Turpinājums dienasgrāmatai, ko raksta Kaspars un Agita, piedaloties «The Italian Job» braucienā.
Fotogalerija »
29.10.2007, Pirmdiena
No rīta braucot Milānas virzienā ir jācīnās ar pirmdienas satiksmi, milzumu kravas auto, un ļoti ātri braucošajiem vieglajiem.Uz pusdienām leģenda mūs atved Monzas parkā - izcilā slēgtā, 600 hektāru lielā parku kompleksā, kur nelielā villā ir iekārtots labs restorāns. Pirms pusdienām vēl paspējam nedaudz pastaigāties, kā arī padalīties ar citam Mini vajadzīgu skrūvi.
Vēlāk leģenda mūs aizved pie Monzas galvenās pils Villa Reale, kas izrādās celta laikā, kad šī Itālijas daļa - Lombardija - bija Austroungārijas impērijas sastāvā. Tajā pašā laikā - ap 1770. gadu - izveidots milzīgais parks, kurā jau no 1922. gada ir izveidota slavenā Monzas sacīkšu trase. Tajā mēs nokļūstam pēc iereģistrēšanās viesnīcā, un pēc vietējā labvēļa - BMW autocentra - apmeklēšanas. BMW salonā mums svinīgi atrāda jauno Mini Clubman modeli.
Monzas trasē mums ir sagatavotas trīs lietas: divi apļi pa trasi, speciālais uzdevums, un vakariņas trases restorānā.
30.10.2007, Otrdiena
Vakar bija gara diena, šodien krietni vieglāka. No rīta puses bija jāveic ap 100 km līdz kūrorta pilsētiņai Stresa, pie Madžiore ezera. Grūtākais bija tikt garām Milānai, tur laikam katrs ceļš ir kā sastrēgums. Gandrīz pie Stresas kā papildu variants maršrutā bija privāta mašīnu un motoru muzeja apmeklējums. Leģendā tas bija ierakstīts ar kreiso pagriezienu, kur nemaz kreiso pagriezienu nedrīkst taisīt. Kad iegriezāmies stāvvietā pie muzeja, tur jau priekšā bija policists, bet devās jau projām. Viņam bija pieticis ar to, ka izstāsta, kas šeit notiek, un kāpēc visi Mini pārkāpj noteikumus.Muzejs kā jau muzejs. Visādi veci dzelži, arī 40. gadu darbnīcas kopija ar visu aprīkojumu. Bija arī 60. gadu Belarus MTZ traktors - izrādās tos uz Itāliju krievi ir eksportējuši.
Man interesanti likās redzēt 40. gadu sniega tīrāmo uzparikti - uz Steyr Unimog šasijas uzlikts vēl viens milzīgs dzinējs, kas ar kardānpārvadu cauri kabīnei piedzen lielu sniega pūtēju, kas piemontēts priekšā.
Arī 20. gadu labības kuļmašīna ar salmu presi bija interesants eksponāts.
Pēc muzeja pa ezera krastu nonācām Stresā, no kurienes mūs ar trim motorlaivām aizveda pusdienās uz Zveinieku saliņu - ap 100 x 300 metru lielu zemes pleķīti, uz kura uzcelta senatnīga pilsētiņa ar milzumu mazu restorāniņu. Lielākajā no tiem - Ristorante Italia - mums bija sagatavota maltīte, protams, ar zivi.
Atgriežoties no salas, pēc maza speciālā veiklības brauciena, leģenda mūs atveda līdz šodienas viesnīcai - Grand Hotel des Illes Borromees. Istaba ar lielisku skatu uz ezeru un salām, kurās nupat ēdām pusdienas, perfekti!
Rīt dosimies uz Turīnu.
31.10.2007, trešdiena
Šis rīts pienāca agrs un miglains. Jau astoņos bija jāizbrauc, lai varētu paspēt uz pirmo laika kontroli pēc divām ar pusi stundām, un pēc 200 kilometriem. Baidījāmies no sastrēgumiem ceļā, bet viss bija OK, un, izbraukuši nelielu speciālo uzdevumu, atradāmies kādās delikatešu fabriciņas autostāvvietā skaistā pilsētiņā Alba. Stunda apskatei un degustācijām, un pēdējais posms - 100 km 1,5 stundās uz Turīnu.Turīnā ieradāmies ap diviem, un tikko paspējām izdzert kapučiīno, kad jau policijas eskortēti trokšņainā kolonnā izbraucām līku loču caur pilsētu līdz vecajai Fiat fabrikai Lignotto. Tagad te ir viesnīca un tirdzniecības centrs, bet vecais rūpnīcas šarms, tāpat kā testa aplis uz piektā stāva jumta ir saglabājies.
Pa šo apli tad mums arī tika dota iespēja izbraukt ar saviem MINI. Tas jau nu visiem brangi patika! Fonā pilsēta, aiz tās Alpi ar sniegotām virsotnēm, un mēs ar saviem auto.
Arī viesnīcā paliekam šinī pašā ēkā, un arī pa logu mums ir Alpu panorāma tepat aiz pilsētas silueta.
