Ne tikai tiem, kas kādreiz ir nokļuvuši satiksmes negadījumā, bet arī pārējiem satiksmes dalībniekiem ir labi saprotams, ka tūlīt pēc negadījuma autovadītājs ne tikai ir stresa situācijā, bet arī iespējams cietis, tādēļ spēja ātri un vienkārši informēt ceļu policiju un mediķus ir īpaši svarīga.
<250>Minētā iemesla dēļ ne visai pārliecina valdības komitejā pieņemtais lēmums papildus vienotajam palīdzības telefona numuram 112 ieviest vēl divus papildu numurus policijas un neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukšanai.
Pirmārt, jāatgādina, ka vienotā neatliekamās palīdzības dienesta 112 ieviešanā jau pašlaik iztērēts ne tikai ievērojams budžeta līdzekļu apjoms, bet arī finansējums no obligātās civiltiesiskās apdrošināšanas. Ja pašlaik ne tikai autovadītāji, bet arī citi Latvijas iedzīvotāji pierod pie vienotā palīdzības telefona nummura 112, tad ieviešot papildus telefona numurus cietušajam iespējams būtu jāmeklē kāda pierakstu grāmatiņa, lai vajadzīgo kontakttālruni atrastu. Der atcerēties traģisko avāriju aizvadītā gada septembrī uz Tallinas šosejas, kad autovadītājs pēc negadījuma vēl bija dzīvs. Neatliekamā medicīniskā palīdzība ieradās pēc 43 minūtēm, un tad varēja tikai fiksēt nāves faktu. Tieši atbildīgo dienestu savstarpējās koordinācijas problēmu dēļ toreiz bojā gāja cilvēks, bet varēja tikt izglābts.
Akcentējot palīdzības izsaukuma operativitātes nozīmi noteikti jāpiemin e-Zvana programma, kuras ieviešanu aktīvi virza Eiropas Komisija, aicinot dalībvalstīs rūpēties par savu pilsoņu drošību, un aktīvāk īstenot šo satiksmes dalībnieku būtībā glābšanas programmu. Briselē uzskata, ka ar e-Zvana palīdzību varētu samazināt neatliekamās medicīniskās palīdzības reaģēšanas laiku par 50% un gada laikā ES kopējā telpā izglābt 2500 cietušo dzīvības. Apsveicami, ka arī Satiksmes ministrija atbalsta e-Zvana ieviešanas nozīmi un ir ķērusies pie šīs programmas īstenošanas.
Latvijas Automoto biedrībai ir 15 gadu pieredze nodrošinot palīdzību autovadītājiem negadījuma vietā. Tieši LAMB ieviesa vienoto palīdzības telefona nummuru 188, kas vēlāk pārtapa par 1888, visās trijās Baltijas valstīs. Iegūtā pieredze liecina, ka vairāku numuru ieviešana var tikai apgrūtināt un palēlināt palīdzības saņemšanu. Protams, ka vieglāk ir palielināt tālruņa numuru skaitu, atbildību par zvanu precizitāti uzliekot pašam zvanītājam un varbūt pat cietušajam. Tomēr daudz svarīgāk ir nojaukt barjeras starp dažādajiem palīdzības dienestiem gan pēc būtības, gan teritoriāli.
Iedomāsimies tiltu, uz kura braukšanas kustību traucē neskaitāmas barjeras. Pašlaik rodas iespaids, ka atbildīgām amatpersonām ir vēlme nevis nojaukt barjeras, lai braukšana būtu netraucēta un patīkama, bet celt blakus papildus divus nelielus tiltiņus. Diez vai tas būtu saimnieciski saprātīgi un dotu vēlamo rezultātu stiprinot satiksmes drošību.
Juris Zvirbulis,
Latvijas Automoto biedrības prezidents,
Ceļu satiksmes drošības padomes loceklis
Problēma nav telefonā,bet galvā.Sākumā tomēr janovērtē cietušā stāvoklis utt,un tad jau ir pofig kam zvani.Primārais man liekas ir nodrošināt šakumperiodā cietušajam labvēlīgus apstākļus,tāpat ātrie no gaisa nenoktitīs.Viss pārējais,stress utt nekur pirmajā momentā nepaliks,vai viens vai trīs numuri,labāk būtu pārbaudīt ik pa laikam vadītāju zināšanas pirmās palīdzības sniegšanā.