Kārtot: Augošā secībā
Atis_Jansons 15.11.2018 14:20

Latvijā nenormāli daudz pērkot „to džipveidīgos”...

Nav te nekas nenormāls. Parastā, klasiskā kompaktklase, kuru testā pārstāvēja Ford „Focus”, Kia „Ceed”, arī viens no „premium” – jaunā Mercedes „A-klase”, pēdējos gados ekoloģijas, degvielas ekonomijas, arī dizaina modes spiesta, ir izstiepusi degunus Latvijas ceļiem un ielām gluži nepiemērotā garumā. Piedevām tie ir zemi, skrāpēs ne tikai lauku ceļus, bet pat Rīgas nomaļu netīrītās ielas. Tādēļ es nebalsošu par “Focus”, lai gan tas ir lielisks auto. Man patika gan izskats, gan interjers, gan dinamika un adāmība, es, ilgas personīgas pieredzes vadīts, ticu “Ford” tehnikai.

Bet – tas deguns man neder. Un es tāpat kā visi Latvijas “nenormālie” pirkšu “krosoveru”.

Atis_Jansons 02.11.2018 16:52

Vispirms atgādinu – tas ir mazās klases (garums nedaudz zem četriem metriem) auto. Ar visu riteņu piedziņu. Ar nelielu elektrojaudas papildinājumu iekšdedzes 100 zirgspēkiem (hibrīds!). Un tas viss (jauns!) tikai par 14 990 eiro.

Mežā

Par “Swift” potencēm šaubīdamies, nolēmām sīci mežā vienu nelaist. Un tā – braucu šim pa priekšu ar krietni niknāku vāģi, ar trosēm, domkratiem, lāpstu bagāžniekā. Mazais seko. Ja kas – izvilksim. Smilšainais ceļš pāri Bolderājas kāpai ir tiešām grūts. Pat tajā niknākajā sēžot, prasa zināmu piepūli un brīžiem pat šķiet uz iespēju robežas. Kur mazais? Tepat spoguļos.

Apstājamies nedaudz atdzist. Nu kā – jautājam “Swift” pilotam? Smaids un īkšķis uz augšu. Pavisam jaunais (300 km uz odometra) auto pēc pārslodzes nesmird. Priekšējā spoilera pagarā apakšējā lūpa (viens no starta šaubu iemesliem) nav smiltis saēdusies. Labi! Šis neceļos spēs visai daudz.

Vēlāk pa mežu ar “Swift” ¬pabraucu arī pats. Viens pats. Bez potenciāliem izvilcējiem. Tādēļ spēka testu izvēlējos klasiski drošu – pret kalnu. Atkal jāsaka – labi. Pat pusceļā apstājoties, spēka un saķeres ceļa turpināšanai pietika. Kur noslēpums? Vienkārši – šis auto ir viegls. Tikai tonna, nevis pusotras kā populārajiem krosoveriem vai divas kā sapņu diždžipiem. Turklāt pilnvērtīgi izmantot šīs potences varēs arī diletants. Te nav nekādu “2WD”, “4WD low”, “lock” utt. pārgudru opciju, kurās ne tikai diletanti mēdz apmaldīties. Vadība vienkārša kā grābeklis. Pastāvīga visu riteņu vilkme ar elektronisku buksēt sākušā riteņa piebremzēšanu.

Pilsētā

No “Andre Motors” draivera “Swift” vadību pārņēmu uz asfalta. Rīgas nomalē. Un – atzīstos – biju tīkami pārsteigts, kad neatradu ne miņas no meža spēka iespaidā gaidītā smagnējuma vai diskomforta. Auto asfalta līkločos, taisnleņķa krustojumos ir viegls, precīzs, būtiski neatpaliek no pilsētā tik tīkamajiem divriteņu piedziņas mazās klases līderiem (“Fiesta”, “Corsa”. “Polo” un citi). Ar šo var braukt uz darbu. Ar baudu.

Un, kā dziesmiņā dzied – labākais vēl tikai nāks. Jau nāk, jo ieraugu vidējā degvielas patēriņa rādītājā skaitli 5,2. Tikai?!