1.11.2007, ceturtdiena
Šorīt pamostamies pēc septiņiem, bet pēc vakar vakara vīniem sajūta nav tā labākā vismaz man, gribas paslinkot un iemigt vēl kādu brīdi, skatoties pa logu uz skaisto Turīnas skatu- kalni, tilts. Tomēr saņemamies un ejam brokastīs- izņemot pļurīgo omleti, pārējais ir gards, ja tikai būtu apetīte. Tad sakrāmējam mantas un dodamies pa fabrikas gaiteņiem uz stāvvietu. Viesnīcas dizains ir īpašs, jo tā izbūvēta vecās Fiat rūpnīcas telpās. Viesnīcas īpašais piedāvājums- rīta skrējiens pa Fiat izmēģinājuma trasi uz jumta. Aizbraucam līdz Turīnas centram, noliekam mašīnu stāvvietā, bet nav jāmaksā, jo 1. novembris ir svētku diena, kas pa svētkiem tā vēl neesam noskaidrojuši. Viens gan ir skaidrs- suvenīrus nevarēs nopirkt, jo visi veikali ir slēgti.Nostaigājam kādus 8 km apskatot šarmanto Turīnu, un deldējot marmora ietves. Visapkārt pilis, zīmolu veikali, marmors un nesteidzīgi itāļi, kuri dzīvi bauda nesteidzoties, uzpīpējot, palasot avīzi, izdzerot tasi kafijas. Vairāk gan novēroju, ka vīrieši ir dīkdieņi, viņi vairāk atpūšas. Karaliskās pils dārzu apskate gan iet secen, jo tie ir aiz žoga. Mazā vietējā kafejnīciņā izdzeram apelsīnu sulu, kapučīno (turpat pāri upei ir Monte Cappucini) un sviestmaizi ar tomātu un mocarellu. Tad vēl nobildējamies pie bijušā dambja Turīnā, kur Italian Job filmā brauca Mini, tad dodamies ceļā uz Annesī pilsētiņu. Izvēlamies braukt pa kalnu ceļiem nevis autostrādi un tuneli. Ceļš ir ļoti ainavisks un gleznains, kalni, ezers, līkumiņi, sniegs, dzeltenās rudens lapas un brīžiem saule spīd, kad var saulesbrilles izmantot. Tad pa ceļam piestājam aplūkot pili, kur netālu ir izveidots piedzīvojumu parks, kurā nobrauciens pa trosi iet pāri 150 metrus dziļai aizai. Iespaidīgi un cenas ne dārgākas kā Siguldas meža kaķī. Esam pieveikuši Itālijas Francijas robežu, tas nozīmē pamatīgu kalnu, bet ar to kalniņi nebeidzas. Vēl pēc kāda kalniņa pievarēšanas saku Kaspars nez cik vēl būs kalniņu atlikušajos 40 km, viņš saka, ka vairāk nebūs, bet kā nu ne. Brīžiem liekas, ka laukos vietējie dzīvo ciemos kā muzejos- viss ir tik iespaidīgi un skaisti. Tad nu ar tumsiņu plkst.19.00 sasniedzam Annesī, ar pirmo piegājienu nokļūdāmies viesnīcas atrašanā, jo pilsētā ir divas Best Western viesnīcas, bet Tom Tom rāda, ka 2. ir Holiday Inn, taču galā jau atrodam. Šī ir krietni vienkāršāka salīdzinot ar iepriekšējo dienu šikajām viesnīcām.
Loti gribas ēst un ejam uz pilsētiņu, kura atklājas, ka ir ļoti skaista ar krodziņiem gar kanāliem un izgreznota. Paēdam garšīgas vakariņas un vēl līkumu izstaigājam, tad dodamies atpakaļ uz viesnīcu, esam noguruši. Paldies Mini par izturību pievārējot kalnu līkločus, šķiet, ka mēs bijām vienīgā varonīgā ekipāža , kura izvēlējās tieši šo skaisto ceļa posmu. Lielākā daļa brauca pa autostrādi, vēl citi pa citiem ceļiem, jo šodien tiešām bija ceļi, ko izvēlēties.
Agita, 23.00
2.11.2007, piektdiena
No rīta pirms braukšanas paspējam vēl pastaigāties pa skaisto Anesī, un izpriecāties par jauko tradīciju - iknedēļas tirdziņu. Iepērkamies arī suvenīru bodītē.Pēc tam nāk 545 km pa autostrādi. No sākuma vēl vīd kalni, tad spēji uznāk migla, un vairs neko neredz. Un tā gandrīz 6 stundas līdz pašai Reimsai, kur netālu no slavenās katedrāles ir mūsu šodienas viesnīca. Tieši noteiktajā laikā, 15:30, paspējam uz Mumm šampanieša pagrabiem, kur mums ir noorganizēta ekskursija un degustācija. Var redzēt, ka šīs ekskursijas te notiek pēc konveijera metodes, bet šampanietis ir garšīgs, un ekskursija OK.
Tad nopērkam pāris pudeles dārgā dzēriena, un dodamies meklēt kādu ēstuvi. Atrodam tikai kebabu ēdnīcu, pārējie iestādījumi visi ir ciet.
Rīt pēdējais posms - Reimsa, Kalē, Duvra, un Braitona.
Fotogalerija »»
www.miniclub.lv
