Kā jau tas katru gadu ir ierasts, arī šogad iAuto komanda, kurā ir apvienojušies lieli autotūrisma piekritēji, devās nedēļu ilgā ceļojumā.
Nākamajā rītā ceļamies agri, jo ir jāpaspēj aizbraukt līdz Jalovai (Yalova), kur ar prāmi tiksim līdz pašam Stambulas centram (3 cilvēki + auto = 73 turku liras jeb aptuveni 20Ls) . Vēl pirms došanās uz Turciju aprēķinājām, ka prāmis ietaupīs gan degvielu, gan laiku, kas tiks pavadīts ceļā, gan arī pasaudzēs mūsu nervus braukšanai pa automobiļu pieblīvēto Stambulu. Arī viesnīca "Hotel Petrol" Stambulā tika piemeklēta netālu no prāmju piestātnes un vecās Stambulas centra.
Tikšana līdz prāmim, uz tā nesagādāja nekādas problēmas. Prāmja biļetes jau laicīgi rezervējām internetā, uz vietas atlika vien uzrādīt izdrukātu apstiprinājumu. Prāmis, kas kuģo šajā līnijā (Yalova-Yenikapi), bija moderns, ar kafejnīcām, tualetēm un ērtām, mīkstām sēdvietām.
Piestājot Stambulas krastā, uzreiz tikām ierauti lielpilsētas haosā un kņadā. Saprotam, ka bez TomTom navigācijas līdz viesnīcai nenokļūsim. Apmēram pēc stundas saprotam, ka šoreiz navigācija mums nepalīdzēs. Stambulas vecpilsētas ielas ir tik šauras un kalnainas, ka divvirzienu kustība pa tām ir praktiski neiespējama. Gar vienu jau tā šaurās ielas pusi auto ir novietoti stāvvietā, atstājot divvirzienu kustībai tikai vienu joslu. Tad nu mēs mēģinājām braukt kā turki - kurš pirmais paspēj uzpīpināt, tiek līdz nākamajai iespējai samainīties. Ja nepaspēji vai nebiji pietiekami uzstājīgs - atpakaļgaitā brauc līdz savai "starta" vietai. Jāpiebilst, ka pa vecpilsētu pārvietojas arī lielie tūristu autobusi. Tā kā "jautrības" pietiek. Kad līdz viesnīcas durvīm bija atlikuši vien 500 metri, sapratām, ka šoreiz mūsu teicamās orientēšanās spējas un navigācija nepalīdzēs. Atstājot Elmāru ar auto ceļa malā, gājām uz viesnīcu meklēt palīdzību auto novietošanai viesnīcas stāvvietā. Viens no laipnajiem viesnīcas menedžeriem kopā ar Elmāru aizbrauca līdz viesnīcas stāvvietai un palīdzēja atnest somas. Stāvvieta, kā izrādījās, bija pavisam citā vietā.
Pēc laipnās sagaidīšanas un skaistā skata pa mūsu numuriņa logu, nolēmām ilgi nekavēties un ar kājām doties apskatīt Stambulu. Tā kā pilnīgi visus Stambulas ievērojamākos objektus ierobežotā laika dēļ apskatīt nevarējām, mūsu izvēle krita uz dažiem nozīmīgākajiem.
Jāsaka gan, ka visa vecā Stambula jeb Konstantinopole ir apskates vērta - bizantiešu, osmaņu, turku, mūsdienu arhitektūra mierīgi un harmoniski sadzīvo kopā, radot vārdos neizsakāmu iemīlēšanās sajūtu, iemīlēšanos šajā pilsētā un šajā valstī.
Divi slavenākie Stambulas apskates objekti atradās vien 500 metru attālumā no mūsu viesnīcas. Pirmo devāmies apskatīt Zilo Mošeju - vienu no slavenākajām kulta celtnēm pasaulē. Izstāvot diezgan garu rindu pēc galvas lakatiem un apavu maisiņiem (ieejot svētnīcā, apavi visiem bija jānovelk), tiekam mošejas iekšienē (jāpiezīmē, ka Zilās mošejas apskate ir bez maksas).
