brasliem ar regulējamu ūdens līmeni un ar datoru vadāmu dubļu daudzumu. Manuprāt, šeit tomēr ir runa par jaunu sporta veidu – iespējams, ka to varētu saukt par trofi krosu. Turklāt vēl valodas barjera. Man tā arī neviens nepārtulkoja, kāpēc automobilī, kas traucas ar vidējo ātrumu 10 kilometri stundā, obligāti jālieto aizsargķiveres. Paliku neziņā, kāpēc 25 Tr1 automobiļiem tika sarīkots korekts prologs, kurā viņi izcīnīja starta vietas, lai šaurajā trasē, kur apdzīt varēja tikai stāvošus konkurentus, būtu mazāka jezga. Toties 23 apvienotās Tr2 un Tr3 klases dalībniekus sadzina tur iekšā visus reizē, turklāt relatīvi vājākos Tr2 palaida pa priekšu.
Protams, pirmajos dubļos Tr2 astes gals bija izveidojis skaistu aizsprostu vecā parauga Lādogas stilā. Skatītājiem varbūt tika varens šovs, bet no sportiskā viedokļa tik pat labi uzvarētāju varēja noteikt lozējot. Ne velti Latvijā un Krievijā no šādas prakses esam atteikušies.
Par spīti visām nejēdzībām, trīs stundas ilga kratīšanās pa celmiem daudz ko salika savās vietās.
Tie, kas bija pārvērtējuši savas tehnikas izturības rezerves, atsijājās viens pēc otra. Pareizākā taktika izrādījās nevis mēģināt tūlīt un tepat visus apdzīt, bet racionāli un „taupīgi” pārvietoties no starta uz finišu. Par lielāko sensāciju parūpējās Vilnis un Aigars Zeizas. Lādogā iepraktizējušies ar savu Tr2 uzvarēt „lielos brāļus” Tr3, viņi to atkārtoja arī Igaunijā. Apvienotajā lielo klašu braucienā viņi uzrādīja absolūti labāko laiku. Pārējie mūsu Tr2 neiztika bez tehniskām ķibelēm. „Jelgavas jenoti” uz beigām pa trasi pārvietojās aizdomīgi lēni un izcīnīja „tikai” trešo vietu. Skudriņa ekipāža laiku pa laikam bija manāma vingrojot ar „haidžeku” un staipot ūdens toverus – rezultātā septītā vieta. Zvinguļi pamanījās stūri no priekšējiem riteņiem atvienot uz pirmā ātrumu slāpējošā vaļņa un sacensības beidza tā īsti neuzsākuši. Kopvērtējumā rezultāti ir tikai sablīvējušies. Zeizas ir pietuvojušies Bergmanim un nedaudz atrāvušies no Zvinguļiem. Tālāk blīvā grupā seko divi igauņi un Skudriņš, kas vēl var pacīnīties par trešo vietu kopvērtējumā.
Tr3 klasē brāļi Vīduši pēc starta burzmā atkrituši uz pēdējo vietu, līdz finišam spēja pacelties līdz otrajai. Ivans Bergmanis sestajā aplī izvārīja no motora visu tosolu un palika piektajā vietā. Ainārs Kokarevičs pamanījās divreiz nolauzt stūres stieni no riteņa reduktora (tipiska Unimogu vājā vieta) un astotais rezultāts. Valentīns Kokalis devītais. Kopvērtējumā vadību pārņēmuši igauņi. Tīri teorētiski brāļi Vīduši vēl pretendē uz kopvērtējuma godalgām, bet pēdējais, izšķirošais posms „Vepskij ļes” ir pats smagākais, sarežģītākais un tāpēc arī visneprognozējamākais.
Tr1 klasē mūsu galvenās cerības bija saistītas ar brāļiem Mateiko. Prologā viņi ar savu hidraulisko vinču mēģināja izgāzt ar visām saknēm varenu priedi ap 40 centimetriem diametrā. Bet pamata sacensību pirmajā aplī vinča vairs nebija pierunājama darboties. Jānis Deksnis aprāva pusasi un arī izstājās jau pirmajā aplī. Jānis Dardzāns vienpadsmitais. Kopvērtējumā vadībā četri igauņi ar Lādogā iepazīto Vahuru Rometu priekšgalā. Mateiko piektais, Dardzāns sestais. Turēsim īkšķus, lai mūsējie Krievijā kādu tomēr nostumj nost no goda pjedestāla.
ATV ieskaitē Jānis Auziņš pierādīja, ka arī Igaunijā viņš ir Jānis Auziņš. No pēdējās starta vietas līdz viena apļa pārsvaram pār tuvāko sekotāju finišā – trīs stundas tīra prieka latviešu līdzjutējiem! Uz pēdējo posmu mūsējie dosies kā līderi. Otrie Konstantīns Deksnis un Andris Liepiņš. Lai nu saturas vepsu mežs, cīkstiņš par uzvaru solās būt sīvs!
Prieku sagādāja igauņu versija par Open klasi, jeb kā viņi saka „Vaba”. Līderi gluži ikdienišķi un profesionāli brauca un vinčojās un atkal brauca. Bet astes gals izcēlās ar cīņas sparu un, neatkarīgi no ekipāžas vecuma, jauneklīgu azartu. Sen nebija redzēti bobiki, kas katrā peļķē slauka sadalītāju, Ņivas, kas peļķē uzpeld, un ko stūrmanis striķī aizvelk līdz sauszemei. Īpaši izcēlās, kāds pilnīgi oriģināls Gaz 69. Pašbloķējošie diferenciāļi, bija vienīgais arguments, ko ekipāža varēja likt pretī dziļajiem dubļiem. Zilā eļļas dūmu mākonī, ar stumšanas un šūpošanas, atkāpšanās un ieskriešanās paņēmieniem ekipāža cīnījās uz priekšu, izraisot skaļas skatītāju gaviles. Ja nelīdzēja dziļāko bedru piekraušana ar kritalām un mazā mašīnīte nosēdās uz tiltiem, tad vīri piesēja tai garu virvi un iedeva skatītājiem, lai velk to ārā. Un šitā četrus apļus!!! Te bija emocijas un azarts, šovs un pāri visam milzīgs dubļu prieks!
Tad nu septembra beigās gaidiet ziņas no „Vepskij ļes” un 13. oktobrī tiksimies Madonas pusē, kur notiks Latvijas čempionāta priekšpēdējais posms.
Indulis
www.mazozoli.lv
Foršs apraksts!