Kas ir trofi reids? Martini saka – māksla. Viņam var piekrist. Man radās jauna definīcija – brīnums. Īstenībā, tas pats vien ir un starp šīm divām definīcijām principiālas pretrunas nav.
Ja organizatoriem ir izdevies izlaipot starp kašķīgiem dabas sargiem un vēl kašķīgākiem privātīpašniekiem, tad droši varam teikt, ka ir noticis brīnums (tāpat vienmēr atrodas kāds neapmierinātais un rupji aizskartais). Ja vēl kādam izdodas pasākuma ideju vairumam dalībnieku saprotamā formā aprakstīt nolikumā, tad jau ir noticis otrs brīnums, vai arī pirmais vēl negrib beigties. Ja pēc tā visa trase nesasalst (vai neatkūst), neizžūst (vai nepārplūst)… Es piemirsu pieminēt meža ugunsgrēkus!
No otras puses, pussimts garāžās pēdējā naktī no nekam nederīgām lūžņu kaudzēm tiek radīti brīnumi, kas no rīta jau patstāvīgi spēj uzbraukt uz piekabēm. Ar nobraukšanu no piekabēm iet jau daudz grūtāk un tikšana līdz startam pavisam noteikti ir brīnums. Bet viss vēl tikai sākas! Pārbraucot starta līniju mašīnā tūlīt iemetas kāds dzenis. Raksturīgi, ka visaktīvāk kalt tas sāk pašās grūtākajās vietās. Katru reizi, izvelkoties no kādas ķezas, sajūtama brīnuma klātbūtne. Un tad iestājas tumsa!
Pirmais to pamana GPS uztvērējs, un tam tūlīt piemetas tāda kā epilepsija. Bet vēl ir kādas 17 pilnīgi neaizvietojamas ierīces un agregāti, kuru darbību nodrošina tikai ekipāžas gribasspēks! Kaut kādā dieva aizmirstā vietā, līdz ausīm dubļos, ar pusdzīvu auto, orientējoties vienīgi pēc zvaigznēm un konkurentu prožektoriem daudzi tomēr atrod finišu! Un reizēm gadās, ka tur vēl joprojām gaida kāds nosalis tiesnesis! BRĪNUMS!
Pārlasīju augstākminēto un aizdomājos, kas gan liek ļaužiem tik nepievilcīgā veidā pavadīt laiku? Bet visi kā viens apgalvo, ka tas ir „baigi forši”! Interesanti kādā nozīmē ir jāsaprot vārdiņš „baigi”? Varbūt, lai labāk izbaudītu savu sakārtoto un komfortablo dzīvi, mums laiku pa laikam vajag izjust īstu izsalkumu, aukstumu, nogurumu un pat izmisumu? Varbūt mūsos vienkārši ir iestrādāts varens mehānisms izdzīvošanai ekstrēmos apstākļos, kas laiku pa laikam prasās liekams lietā? Bet varbūt mēs izbaudām brīnuma klātbūtni? Kad situācija tālu pārsniedz mūsu ikdienas spējas, var sajust sava sargeņģeļa atbalstu. Tas ir kā mātes glāsts mazam bērnam – drošība un milzu labsajūta.
Lai nu, kā arī nebūtu, brīnums Ērgļos notika. 10. un 11. novembrī tā nosaukums bija Latvijas čempionāta trofi reidos 6. noslēdzošais un izšķirošais posms „MG Koks kauss 2007”. Salikt punktus uz „i” bija ieradušies visi spēcīgākie mūsu zemes dubļu braucēji. Un laika apstākļi bija ideāli. Ja nedēļas sākumā sniegs un sasalums lika meklēt rokā riepas ar nopietnām radzēm, tad ierodoties Ērgļos, tās nācās mainīt pret pašām labākajām dubļu riepām, kādas vien bija pieejamas. Drēgnais rudens lietutiņš bija izkausējis sasalumu un Ērgļiem raksturīgajos māla pakalnos bija iestājies īsts pavasara šķīdonis! Mums nācās navigācijas kļūdas dēļ divreiz atgriezties vienā un tajā pašā vietā. Un kur pirms brīža mēs mierīgi braucām, nieka četri auto mālus bija sakūluši putrā, un vienīgais veids kā pārvietoties bija vilkties šņorē!