Pēc šitām smilšu atrakcijām? Nevar būt! Slēdzu displeju uz nullēm. Braucu no Bolderājas caur Imantu uz Mārupi. 3,8… Labi – tā ir nomale. Tur nav sastrēgumu. Nākamajā dienā, pašā bargākajā sastrēgumu laikā braucu no tās pašas Boldžas uz centru, uz Purvciemu un atpakaļ. Četrdesmit kilometri pusotrā stundā. Nepārtrauktas apstāšanās un ieskrējieni. 5,4… Vidējo krosoveru klases populārākajam “Nissan Qashqai” ar benzīna motoru šādā testā būtu vismaz 8 l/100 km. Un, ja šis simts tiek braukts regulāri, katru darbdienu, tad 3 litru ekonomija dod ap 70 litriem mēnesī vai veselu tūkstoti eiro gadā… Piedevām – šajā auto izcili maigi, klusi, tīkami darbojas nu jau gandrīz par standartu kļuvusī “start/stop” sistēma. Iekšdedzes motors tiek izslēgts agri – vēl ripojot. Starts – nevis ar parasto starteri, kā daudziem citiem, bet ar krietni jaudīgāko elektromotoru.

Ko teiks viņa?

Kāds varētu būt “Swift” ¬liktenis šajā konkursā? Nezinu. Šķērslis, protams, būs mazie gabarīti un savdabīgais “Suzuki” markas tēls Latvijā. Dažiem tas gana labs. Pat ļoti labs (tiem, kas šīs tehnikas izturību praksē un ilgāk pamēģinājuši). Dažiem… “Būtu labāk pie saviem močiem palikuši” – tā saka skeptiķi.

Par “Swift” jaunākās versijas izskatu tā pa īstam balsos pircēji. Strīdēsies viņi un viņas. Jo par viennozīmīgi skaistu šo dizaineru veikumu nez vai var saukt. Iespaidu piedevām bojā demoauto baltā krāsa (otrs divkrāsu eksemplārs salonā man patīk labāk), milzīgie reklāmas uzraksti. Bet brauc fiksais ļoti labi. Pietiekami ātri un taupīgi jebkuros ceļa apstākļos. Un salons nemaz tik dikti maziņš nav. Sevišķi, ja tos ikdienas 100 km mēro viens vai divatā.

Atis_Jansons 29.05.2018 14:47

Ar vairākiem auto “Gada auto” Turaidas testos nebraucu, jo biju tos mēģinājis un aprakstījis (Latvijas Avīzē) jau iepriekš. X3 turklāt tika testēts daudz sarežģītākos ceļa apstākļos – sniegotos Kangaru kalnos. Te fragmentiņš no toreiz teiktā.

Lieku grupā “dream car”

Tā rakstīju pēc piektās sērijas “BMW” testa pagājušā gadsimta beigās. Un tas tiešām bija laiks, kad šī marka gandrīz vai vienīgā spēja novest līdz ekstāzei (pārspīlēju mazliet, protams) precīzas auto vadāmības gardēžus. “Mercedes” tolaik bija mazliet smagnējs, pārāk akadēmiski komfortabls, “Audi” un citi tikai mācījās tikt galā ar priekšējās piedziņas grēkiem un reakcijām stūresratā. “Bembi” varēja spēlēt kā vijoli.

Šī firma bija neapšaubāms līderis tagad visiem pazīstamo un pierasto elektronisko drošības sistēmu jomā. “BMW” bremžu antibloķēšana bija pirmā, kas mācēja šo spēku dozēt precīzi uz saķeres robežas, nevis pārmēru dzēst. “BMW” radīja diferenciāļa elektronisku bloķēšanu, kas ļāva pārliecinoši braukt sniegotā kalnā. “BMW” konsekventi turējās pie principa  – komfortablam braucienam svars ir nepieciešams  – un pat mazāko, trešo sēriju, par spīti ekonomijai, būvēja smagāku par pusotru tonnu. Un tā tiešām brauca izcili. Zinu, jo man “BMW Compact” (3. sērijas hečbeks) piederēja vairākus gadus. Un šķīros es no šīs brīnišķīgās rotaļlietas tikai tāpēc, ka secināju  – šosejas ātrgaitas potences Latvijā nav realizējamas. Iespēju iebraukt mežā, kas mani vilināja aizvien vairāk, toties pietrūkst.

Ar cieņu un apbrīnu gan jāatzīmē, ka jaunais (2017.  g.) “X3” neizskatās ne pārlieku liels, ne smags, ne uzpūtīgs. Tā dizains, manuprāt, ir izdevies rāmi solīds, piemērots cilvēkam, kurš vēlas distancēties no firmas zīmi vajājošām nevalodām. Ne miņas no “X6” vaļībām.

