4x4 stāsti: Ciemos pie labās fejas* 20

21.maijs 2004 4:14

Reiz, sensenos laikos, dzīvoja labā feja, kurai atlika tikai pamāt ar savu burvju nūjiņu un notika jebkas… Arī mūsdienās ir iespējams viņu satikt, un pat iepazīties, tā pa īstam tuvu.

Lai to izdarītu ir vajadzīgs pavisam nedaudz – iedzīt auto ar labu pārgājamību labi dziļi purvā un drīz vien feja ir klāt. Tuvība ar pasaku tēlu ir tik patīkama, ka daži visu savu dzīvi velta tam, lai tiktu vēl dziļāk purvā, tuvāk savai lielajai mīlai…

1

Kara laikā tankam purvā saplīsusi kāpurķēde. Pirms gada man bija pilnīgi skaidrs, ka, lai uzbūvētu TR3 kategorijai atbilstošu purvā braucamo, ir divas receptes – ņemam vai nu Unimoga, vai Laplandera tiltus, pievienojam metrīgus riteņus, stūri, pāris beņķus un monstrs ir gatavs. Sākot nopietni interesēties par cenām un sagādes iespējām, tā bilde kļuva arvien duļķaināka. Laplandera tilti asinis stindzinošā tempā pieņēmās cenā – nav nekāds brīnums - Zviedrija ir pulka mazāka par Vāciju un purvā braucēju skaits strauji pieaug. Unimogu ir krietni vairāk, tāpēc arī cenas daudz demokrātiskākas. Skat, jau bariņš latvju bāleliņu dodas uz vāczemi unirumakus lūkoties. Bet mani mulsina apstāklis, ka jāpērk uzreiz vairāki, jo auto kurš ražots ap to laiku, kad es palaidu savu pirmo brēcienu šajā pasaulītē, rezerves daļas diez kā neviens nepiedāvā. Es, starp citu, jau sen esmu pārsniedzis retro auto minimālo vecumu. Varbūt tomēr ir jāizgudro vēl kāda recepte?

Dūšīgi kasot to vietu, kur rodas labākās idejas, brāļu konstruktoru skats apstājas pie tiem reduktoru tiltiem, kas tiek ražoti vēl šo baltu dienu – UAZ. Pirms metrīgo riteņu ēras tie bija labi diezgan. Protams, ka tie ir sarēķināti uz 70 centimetrīgām šaurriepiņām un slābo lēngaitas motorīti. Tāpēc nebūtu ko apvainoties, ja dubultojot visus rādītājus – motora jaudu, apgriezienus un riepu parametrus, tilti reizēm (diezgan apnicīgi bieži) izjūk. Tur Urālos, lai padarītu tiltus izturīgākus, veči ir tiem galos uzlikuši sānpārvadus, kas griezes momentu pareizina ar 1,98 (vai izdala, tas atkarīgs no tā, no kura gala skatās). Ja nu mēs ietu pa šo pašu ceļu?! Vajadzētu izgatavot pietiekami izturīgus sānpārvadus ar zobratu attiecību 1:2,8 un pārējās tilta detaļas jutīsies gluži kā braucot ar mazajiem ritrentiņiem!

Pameklējam lielās un diženās kaimiņvalsts autobūves apcirkņos un vajadzīgo zobratu atrodam ZIL 130 ātrumkārbā. Turpat arī ass ar oriģinālajām šlicēm alus pudeles resnumā. No tās izgatavosim ārējo pusasi, kas līdz šim bija UAZa vājā vieta. Paskatoties uz jauno pusasi, vienojamies, ka ja mums izdosies salauzt šo dzelzs gabalu, tad metīsim šim sporta veidam ar roku. Klirensam vajadzētu sanākt tuvu pie atļautā pusmetra un rezerves daļas, salīdzinājumā ar rietumu analogiem, vispār būs par velti! Projekts gatavs, atliek to realizēt.

Tankisti visu nakti nomokas, lai to saremontētu un uzdabūtu vietā. Visu ziemu Vents būvē Arnim mistrojumu no Unimoga, GAZ 66, Ford Coswort un Toijota Corola. Rezultāts sanāk ļoti jau nu konkurētspējīgs. Par laimi uz Latvijas pirmo TRK posmu, tas murgs ir no garāžas ārā un varam sākt būvēt kaut ko sev. Protams, ka ne sliktāku. Laika vairs nav vispār, tāpēc nolemjam jauno tiltu eksperimentālo pārīti no sākuma izmēģināt uz vecās, labās Zebras. Līdz nākamajam posmam ir vairāk nekā mēnesis – vajadzētu paspēt. Nedēļu pirms gonkas, korpusi, pa lielam, ir gatavi, virpotāji savu padarījuši un vajadzīgās detaļas sapirktas. Bet ir skaidrs, ka pa nedēļu to visu nevar piedabūt pie dzīvības.