Lai noskaidrotu labākos neceļu braucējus organizatori bija sarūpējuši vienu piecu stundu orientēšanās zonu un divus nelielus džipu sprintiņus. It kā ne pārāk daudz, bet visai saturīgi. Gardākais kumosiņš noteikti bija orientēšanās zona. Nav vairs daudz tādu vietu Latvijā, kur pa ”meža kaķu” takām var tā pakāpelēt pēc sirds patikas. Mežinieki savām vajadzībām ir izvēlējušies labākās un vieglāk izbraucamās vietās. Pēc viņiem tās gluži vairs nav vieglāk izbraucamās, bet sarežģītais reljefs un daudzie ūdens šķēršļi bieži vien lika laipot pa diviem paralēlajiem grāvjiem, ko aiz sevis atstāj forvarders ar baļķu kravu. Runā, ka kāds sarunas karstumā pat esot paspējis padzīvoties uz „jumta”. Glumajās mālu risēs tas nebija pārāk sarežģīti paveicams.
Interesantākais no sprintiem bija garākais - „Kardedzes”. Stāvie, dubļainie pakalni bija īstā vieta, kur pārbaudīt pie kādiem motora apgriezieniem riepu protektors sāk pašattīrīties no māliem. Vienīgi īsti nebija saprotams, kāpēc vajadzēja Tr3 palaist pa priekšu relatīvi vājākosTr2, kuru astes gals faktiski pārvērta Tr3 sacensības par loteriju „kas pēdējais startē, tas vinnē”. Bet tā kā Tr3 šajā reizē neko būtisku savā starpā nedalīja, tad bija pat interesanti pavērot Tr2 darbībā. Toties īsais sprintiņš „Vestiena” noteikti patika „mazajām raķetēm” no Tr1 un Open. Meža ceļi kā radīti zemai lidošanai un dubļu peļķes dabīgai ātruma slāpēšanai – pusstunda tīra adrenalīna!
Tad nu ķersimies pie galvenā – rezultātiem. Tr1 klasē Ints Freibergs, Gints Kalniņš, Aldis Beķeris un Igors Kaveckis Ērgļos ieradās ar nopietnu punktu rezervi un tikai fatāla neveiksme varēja neļaut viņiem kļūt par čempioniem. Un tiešām, it kā pieticīgā piektā vieta un goda pjedestāla augšgals nodrošināts! Aigars Logins, Mārcis Meslis un Aigars Skudriņš izdarīja visu, ko varēja, bet uzvara Ērgļos viņiem deva tikai otro rezultātu kopvērtējumā. Mārtiņš Spēks, Ģirts Kalnozols un Raitis Onužāns ar otro vietu posmā, izcīnīja bronzas godalgas kopvērtējumā. Mareks Mateiko, Vitālijs Mateiko un Juris Pēpulis ar trešo vietu Ērgļos spēja vien noturēt savu piekto pozīciju kopvērtējumā.
Tr2 klasē intriga sita visaugstāko vilni! Veselas četras ekipāžas reāli kandidēja uz čempionu lauriem! Pie tam līderi pēc iegūtajiem punktiem patiesībā bija visneizdevīgākajā situācijā, jo gada nolikums „soda” stabilākos braucējus. Ieskaitīti tiek tikai pieci labākie rezultāti, bet trim atpalicējiem jau bija pa kādai nullītei rezultātu tabulā. Šoreiz sīvā cīņā posmā un kopvērtējumā uzvarēja Vladislavs Bergmanis, Sergejs Treļūdovs un Aļegs Daņiļcevs. Pēc trim uzvarām pirmajos trijos posmos, sekoja pagara neveiksmju sērija un likās jau, ka viņi otro gadu pēc kārtas var izlaist šķietami drošus čempionu laurus no rokām, bet puiši parādīja raksturu un pēdējā posmā pierādīja, ka labā feja ir uzveicama ar neatlaidību un cīņas sparu. Vilnis un Aigars Zeizas divreiz otrie. Zaudējuma rūgtumu Latvijas čempionātā droši vien mazina viņu uzvara visu trofi reidu trofi reidā „Vepskij ļes”. Aigars Rencis ar labiem panākumiem aizvietoja Gundaru Skudriņu un kopā ar Normndu Bērziņu un Ēriku Goldbergu izcīnija trešo vietu posmā. Bet tas izrādījās trīs punktus par maz lai tiktu pie brozas godalgām kopvērtējumā. Laikam jau tomēr ir jābūt Skudriņam, lai no stabilas ceturtās vietas izrautu čempiona titulu, un pat viņam tas neizdodas katru gadu pēc kārtas. Tikmēr Vladimirs, Valērijs un Aleksandrs Zvinguļi ar ceturto vietu posmā sev nodrošināja trešo kopvērtējumā. Absolūti stabilākā šīgada Tr2 ekipāža, faktiski uzlecošas zvaigznes. Varbūt, ka nedaudz pietrūka veiksmes. Kā skatītājs, es noteikti esmu Tr2 fans! Par tādu cīkstiņa spraigumu nenopriecāties!
