Bieži esam dzirdējuši, ka ceļi ir katras valsts attīstības vizītkarte. Varētu piebilst arī valsts amatpersonu spēju un zināšanu spogulis.
No vienas puses žēlojamies par sarežģītajām ES fondu piesaistes procedūrām un projektu gatavošanu, tomēr, kad nauda piešķirta, savlaicīgi to izmantot nespējam.
Šobrīd dzīvojam jaunu Saeimas vēlēšanu gaidās, tomēr pavisam nesen pirms 10. Saeimas vēlēšanām autovadītājiem bija iespēja neskaitāmas reizes dzirdēt solījumus par drīzumā sakārtotajiem Latvijas ceļiem. Šī brīža situācijā, kurā runa nav par līdzekļu trūkumu, bet par nespēju izlietot esošo finansējumu, rodas šaubas, par ceļu būvē un tā atjaunošanā iesaistīto amatpersonu spēju plānot. Vai nelietderīgais līdzekļu pārpalikums ir prasmju trūkuma vai politiska spiediena rezultāts?
Analizējot kopējā autoceļu tīkla uzturēšanu un attīstību nav izprotams stratēģiskais mērķis, ko vēlamies sasniegt. Nerodas pārliecība, ka virzība ir uz kopēju Latvijas ceļu tīkla atjaunošanu. Līdzšinējā pieredze un pieejamā informācija par nākotnes perspektīvām rada aizdomas, ka drīzumā Latvija būs liels kartupeļu lauks ar atsevišķām supermodernām ceļu satiksmes oāzēm. Tiek plānoti dārgi 21. gadsimta ceļu, kuros līdzīgi kā kaimiņos Lietuvā varētu pārvietoties ar 130 km/h, neskatoties uz to, ka atļautais ātrums Latvijā tāpat ir 90 km/h, savukārt blakus brūk vai jau ir sabrukuši vietējās nozīmes ceļi.
Latvijā mūs satrauc sabiedrības noslāņošanās, ES mērogā salīdzinoši zemais Gini koeficients. Ja reiz ceļi ir valsts vizītkarte, tad arī pārlieka „noslāņošanās” ceļu kvalitātes ziņā neliecina par saprātīgu plānošanu, kā arī rosina pārdomas par demokrātiju lēmumu pieņemšanā, iedzīvotāju vienlīdzību un vienādām iespējām.
Latvijas ceļu būves speciālisti ir atzinuši, ka visus divdesmit neatkarības gadus, pat laikā, kuru saucām par „treknajiem gadiem”, finansējums ceļu atjaunošanai ir bijis nepietiekams. Krīzes laikā attaisnojums tika meklēts kopējā līdzekļu trūkumā, dažādajās vajadzībās, starp kurām ceļi acīmredzami nav starp svarīgākajām prioritātēm, tomēr nespēja izmantot jau esošos līdzekļus diez vai būtu saistāma ar ekonomisko situāciju valstī. Tā ir nolaidība, par kuru jāatbild pēc būtības. Ja reiz ir pārliecība, ka tā vai cita birokrātiskā procedūra traucē sasniegt vēlamo rezultātu, tad būtu jāierosina scenārijs, kā no šādas situācijas izvairīties. Satiksmes ministrijas, Latvijas valsts ceļu, citu valsts un pašvaldību, kā arī sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem kopīgi jāatrod autoceļu atjaunošanas ķēdes vājais posms un tas jāmaina.
Juris Zvirbulis,
Autokluba LAMB prezidents,
Ceļu satiksmes drošības padomes loceklis
Vairāk es teiktu ka ir slinkums vai bailes izdarīt nepareizi, jo cilvēkam kurš grib darīt un ar padomijā iegūtu domāšanu ierobežojumi nav un nevar būt problēma.