Katru gadu iAuto stāsta par kādu komandu, kas vēlas iekarot Āfriku, piedaloties "alternatīvajā Dakāras rallijā" - arī šis gads nebūs izņēmums.
“Bensons Honda Racing” sporta kluba menedžeris Džo Labuckas kopā ar “Bensons Auto” servisa vadītāju Aldi Lediņu un “Honda Civic” automobili 2007. gada nogalē ir devušies tālā ceļā – uz “Plymouth-Banjul Challenge” ralliju. Šajā sadaļā varēsiet lasīt Džo Labuckas sacensību dienasgrāmatu.Pirmā diena, kas vispārīgi ņemot ir divpadsmitā mēneša(sauktu arī par decembri) divdesmit sestā diena divi tūkstoši septītajā gadā skaitot no Kristus dzimšanas. Kaut gan īsi pirms izbraukšanas TV kastē skatījos pārraidi, kurā stāstīja, ka Jēzus nebūt nav dzimis nultajā gada ziemassvētkos( jaungadā??), bet gan sestā. gada aprīlī. Vai tas mums draud ar jauniem kalendāra nemieriem? Labi, ne par to bija runa. Vēl saule nebija uzlekusi, kad Āfrikā braukt gribētāji un viņu pavadītāji sāka pulcēties pie Bensons Auto mājas K.Ulmaņa gatvē 86. Protams, ka deviņos neizbraucām – kavējās Andris un Alvis. 9:15 viņi ir beidzot klāt. Atvadu skūpsti, asaras laba vēlējumi un 9:22 beidzot braucam!!!
Vecais teiciens par nāvi un tās gaidīšanu – nekā trakāka par gaidīšanu nav. Pirmo pārsteigumu nes robeža ar Lietuvas Republiku – kā braucām tā arī aizbraucām – taisni cauri. Eiropa bez robežām tā ir štelle. Raitā ritmā šķērsojam brālīgo Lietuvu un Poliju. Tik vien kā piestājam, lai papildinātu degvielas krājumus un mierinātu izsalkumu, kas pēc Ziemassvētku gastronomiskajām izvirtībām ir paaudzies. Īsi pēc pusnakts esam Vācijā. Klāt otrā diena 27. decembris. Turpinām braukt. Nedaudz sniega Vācijas vidienē. Ceļu klāj migla. Ap Frankfurti pie Mainas iezemieši brauc kā traki kustība stipri vairāk atgādina datorspēli, nekā īstenību. Nāk miegs, bet drīz būs gaišs un paliks vieglāk. Mums nav stingri noteikta braukšanas un atpūtas grafika. No Rīgas braucu es, tad iebraucot Vācijā stūres grozītāja pienākumus uzņēmās Aldis. Kādu gabalu pirms Frankfurtes apmainījāmies vietām atkal. Apstājamies degvielas uzpildei un kafijai, izsalkums vairs arī sevišķi nemoka – laikam es savu stresu tomēr apēdu...
Pirms pusdienas laika esam Francijā, ap diviem pie Lionas, saulrietu sagaidām jau uz Barselonas ceļa. Šeit beidzot ir siltāks, bet īsti silti nav, jo pūš ass auksts vējš no ziemeļiem. Dienas beigu daļu esam aizņemti ar naktsmītnes meklēšanu. Beidzot atrodam piemērotu vietu, bet izrādās, ka šeit nav kur novietot mašīnas, bet pamest tās ceļa malā drosmes pietrūkst. Braucam tālāk līdz Nīmes pilsētai, pēc nelielas ekskursijas pa pilsētas centru(lasi – maldīšanās kolonnā un nepārtrauktu avārijas situāciju izraisīšanas), atrodam vietu, te ir garāža, gan viena uz trim mašīnām, un zogot arī mazāk nekā uz lielceļa... cita viesnīca ar apsargātu stāvvietu? Nē, tādas šajā pilsētā nav. Paliekam.
Hondu ieliekam garāžā un nokrāmējam mantas no pārējām mašīnām tur pat. Vēlāk ejam meklēt vietu, kur nomierināt izsalkumu – vai es jau runāju par stresu? – pēc 200 metriem ieraugām brīnišķīgu viesnīcu ar visu stāvvietu un saprotam, ka vecā jaukā kundze mūs ir klasiski aptinusi ap pirkstu. Bet ko nu – slinkums liedz doties atpakaļ un sarīkot skandālu – tāpēc dodamies vien apēst stresu. Miegs pierodas reizē ar pēdējo kumosu. Knapi aizsteberējam līdz savai viesnīcai un sabirstam pa numuriem. Šodienai – 28.decembrim esam ieplānojuši Nīmes apskati un pārbraucienu līdz Barselonai, vai nedaudz tālāk, ja paveiksies.
Fotogrāfijas skatieties šeit »»
Turpinājums šeit »»