“BMW” allaž bijis askētisku kokpitu karalis. Nekā lieka, nekā uzmanību no ceļa novērsoša. Auto salons nav mājas koncertzāle. Labi, ka šī tradīcija tiek sargāta. Jaunais “X3” nav meties modīgajā cīniņā par “multimediju” pārsātinātību. Viss nepieciešamais te, protams, ir. Bet ar mēru. Neuzbāzīgi. Un vecos, labos (bez ironijas) laikus neaizmirstot (tas par iespēju joprojām spēlēt kompaktdiskus).

Vadāmība joprojām augstāko standartu līmenī. Ar patīkamu pārsteigumu piedevām. Arī “BMW” paveicis to, par ko pērn priecājos “Audi Q2” sakarā. Īsa, pilsētas manevriem piemērota  – tikai drusku vairāk par diviem apgriezieniem no atdures līdz atdurei  – stūre netraucē relaksēti braukt pa lielceļiem.

Un stabilitātes asistenti joprojām ir izcili. Pa baltu līkloču taku  – viegli, brīvi, līdz simtam (un prasa šis vēl!), joslu maiņa citus spīdzinošās aizputinātas šosejas špūrēs  – eleganti un precīzi. Paradokss  – tieši šī pilnība varētu būt lielākais šāda auto mīnuss. Modrības iemidzināšana. Vai kādas meitenes pieradināšana pie pārlieka, citai tehnikai nereāla ātruma slidenos pagriezienos.

Tātad “BMW” vietu grupā “dream car” saglabāju. To novēlu arī jums. Vienīgi, kā jau teicu, manām reālajām vajadzībām “X3” ir par lielu. Atļaušos pasapņot par “X1”. Vai pilnpiedziņas “Audi Q2”, kas ir vēl kompaktāks.

Atis_Jansons 26.09.2017 18:26

Jaunais “Discovery” – milzis, kurš no smagu taku atklājēja (to discover) pārtapis ietilpības un superkomforta (manuprāt mazliet smagnēja) pārstāvī. Tieši izmēri un svars bija tie, kuri ar visu (joprojām saglabāto) izcilo “bezceļu” piedziņas un jaudas komplektu tomēr neļāva šim uzbraukt Ūdrukalnā pa smilšaino stigas špūri. Ne man tas izdevās, ne rallija zvaigznēm Ivaram Caunem un Jānim Baumanim (pēdējais žūrijas sastāvā iekļauts tikai šogad). Nedaudz augstāk par Koleos Discovery tika, bet līdz kalnu karaļa virsotnei daži metriņi tomēr pietrūka.

Bet ne par to stāsts. Šis kalns ir tiešām grūts. Kopš gadsimta sākuma manā klātbūtnē tajā uzbraukuši vien kādi 5 auto. Un ļoti iespējams, ka tajās dienās smilts bija mazliet blīvāka, špūre mazliet seklāka. Iespējams, ka šajā dienā tajā uzbraukt nespētu arī neviens cits. Un ar godu atkāptos. Tādi ir apvidus auto eksāmeni.

Neuzbraukt nav negods. Man nepatīk – principā un kategoriski – markas atkāpšanās no manuprāt godpilnā “off-road” stila. Šis, manuprāt, vairs nav “Discovery”, bet gan vēl viens, nenoliegšu – karalisks – “Range Rover”. Kāpēc firmai tas vajadzīgs – nesaprotu. Negribu šādu auto. Pēc klasikas (pilnveidotas) ilgojos. Pēc Discovery I.

Atis_Jansons 16.02.2017 8:41

2. Vecpils līkloči un tramplīns. Klasika. Arī Aizputē un Kazdangā jūs noteikti pārāk sen neesat bijuši...

3. Vēl viena „klasika” – Mordanga. Arī šis ātrumposms gadu gaitā veidots dažādos variantos un virzienos (no Spāres vai Ģibuļiem uz Rendu un otrādi). Rekomendācija – pieķeriet ceļojumā klāt visu ezeriņu bagātību, kas izvietojusies starp Mordangu un Usmu. Unikālas vietas (tas pateicoties +70 metru augstumu virs jūras sasniedzošai garai kalnu grēdai). Ja vēl pietiek pacietības, atpakaļ brauciet pa otru (rietumu) pusi Usmas ezeram. Tur gan neiztiksiet ar granti vien – būs arī labi, cieti meža ceļi (un kāda nekaitīga peļķe, ja pēdējās dienās lijis).