Cauri aptuveni 250 logiem centrālā kupola daļā saule apspīdēja zilās arabeskas, radot hipnotisku sajūtu, it kā virs tevis atrodas debesjums ar miljons mazām zvaigznītēm, kas izstaro mieru un svētumu.
Otrs diženākais cilvēces arhitektūras piemineklis ir Svētās Sofijas katedrāle, kuras vecums ir vairāk nekā 1400 gadi. Katedrāle vairākus gadsimtus ir ietekmējusi arhitektūras attīstību pasaulē. Mainoties iekārtām un varām, mainīta tika arī katedrāles arhitektūra un nozīme.
Mūsdienās katedrāle ir kļuvusi par tūristu apskates objektu. Uz sienām var ieraudzīt seno bizantiešu svētbilžu zīmējumus, korāna rakstus, mozaīkas. Šīs patiesās vērtības tika atklātas tikai restaurācijas procesā, jo mainoties iekārtām, "nepareizie" zīmējumi un citi vērtīgi priekšmeti tika vienkārši aizkrāsoti vai izcirsti ārā. Tomēr katedrāle joprojām ir saglabājusi savu cēlumu un varenumu.
Kā nākamo mēs apskatījām Baziliku Cisternu. No ārpuses necila, maksas tualetei līdzīga mājiņa slēpj sevī lielo pilsētas noslēpumu, kuru vairākus gadu simtus pēc pilsētas iekarošanas nespēja atklāt turki. Pazemes ūdens glabātuvi - Baziliku Cisternu 532.gadā būvēja imperators Justiniāns, lai apmierinātu iedzīvotāju vajadzības pēc dzeramā ūdens. To var uzskatīt par izcilāko bizantiešu inženieru mākslas paraugu. 8m augstas 336 kolonnas zem zemes notur šo milzīgo pazemes noslēpumu.
Nevar nepieminēt arī Bosfora jūras šaurumu ar neskaitāmajiem izklaides kuģīšiem, turku zvejniekiem, kas tārpa vietā izmanto mīdijas, un pilsētas panorāmu, kas mums nedaudz atgādināja Budapeštas panorāmu (nav jau brīnums, jo Ungārija kādu laiku arī bija Osmaņu impērijas sastāvā).
Turpat jau arī ir ēģiptiešu garšvielu tirgus, kas pa mazām tirdzniecības ieliņām noved mūs līdz Grand Bazaar jeb Lielajam Stambulas tirgum.
Šeit mēs nedaudz vīlāmies vai arī jāsaka, ka kinofilmās un tūrisma bukletos ir ticis nedaudz "melots" par tirgus burzmu, uzbāzīgiem pārdevējiem utt. Glītas un akurātas tirdzniecības vietas, informatīvie TV monitori pie sienām, tīrība un neuzbāzība - tādu mēs ieraudzījām Grand Bazaar. Pārdevēji tev pievērš uzmanību tikai tad, ja tu pietiekami ilgi (viņu izpratnē) kavējies pie skatloga vai preces. Apkalpošana laipna un neuzbāzīga. Ja kaulēsies, kāroto preci dabūsi vismaz uz pusi lētāk. Nekaulēsies, neviens uz tevi ar pirkstiem nerādīs. Brīžiem radās sajūta, ka atrodies mūsu pašu vecajā, labajā "Sporta pilī". Sapratām, ka pēc kņadas un īstās tirgus sajūtas būs jābrauc uz Ēģipti vai Tunisiju.
Šis bija mūsu pēdējais vakars Turcijā. Tādēļ nolēmām to nosvinēt godam. Mūsu viesnīcas augšējā stāvā atradās restorāns ar panorāmas skatu uz Zilo Mošeju un Hipodroma laukumu. Kā viesnīcas klientiem mums tika ierādīts galdiņš pie paša loga. Visa vakara garumā bija interesanti vērot oficianta draudzīgo un individuālo attieksmi pret katru apmeklētāju. Nebija brīnums, ka šādas attieksmes rezultātā apmeklētāju pasūtījumi bira kā no pārpilnības raga.