Drusku apkopjam Zebru un vēl šo gonku brauksim pērnajā versijā. Ja pagājušogad, vismaz Latvijā, mums bija labākā mašīna, favorītu un līderu gods, tad šogad, ar to pašu auto, starp igauņu un latviešu monstriem esam nokļuvuši pie pastarīšiem. TR3, un bez bloķējamiem diferenciāļiem, tas jau ir gandrīz nepieklājīgi! Bet kādi tur bloķi, ja tilti tāpat jūk ārā!? Protams, ka lai turētu līdzi visiem Unimogiem, triecam Zebru nenormālā ātrumā. Rezultāts nav ilgi jāgaida – atskan nodevīgais krakšķis un atkal izjūk UAZ zobrats paštaisītajā starpkārbiņā, starp Forda atrumkārbu un GAZ 69 sadales kārbu. Pagājušogad tas mums maksāja pirmo vietu kopvērtējumā, šogad nākas secināt, ka konkrētais zobrats konkrētajā vietā ir par knapu. Par laimi jaunajā versijā šis mezgls būs radikāli jāmaina, tāpēc šoreiz drošības labad izvēlamies ZIL130 zobratus. Ir arī labas ziņas – esam burtiski izrāvuši trešo vietu un kopvērtējumā neesam ļāvuši citiem pārāk tālu atrauties, turklāt ar braukšanas stilu viss ir kārtībā – vieglākos posmos aiz mums palikuši pat sūrie igauņi. Atliek tikai sabūvēt konkurētspējīgus tiltus.

Tomēr stadija “gandrīz gatvs” nežēlīgi ieilgst. Netiekam izlūkos uz Igaunijas un arī Lietuvas iekšējā čempionāta etapiem, tagad par sodu Baltic Cup attiecīgajos posmos būs jāpieļauj daudz nezināšanas kļūdu. Paiet mēnesis, jau tuvojas šīgada svarīgākā gonka Latvijā – BC pirmais un LTRK trešais posms vienlaicīgi. No nedēļas uz nedēļu pārceļas pirmo testbraucienu termiņi, bet pārbūves arī iznākušas ne pa jokam. Tilta centrālajai daļai paceļoties par 10 centimetriem augstāk, atsperes jāizlaiž cauri rāmim, attiecīgi jāpaceļ amortizātoru stiprinājumi un jāpārtaisa visas piekares sviras. Diferenciāļu bloķētājiem protams laika nepietiek, bet jauno konstrukciju var pārbaudīt arī bez tiem. Tikai dienu pirms izbraukšanas, Zebra piesardzīgi izripo no garāžas, un no jauna mācās staigāt. Jau trešo reizi trīs gadu laikā! Liekas ka viss darbojas, bet tā īsti to uzzināsim tikai kaujas apstākļos! Vēl pēdējie gatavošanās darbi un varam doties uz Trapeni.

Beidzot kāpurķēde ir kārtībā un tanks var doties tālāk. Luksta ezera kempings mūs sagaida jau tuvu pusnaktij. Šoreiz rūpīgi izvēlamies telts vietu, tālāk no potenciāliem jautrības epicentriem. Gribas kādu brīdi arī nosnausties. Džiperu dzīvesprieka izpausmes nakts vidū reizēm kādam var gan likties drusku apgrūtinošas. Tomēr maija vidū uznākušais sals jau pirms septiņiem no rīta mani izdzen no telts. Piešķiļu Nissanu un pamazām atgūstu normālu ķermeņa temperatūru. Lēnā garā ielasu GPS koordinātes, bet smadzenes vēl nav īsti iesilušas, tāpēc tā īsti nepiestrādāju pie kartēm, lai padarītu dzīvi trasē vieglāku…