Varētu vēl palikt Kurzemē, pieminēt neticami labiem sīkceliņiem bagāto Mundigciema apkārtni pie pašiem Talsiem, aizripot līdz Dundagai un tad braukt uz Valdemārpili pa vairs tikai nedaudziem zināmo veco Ķurbes ātrumposmu, vēl...

Atis_Jansons 15.02.2017 20:04

Te šis tas par rallija takām pirms dažiem gadiem rakstīts. Vairāk gan vasarai piemērots, taču – cik tad tā vairs tālu?

Kuri ceļi skaistākie? Ekspresaptaujā piedalījās – rallisti (nesaku „bijušie”, jo slimība ar šo diagnozi nav ārstējama) Māris Saukāns, Ivars Caune, Dainars Dambergs, Andris Šimkus, Didzis Kalnietis, Agris Staņēvičs, Gatis Vecvagars, Jānis Krastiņš, Andris Dāboliņš. Savu balsi arī pieliku, un, lūk, rezultāts.

1. "Ja neesi braucis pa Suitu ceļu, tu neesi braucis vispār".

Tātad: Ēdole – Īvande – Alsunga. Vecā Suitu ceļa apkārtne. Ralliju ātrumposmi šajā zonā locīti vairākos variantos, nevienu no tiem neizceļam un novēlam pavadīt jauku dienu pašiem tos izvēloties. Vēlams, siltā vasaras dienā, jo putekļus noskalot tad varēsiet braukt ne tikai uz Zvirgzdu ezeru, bet arī uz Jūrkalni – ceļš uz turieni arī nebūt nav garlaicīgs.

(turpmāk vēl)

Atis_Jansons 11.02.2017 9:57

Droši - ja netrako - šajā trasē var braukt arī ar savu auto. (Es to daru). Pat vajag ar savu, jo citam auto ir citādas riepas, citādas elektroniskās kontroles.

“Brīvkalni”ir neapšaubāmi labākā trase treniņiem ar ielas auto. Trases saimnieks Jānis Štrauss ar savu uzticamo “traktordušu” allaž ir rūpējies, lai ledus bruņa uz ceļa būtu pietiekami bieza. Un – galvenais – līdzena. Te netiek lauztas piekares, te nav lielāko briesmu, kas transmisijām trūcīgos sniega apstākļos uzglūn asfaltēta pamata trasēs – 
pēkšņas pārejas no slīdes un buksēšanas uz melnu un kaucošu saķeri. Ja ledus kaut kur pietrūks, ir sasalusi pļavas augsne. Arī diezgan slidena. Nav grāvju, nav koku, nav citur norobežojumiem daudz lietoto vecu riepu krāvumu, kas salā tikai šķiet nekaitīgas. Ir ne tikai lēni slaloma līkumi, ir gara taisne, kuras galā bez īpašas piepūles sasniedzams ikdienas šoseju ātruma limits, seko ļoti plats, ļoti drošs pagrieziens, kurā varat mēģināt jebkuras stūrēšanas gudrības un muļķības. Mēģināt, iepazīt. Bailes aizdzīt, prasmi iegūt. Esam tur rīkojuši pat kravas busiņu “valša” treniņus. Piloti staroja sajūsmā. – Visu mūžu esmu baidījies paslīdēt, nu zinu, ka šis zvērs nemaz tik briesmīgs nav…

Atis_Jansons 29.01.2017 14:49

Problēma nebija nauda. Labs inženieris (mans vecais) pelnīja ap 200 rbl mēnesī. Jauns moskvičs (nedaudz vēlāk žigulis) maksāja ap 5000. Sniedzami. Bet rindas kārtībā. Pēc gadiem 10...

Volgas rindu nebija. Tās piešķīra "nomenklatūrai". Vai par īpašiem nopelniem. Arī sportistiem. Manā sporta veidā riteņbraukšanā, piemēram, Jānis Deisonam, Harijam Japiņam.

Es savu pirmo auto 1971. gadā nopirku no kāda kara laika trofeju saglabājuša kurzemnieka. Tas bija 1939. gada BMW.