Turpretī Tr3 arī pēdējā posmā nespēja savākt čempionāta ieskaitei vajadzīgās piecas mašīnas. Labā ziņa gan ir tā, ka šoreiz tikai tehnisku iemeslu dēļ, jo Ivanu Bergmani piektdienas vakarā pievīla jaunais motors. Uzvarēja Ainārs Kokarēvičs, Gatis Braunšteins un Jānis Valgers, otrie brāļi Vīduši, trešie Eduards Burģelis, Armands Vicmanis un Ivo Rumba. Tā nu cerības uz labākiem laikiem jāatliek uz nākamo gadu.
Open klasē Edvīns Vanzovičs, Andris Balodis un Ēriks Krieviņš uz Ērgļiem atbrauca jau čempionu godā. Vai nu motivācijas pietrūka, vai labā feja bija nocietusies, bet čempioni pārtrauca uzvaru sēriju un palika „tikai” piektajā vietā. Šoreiz uzvarēja Arnis Ziemelis, Arnis Pušs un Inese Cirīte. Faktiski šī ekipāža varēja saņemt sudraba godalgas, ja vien… Ja vien Ziemelim būtu gada licenze. Tā kā pirmajos posmos gūtie punkti viņam netiek ieskaitīti kopvērtējumā, tad ar pēdējos posmos gūtajiem panākumiem vien bija par maz. Mārtiņš Gailis, Dzintars Blūms un Jānis Balodis uzvarēja pirmās dienas abas papildsacensības un otrajā dienā viņiem vajadzēja tik vien kā finišēt, lai uzvarētu posmā. Bet stūre no riteņiem atdalījās desmit minūtes par ātru un rezultātā tikai otrā vieta posmā. Tā kā viņi bija piedalījušies tikai divos posmos, tad uz augstu vietu kopvērtējumā nepretendēja. Dainis Trekteris, Kārlis Trektris un Ģirts Ozols izcīnot trešo vietu posmā pakāpās uz trešo arī kopvērtējumā. Bet neveiksme pēdējā posmā netraucēja sudraba godalgas gada kopvērtējumā saņemt Open klases „tēvam” Modrim Bērziņam un viņa stūrmanei Baibai Orniņai.
ATV sacensības pagaidām nav čempionāta statusā, bet uzvarot Ērgļos gada kopvērtējumā pirmie ir Māris Kanderāns un Kaspars Rozītis. Izlaižot šīs sacensības otro vietu saglabā Jānis Auziņš un Arnis Blūms. Trešie Dzintars un Olafs Liepiņi.
Patīkams pārsteigums bija lielā atsaucība jaunajai tūrisma ieskaitei. Viss jaunais gan ir labi aizmirsts vecais. Savā laikā bija tāds ļoti līdzīgs pasākums, kas saucās Reids. Aizgāja nebūtībā dalībnieku trūkuma dēļ. Jo visi gribēja būt vareni sportisti un cīnīties par vietu zem saules patstāvīgi. Bet augot trofi reidu vispārējam līmenim, starta latiņa ceļas arvien augstāk un arvien grūtāk ir iesācējiem „ielekt lomā”. Tāpat arī „vecajiem zaldātiem” gribas laiku pa laikam nesteidzīgi pabaudīt dubļus. Jācer, ka šim pasākumam būs loģisks turpinājums un tas aizpildīs šo tukšo nišu neceļu braucēju pasākumu spektrā. Pirmajā reizē sešpadsmit „duetu” konkurencē uzvarēja trofi reidu apritē jau pamanītu ļaužu Jāņa Vogina un Egīla Simanovska vadītas ekipāžas.
Tad nu mēģināsim nomaskēt savu dubļu cienītāju būtību, uzvelkot smokingus un tiekoties 8.decembrī gada ballē, lai godinātu uzvarētājus un izdalītu citas balvas, katram pēc nopelniem. Par Santa Klausu neko nezinu, bet Siegbaltītēm tur vajadzētu būt pietiekamā daudzumā.
Indulis
''a organizatoriem ir izdevies izlaipot starp kašķīgiem dabas sargiem un vēl kašķīgākiem privātīpašniekiem, tad droši varam teikt, ka ir noticis brīnums (tāpat vienmēr atrodas kāds neapmierinātais un rupji aizskartais)''
Un kāpēc tad kašķīgiem? Kāpēc autors iedomājas,ka viņam ir vēlmes, bet dabas draugiem to nav? Un īpašniekiem arī nav? Kāpēc kāds tiek saukts par kašķīgu,ja nevēlas,ka tiek sagandēts jau tā sagandētais??