Ir laiks paskatīties uz konkurentu mašīnām. Abi latvju Unimogi lepojas ar jaunām Pirelli traktoru riepām un apzvēr ka TK esot izmērījusi, ka tie atbilst noteikumiem. Ticēsim, ticēsim… (galvas šūpošana). Arī Kokaļa Toijota lepojas ar jaunām traktoru riepām uz spožiem 22’ lietajiem diskiem. Izskatās jau nu super! Varbūt beidzot viņam būs iespēja parādīt uz ko ir spējīgs Šveices armijas brīnums, kas slēpjas zem smalkās Toijotas virsbūves. Diemžēl skaistums negarantē izturību, un, iznīcinot divus diskus, Toijota līdz finišam netiek. Sūrā igauņu trijotne nav ieradusies, tātad pjedestāls ir brīvs. Tas labi. No EE ir tikai viens īpaši vieglais rovers bez reduktoru tiltiem un liekas 35 vai 37’ Bogeriem. Neizskatās sevišķi draudīgs. Lietuviešu mašīnas visas ir diezgan līdzīgas un pēc vienas loģikas būvētas. Kopīgās iezīmes ir maksimāli atvieglota īsās bāzes virsbūve, reduktoru tiltu trūkums un Super Swamper TSL riepas. Slapjajās palieņu pļavās viņiem nav izredžu, bet cietākās un ātrākās trasēs viņiem nebūs grūti mūs izpogāt. Viss atkarīgs no tā, ko organizatori mums sarūpējuši…

Sākas viss ar triāliņu vecā grantskarjerā. Nemaz neatceros, kurā gadā man pēdējo reizi ir izdevies to normāli nobraukt. Pilnīgi visi ir burtiski sazvērējušies, sākot ar tehniskām ķibelēm, un beidzot ar tiesnešiem. Pat toreiz, kad vinnēju vienu no triāla kausa posmiem, Edvīns man piešķīra tikai trešo vietu, droši vien par lielu izrunāšanos internetā… Šoreiz tas mums sakrīt ar jaunās piekares ugunskristībām. Galīgi negribas iznīcināt auto vēl pirms viss tā pa īstam ir sācies. Piesardzīgi un lēnīgi ripinot pa grantsčupām, kur pavisam svaigi ir piestrādājis ekskavators, lai padarītu trasi interesantāku (dziļāku), atkal neierakstos laika normā. To, kas varēja notikt, demonstrē viens no lietuviešiem, paliekot bez pakaļējā tilta un divu dienu gonku pabeidzot pāris minūtēs. Toties Arnis iet uz visu banku. Vai nu pans, vai cūku gans! Un vinnē! Par laimi triālu tagat vērtē ar koeficentu 0,5, bet arī šo 10 punktu deficīts mums tā arī saglabājas līdz pat beigām. Kopumā puse no TR3 nav ierakstījusies kontrollaikā. Tas nedaudz nomierina.

Te parādās labā feja. Nākamais posms ir vietā, kur mēs pagājušogad uzrādījām labāko laiku. Tas uzmundrina. Nosaukums mainīts no “Vīgriežu pļavām” uz “Baltiņu pļavām” un braukšanas virziens uz pretējo. Spriežot pēc leģendas, pievienots arī kāds brasliņš… Startējam trešie. Pēc īsa brīža pielidojam pie upes. Leģendā rakstīts, ka te ir tā labākā vieta, lai tiktu pāri. Labākajā vietā jau peras pirmais bobiks, lietuvieši braukā apkārt meklējot vēl kādu spraugu diezgan blīvajos alkšņos, kas aug abos upes krastos. Situāciju interesantāku padara apstāklis, ka pretējā krastā ir plika pļava, bez kokiem, pret kuriem vinčoties.  Turpat netālu pamanu vienu alksni, kas pārmaiņas pēc aug gandrīz horizontāli, to varētu ar masu paspiest malā, pretējā krastā ir vismaz bebru slidkalniņš un tālumā samanāmi kādi nekādi zaļumi, kur varbūt izdosies piesiet trosi… Nav laika neko pārbaudīt, kamēr leiši nav mums aizlīduši priekšā, gāžamies upē iekšā. Priekšējos riteņus izdodas izcelt no ūdens, bet krasts ir diezgan stāvs un augsts. Ar trosu pagarinājumiem tiekam līdz jēdzīgiem kokiem un sākam vinčoties. Te pēkšņi trose pasaka čau! Protams, tā jau sen bija savu laiku nokalpojusi un bija jāmaina jau pirms sezonas, bet satraukumā par to, vai vispār paspēsim sabūvēt tiltus, šādu “sīkumu” bijām piemirsuši. Štrumkaste kopā ar auto pakaļgalu atrodas zem ūdens, bet šo to noderīgu tajā izdodas atrast un troses atlikušo daļu nostiprināt uz spoles. Ar otro piegājienu izdodas izrāpties pļaviņā. Šādas sīkas ķibeles pašā sākumā parasti mums palīdz pamosties un atvērties bezceļam…