Atis_Jansons 10.01.2017 13:28

Suzuki, protams, nav ne Mercedes, ne Volvo. Taču tāda vilinoši sportiska (vairāk gan moto) skaņa šim vārdiņam ir. Un nemaz ne tik šaurā meža ceļu mīļotāju lokā laba slava arī. Tas pateicoties gadsimta sākuma “Vitarai”, kura - vēl ar klasiskiem bezceļa auto pazeminātajiem pārnesumiem – faktiski bija viena no tagadējo “krosoveru” buma iesācējiem. Vecā “Vitara” joprojām tiek ar labu pieminēta. Un vārds “Jimny” liek smaidīt. Maziņš (370 cm garumā), pēc skata joks ne auto, tas smilšu kalnos bija fantastisks. Izturīgs. Man laimējās vienu tādu pieskatīt piecu gadu garumā, kad žurnāla “Auto” draudzīgais kolektīvs un tā draugi darīja visu iespējamo, lai Džimu salauztu. Neizdevās. Bija? Kāpēc pagātnē? Piektais pirktākais “mazais apvidnieks”Latvijā 2014. gadā. Kāpēc? Lēts (ap 15 000 eiro). Bez mazākajām uzpūtīgas greznības pazīmēm. Neliels.

Godīgi gan jāsaka – mazliet tomēr par mazu. Mazliet par askētisku. Nobrauksi dienā 500 km, staigāsi kā kavalērists...

Atis_Jansons 29.09.2016 8:31

Precizējums par riteņiem. Laikam jau tieši četri maģiskie rinķi ir ļāvuši Audi nostāties pāri absurdajai zemprofila sacīkstei, kurā, savu sportiskumu un “smukumu” demonstrēt gribēdami, lien vai visi ražotāji. 245 mm platumā, tikai 40 vai 45 procenti augstumā – to vien te redzam. Bet Q2 (sarkanais, zilajam bija 18 collas) bija atbraucis ar 215 un 55 uz 17 collu diskiem. Iespējami arī 215/60 R16. Tātad – viena balva šim auto pienākas. Tādas vēl konkursā nav, bet rosināšu iedibināt. “Par Latvijas apstākļiem piemērotākajiem riteņiem”.

Atis_Jansons 27.09.2016 10:03

Q2. Absolūts jaunums. Pirmie divi tiko Latvijā reģistrēti. Ar vienu man laimējās braukt ne tikai testu tresē, bet vēl divas dienas Rīgas burzmā. Un atklāt vienu patiešām unikālu šī tikai 420 cm garā auto īpašību, kuru IR VĒRTS pirkt (atkal – ja tiešām vari atļauties maksāt 37 000 eiro par priekšpiedziņas auto). Un tās nav bezceļu potences (kuras Q2 iegūtu tikai vēl dārgākā 4x4 versijā), tās nav spējas līdzīgi BMW X1 “atvilkt” pa P121 līkločiem ar ātrumu, par kuru tiesības ņem nost bez vārda runas. Tā ir vadāmības komforts pilsētas līkločos, kuram līdzīgu nepiedāvā neviens cits.

Maza tehniska atkāpe par tematu “īsa stūre”. Vai “gara stūre”. Ar šiem vārdiem auto žargonā apzīmē pārnesumu, kāds lietots stūres rata savienošanai ar riteņiem. Mūsdienu vidusmēra auto vajadzīgi trīs pilni rata pagriezieni no kreisās līdz labajai atdurei. Populārākajam “krosoveram” Nissan “Qashqai”, piemēram, ir 3,2. Un tas ir mazliet par daudz, lai taisnlenķa krustojumu izbrauktu ar vienau rokas kustību pagriežot stūri par 180 grādiem. Sākas (ja neesi īpaši šajā jomā mācīts) pārtveršanas, maldīšanās pa aploci, neērtības un bīstamība. pilsētā stūri vajag “īsāku”. Pirmā krietni pasen pārnesumu 1,9 izmēģināja Honda savā “type-R”. Pilsētā, stāvvietā, kartodroma sacensībās – izcili. Ātrā taisnvirziena braucienā pa šoseju – derīgi tikai zēniem ar vieglu roku. Citi streipuļoja, saspringa un nejutās labi.

Tad, lūk. Audi savā “progressive steering” sistēmā (lietota ne tikai Q2, bet arī citos uz unificētās MQB platformas būvētos modeļos) ar gudriem mehāniskiem un elektroniskiem risinājumiem ir spējis apvienot šķietami nesavienojamo. Stūres pārnesums divi. Pilsētas līkločos izcili. Un ātrā šosejas braucienā – nekāda pārlieka stūres viegluma. Īsts tehnikas brīnums. Tāpat kā septiņu pakāpju DSG automātiskā ātrumkārba. Un tas ir komplekts, kurš nu nekādi neļauj šādu izvēli nievāt kā izšķērdīgu pakļaušanos četru riņķu valdzinājumam.