Nākamajā rītā pēc garšīgām brokastīm turpat augšstāva restorānā jau savlaicīgi posāmies uz lidostu, kur nodevām nomas automobili (nomas darbinieks skrupulozi izpētīja katru auto virsbūves detaļu, taču neko neatrada) un sēdāmies lidmašīnā, kas mūs nogādāja mājās.
Pēc šī burvīgā ceļojuma pa Turciju secinājums ir viens - lai iepazītu patieso šīs valsts kultūru, dabu, cilvēkus, nepietiek ar vienu nedēļu. Tādēļ mēs noteikti tur atgriezīsimies.
Kopējie izdevumi uz vienu cilvēku ir atkarīgi no līdzbraucēju skaita. Mēs bijām trīs. Mūsu izmaksas uz vienu cilvēku - 310Ls. Tajā iekļauts - avio biļete turp/atpakaļ, auto noma, degviela (1,50 Ls/litrā), nakšņošana viesnīcās/kempingos, pārtika, ieejas biļetes apskates objektos, suvenīri, dzeramnaudas u.c.. Kopā nobraukts 3054km. Automobilis 2011.gada Renault Symbol 1,2l (Eiropā Clio pagarinātā versija).
Daži novērojumi un ieteikumi ceļotājiem uz Turciju ar auto:
- Vienmēr makā turiet 1USD banknotes vai 1-2 eiro monētas. Vietējie iedzīvotāji bieži vien par produktu/pakalpojumu prasa šādu cenu. Tas ir lētāk nekā norēķināties ar turku lirām.
- Saņemot nomā automobili, obligāti lieciet ierakstīt pieņemšanas aktā pilnīgi visus jau esošos auto defektus un bojājumus.
- Jau mājās noskaidrojiet kempingu atrašanās vietas un koordinātes. Valsts vidienē var rasties grūtības to atrašanu. Iegādājieties arī Turcijas ceļu karti, jo navigācija brīžiem kļūdās.
- Sabiedriskās tualetes visā valstī ir bez maksas. Ceļmalās ir izveidoti labiekārtoti atpūtas namiņi un piknika vietas (bez maksas). Lielveikali ir tikai lielākajās pilsētās. Norēķināties var skaidrā naudā vai ar kredītkarti.
- Vietās, kurās precēm cenas nav norādītas (arī krogos), varat kaulēties par cenu (mums vienmēr izdevās nokaulēt par 50% zemāku cenu).
- Suvenīrus, garšvielas, saldumus, vietējo degvīnu labāk un lētāk ir iegādāties ārpus tūrisma objektiem un tālāk no Stambulas.
- Ārpus Stambulas, kūrortu zonas un tūrisma apskates objektiem sievietēm no turku vīriešu puses tiek pievērsta pastiprināta uzmanība.
- Iemācieties vismaz dažas frāzes turku valodā. Ārpus kūrortiem angļu vai kāda cita svešvaloda nepalīdz.
- Turcijā parasti ir divas atdalītas braukšanas joslas katrā virzienā.
- Turku šoferis vienmēr tevi laipni palaidīs pa priekšu, tikai paprasi.
- Pie luksoforiem priekšā stāvošos auto par zaļā signāla iedegšanos šoferi pabrīdina ar skaņas signālu.
- Par savu ātro tuvošanos no aizmugures šoferi brīdina ar tālām gaismām.
- Skaņas un gaismas signāla lietošana ir tikai pieklājības norma - tā NEKAD nenozīmē neko rupju.
- "Paldies" ar avārijas gaismām īpaši neviens nerāda, jo pieklājība uz ceļa ir tikai norma.
- Degvielu benzīntankos vienmēr ielej apkalpojošais personāls. Tev ir tikai jāsamaksā pie kases un jāatdod čeks apkalpotājam. Čekā tiek fiksēts tava auto numurs. Tādā veidā turki aizsargā savu iekšējo degvielas tirgu no Sīrijas un Irānas iebraucējiem, jo tur ir degvielas deficīts.