Atis_Jansons 17.09.2016 10:35

Tā tabuliņa tekstā tāda sabrukusi. Varat labu skatīt šeit - drive.google.com/open?id=0BxD2ra2daqmJM3RWQnNDNWRkR0k

Atis_Jansons 17.09.2016 10:30

Cik reizes, radara skaitļu pieķerts, katrs no mums ir teicis ceļu policistam – „piedodiet, ļoti steidzos”? Nav gadījies? Atkal mānaties. Vai esat viens no retajiem enģeļiem pasaulīgo nerātneļu vidū...

Garākajā Latvijā iespējamā ceļojumā – 200 kilometros – braucot ar ātrumu 120 km/h pašlaik atļauto 90 km/h vietā it kā varētu ietaupīt pusstundu. Taču ielāgojiet, ka tas būs iespējams vienīgi tad, ja vidējais (nevis maksimālais!) ātrums būs 120. Vidējo 90 izturēt, virs puslīdz lojālās (tā pie mums pieņemts uzskatīt) 110 km/h robežas nelienot, kaut kā vēl iespējams, bet vidējais 120 prasīs maksimumu celt līdz 150.

Ceļa/laika/ātruma sakarības ir tāda savāda lieta. Pietiek kaut dažus kilometrus (apdzīvotā vietā, aiz lēna kravinieka utml.) nobraukt ievērojami lēnāk par iecerēto vidējo, un nāksies 10, 20, 30 km nesties, lai iekavēto atgūtu. Piecpadsmit lēni (50-70 km/h) kilometri 200 km ceļā ir praktiski neizbēgami, ja vien nespēlējat krievu ruleti, likumus un līdzpilsoņus neignorējiet absolūti. Godīga izbraukšana caur apdzīvotām vietām vien Ventspils šosejā nes „zaudējumu” piecas (ja gribat vidējo 90) vai gandrīz desmit minūtes (ja iecerēts 120).

Atgūt? Atgūt 10 minūtes var 50 kilometrus braucot vairs nevis ar 120, bet nemainīgiem 200 km/h...

V km/h m/sek Laiks (sek) Iegūtais laiks (min)**

1 km 200 kmdistancē

„bāze”90 km/h

50 13,9 72

60 16,6 60

70 19,4 51,4

80 22,2 45

90 25 40 00

100 27,7 36

110 30,5 32,7

120 33,3 30 33,3

140 38,8 25,7

150 41,6 24 53,3

200 55,4 18

Padzenājiet, ja gribiet, šīs tabuliņas skaitļus krustām un šķērsām. Vai vienkāršī atcerieties savus biežāk brauktos maršrutus, un godīgi, bez lielības, tajos sasniegtos rezultātus. Man tāds ceļš ir Rīga – Dundaga. 140 kilometri. Puslīdz lojāli tos jābrauc stundu un 40 minūtes. Ja pagadās labs „sponsors” uz no Slokas līdz Strazdei (120-140 km/h), ja viņpus Talsiem, kur ātruma kontrole redzēta reizi 30 gados, palaižu 170 – vinnēju 15 minūtes. Vēl ātrāk? Cauri Pūrei ar 150 neesmu braucis un nebraukšu. Ventspils „rekordisti” brauc.

Tieši tādi paņēmieni diemžēl būtu jālieto, ja kāds patiešām steigtos. Tādēļ nemelojiet vismaz sev. Ne jau steiga ir atļautā ātruma pārsniegšanas iemesls.

Bezdarbības tārps ir tas, kurš grauž mūs Latvijas tā sauktajās maģistrālēs. Vajadzīga īpaša meistarība, karaliska savaldība, lai ignorētu savu nemieru, citu (spriedzi neizturējušo) skrējiena auru, lai klausītos mūziku, vērotu Dzimtenes (apbrīnojami daudzveidīgo – ha!) dabu un, nemitīgi pievelkot skrējienam būvētā kumeļa grožus, rāpotu uz mērķi... Bez iespējas „izlaist tvaiku”. Bez iespējas? Ticiet man, radaru pircēji – kaut simtreiz vairāk ar šiem štrumentiem apgādātu ekipāžu izlaistu arēnā, skriets tiks joprojām. Jo tāda ir cilvēka daba.

Anglijā nesen bija plaša preses kampaņa ar aicinājumiem ne tikai sekot vācu paraugam maģistrālēs, bet arī ievērojami liberalizēt ierobežojumus uz sīkākiem ceļiem (pašlaik tie līdzīgi mūsējiem – 55 mi/h). Viņu runasvīru galvenā tēze ir apmēram šāda – katram komplektam „auto/vadītājs/apstākļi” ir savs Drošais ātrums, kuru pilnībā neizmantot nav daudz labāk kā to pārsniegt.

Piekrītu. Lai gan Latvijas apstākļos nekavējoties pacelt šādus lozungus neaicinu. Pārāk daudz specifisku apstākļu. Nelīdzeni ceļi un veci, bet joprojām jaudīgi automobīļi. Pārāk daudz savdabīgu psiholoģisku kompleksu. Stingri noteikumi un vēl stingrāka to izpildes kontrole (ja tā nebūs formāla) gan šeit var noderēt.

Atis_Jansons 08.09.2016 13:55

Average power (KW) 1990 1995 2000 2005 2010 2015

AUSTRIA 62 64 73 80 82 91

BELGIUM 57 62 68 77 80 88

DENMARK 65 67 74 78 76 77

FRANCE 55 56 67 76 74 83

GERMANY 68 69 81 90 96 105

IRELAND 53 58 63 76 77 82

ITALY 52 59 63 72 74 77

LUXEMBOURG 65 75 84 96 103 116

NETHERLANDS 59 65 71 82 78 86

PORTUGAL 47 51 61 72 78 81

SPAIN 60 58 67 80 83 85

SWEDEN 81 92 95 103 102 110

UNITED KINGDOM 64 68 76 87 90 98

EUROPEAN UNION (15) 64 72 82 84 93

Te jaunu auto vidējā jauda Eiropā pa gadiem. Vai šāds kāpums ir patiešām nepieciešams? Vai tā ir patiesa civilizācija?

Atis_Jansons 08.09.2016 9:13

Vēl viens grandiozs šķērslis cilvēcisko vājību izslēgšanas procesā varētu būt pati autobūves industrija, kura gadsimta garumā audzējusi savus miljardus vērtos taukus, barojoties tieši no cilvēka vājībām. No tieksmes pēc ātruma, pēc paātrinājuma, pēc manevra, kurš autoram šķiet pārākais un pašapziņu spodrina, pat ja nav loģiski pamatots. Jau pirms 20 gadiem kādā “Volvo” prezentācijā tika paziņots, ka tehniski esot iespējams panākt, lai neviens auto nekur nebrauc ātrāk par šeit pieņemto limitu. Kur palika šī inovācija? Zirgspēku tirgoņi noraka...

Atis_Jansons 07.09.2016 18:15

Pilota aizstāšanas process būss ilgs un sarežģīts, jo satiksmes drošības rēbusu daudzveidība ir bezgalīga. Pirmie panākumi šajā jomā varētu būt kravu (iespējams arī cilvēku) pārvadātājiem, kuri strādā noteiktos, nemainīgos maršrutos ar pietiekami sakārtotu infrastruktūru. apmēram tā, kā jūras satiksmē var jau sen. Tu vari ar savu kuģīti vakarā iziet no Karlskrūnas ostas Zviedrijā un likties uz auss, pateicis robotam – pamodini mani pie Hamburgas ieejas bojas. Elektronika to paveiks. Bet ostā tev būs jāstūrē iekšā pašam. Ja Rīgas – Ventspils šoseju, piemēram, sakārtotu visā garumā, komanda “Uz Venspili” (ja to dosi no Rīgas izbraucis), varētu būt reāla jau tuvākajā desmitgadē. Tās izpildi, protams, sarežģīs pagājuša gadsimta tehnisko un mentālo šķēršļu maisīšanās eksaktajā loģistikā, bet neiespējami tas nav. Līdz Ventspils robežai. Viesnīcu “Dzintarjūra” gan nāksies meklēt pašam. Jo autopilotam nepieciešamās informatīvās bāzes pilsētā var pietrūkt.

Atis_Jansons 03.08.2016 15:38

Viedoklis, kuru pievienošu, nav mans. Bet ļoti interesants. Edgars Utāns, savulaik rallists, tagad "Latvenergo' transporta šefs man teica tā:

- “Šis jautājums jau nav pirmo reizi pacelts publiskai apspriešanai, bet domāju tiks iznīcināts arī šoreiz, jo ar tehnisko apskašu veikšanas nepieciešamību ir sasaistīta valsts nodokļu iekasēšanas mašīna (mistiskais TL ekspluatācijas nodoklis, UVTN). Līdzīgi arī sodu apmaksa piesasitīta apskašu veikšanas regularitātei un vismaz reizi gadā TL īpašnieks parādīsisies pie CSDD kases un nodokļus un sodus neizbēgami nomaksās. Šīs sistēmas nemainības ieinteresētā puse ir acīm redzama.

Piesegšanās ar rūpēm par tehnisko stāvokli un statistikas piesaukšanu ir negodīga jo apskates punkti par dempinga cenām (plaši reklamējot) gadiem ilgi veic transporta līdzekļu diagnostiku, kuru auto īpašnieki arī izmanto, lai sagatavotos kārtējai apskatei un kuru statistika iekļaujās labā biedēšanas stāstā par katastrofālu transporta līdzekļu stāvokli. Tādējādi daļēji tiek grauts servisu bizness. Pēdējos gados tiek novērots tehnisko zināšanu un prasmju trūkums auto servisos (diemžēl jau visā Latvijā arī Rīgā) saistībā ar kvalificēta darba spēka trūkumu, kura izglītiošanai daļēji arī tiek atņemta šī nauda ar šāda "biznesa" palīdzību. Tehniskās apskates jau sākotnēji tika būvēts kā pelnošs privātais bizness un vēl piedevām garantēts bizness.

Bet - ja runājam no tehniskā viedokļa - šobrīd līdz 6 gadiem vecam (jaunam) auto apskate divos gados būtu pilnīgi pietiekama. Lietuvā (cik man zināms) visu laiku ir apskate pēc diviem gadiem, tāpēc CSDD uztraukums par Latvijas autoparka slikto tehnisko stāvokli ir nekas vairāk kā sava regulētā garantētā biznesa aizstāvēšana. Un šī augstprātīgā pamācīšana, ka mums redz’ ir neapzinīgi cilvēki, jau ir kaitinoša.

Ļaujiet cilvēkiem dzīvot un atbildēt par saviem darbiem!

Kur pazudušas kravas mašīnu apskates uz ceļiem? Kādas problēmas pieslēgties ar datoru uz ceļa un pārbaudīt atgāzes un citas sistēmas? Pārvietojamās stacijas mehānikas pārbaudei pats piedāvāju savā laikā pirms 15 gadiem - kaut kā tas “neaizgāja”. Nav sajūtas par perspektīvas redzējumu - labāk lai klients pats atbrauc un atved naudiņu un pēc tam gadu brauc kā grib līdz nākošai nodoklļu iekasēšanas reizei. Bet kas uz ceļa notiek tā ir braucēja paša izvēle - izdzīvošanas skola.

Edgars Utāns

AS "Latvenergo" transporta nodrošinājuma direktors

Atis_Jansons 02.08.2016 18:47

Man ikgadēja tehniskā apskate netraucē. Gluži otrādi – tā ir stimuls rūpīgai auto apkopei vismaz reizi gadā, kas, iespējams, jau tā ir pārāk reti. Obligāta un stingra apskate dod zināmu drošības apziņu par to, ka netikšu apdraudēts no slikti vadāmu līdzpilsoņu “uzbrukumiem”. Retāk? Daļēji varētu, bet kritēriju izvēle ir visai sarežģīta. Jauns auto, daudz un nežēlīgi braucot, var būt bīstamā stāvoklī jau pirmajā gadā, par otro pat nerunājot. Maz brauktie rūsē (ne tikai virsbūve), izkalst un plaisā gumijas detaļas. Tādēļ mans viedoklis: periodiskumu pašlaik mainīt nevajag. Kritikas spēku virzīt, lai novērstu dažu oponentu pamanītās nepilnības pašā apskates procesā (man pašam līdz šim gadījies tikai viens mēreni anekdotisks moments – apskatē saņēmu vienu “mīnusu”, nākamā gada apskati gāju, vainu nemeklējis un nelabojis, izgāju “pa nullēm”...). Un dažu kolēģu pieminētās pēkšņās tehniskā stāvokļa (kaut vai tikai riepu) kontroles uz ceļiem būtu lielisks līdzeklis paviršāko, skopāko, nabadzīgāko auto saimnieku mobilizēšanai. Varbūt varas vīru lēmumam tehniskās kontroles jautājumā šāda jauninājuma ieviešana var būt labs papildpunkts?

Lasītākie raksti

Jaunie raksti