Tālāk pļava ir sadalīta ar grāvjiem rūtiņās, kā tāds šaha dēlis. Grāvjus bebrs ir uzpludinājis līdz pļavas līmenim, un koki protams aug tikai grāvjos, lai būtu mazāk iespēju vinčoties. Vietvietām ir caurtekas, bet tās ierīkojot galīgi nav domāts par sacensību dalībnieku ērtībām. Kamēr mēs upē darbojāmies ar vinčas atjaunošanu, te jau ir saradušies daudzi konkurenti un dažādos virzienos laužas uz priekšu. Mēs vēlreiz lepni pabraucam garām lietuviešiem, un tūlīt iesēžamies paši. Kamēr es staipu troses, garām pabrauc Zaķis. Viņam ir bloķi. Ko tu stipram padarīsi. Savā dabīgajā vidē (ar riteņiem zem ūdens un pļavas līmeņa) viņa Unirovers nemaz neizskatās tik pārspīlēti augsts. Aiz nākamā grāvja zilās tālēs aizlido Arnis. Pēc drupu kaudzes atpazīstu to pļaviņu, pa kuru braucām pagājušogad, bet sakiet lūdzu - kā tur lai nokļūst?

Sameklējam vietiņu, kur varētu forsēt kārtējo grāvi, jo pretī ir cits grāvītis ar glābējiem kokiem. Taču arī Zebra ir tanks un aiziet rūkdama pāri sapuvušiem celmiem un metrīgam grāvim. Man jālūko tikt pāri kājām, bet ūdens ir tik dziļš, ka piesmeļu līdz tomātiem garos zābakus! Tālāk braucam pēc GPS. Iztālēm pamanām tiesnešu karodziņu – trases kontrole, kur mums jāatzīmējas. Pēkšņi no krūmiem iznirst Zaķa rovers un, ar pilnu gāzi dubļus šķiezdams, drāžas uz pilnīgi pretējo pusi! Jā, te jautrības netrūkst! Tā turpinās arī trases tālākajā galā, kur pie punkta 026, maršruts asā leņķī griežas atpakaļ uz finišu. Ir pilnīgi skaidrs, ka lai dalībnieki izbrauktu visu tiem atvēlēto golgātu te kaut kur ir jābūt vai nu SL vai pat kādam tiesnesim. Lai par to pārliecinātos atkal ir jātiek pāri upītei. Samanam pretējā krastā kaut ko, apmēram divu metru augstumā, noaugušu ar mežvīniem. Ja Tu vari noturēt mežvīnus, tad Tev ir jābūt vismaz kaut kādai saknītei, pret ko pavinčoties nabaga džiperiem! Tiekam pāri (vēlāk Arnis esot to mazulīti izravējis ar visām saknēm un kādu brīdi domīgi kasījis pakausi par tēmu, kā tikt ārā no upes). Pavizinamies pa pretējo krastu, bet te nekā aizdomīga neredzam. Nopūšamies un dodamies atpakaļ pāri upei. Lietuvju bāleliņi pa to laiku ir piebraukuši pie upes, bet redzot, ka mēs gatavojamies doties atpakaļ, nozūd mežā finiša virzienā. Tiesa gan, pavisam noteikti ne pa kartē iezīmēto līniju, bet gar grāvi.

Taisamies viņiem pa pēdām, bet komandas sapulcē Vents saka – a davai pameklējam to kartē iezīmēto līniju, tur vajadzētu būt kādam meža ceļam! Pabraucam gar meža malu un samanam tādas kā riteņu pēdas. Tās ved pa tangenti mežmalai un pamazām ieslīd mežā, kur patiešām ir ceļš! Un uz ceļa, kā tāds briedis, SL! Brīdi esam apmulsumā, jo sapulcē tika teikts, ka SL ir obligāti jāieknaģē kontrolkartē, bet nekāda īpaša vietiņa šim nolūkam nav atvēlēta. Beigās ieknaģējam kontrolkartes malā, brīvā vietā (Arnis esot lietai piegājis vēl radošāk – ieknaģējis kartes malā). Dīvainā kārtā finišā esam pirmie. Nez kur tie pārējie blandās? Nākošajā dienā gan uzzinam, ka vēlāk startējušie igauņi ir uzrādījuši stipri labāku laiku – acīm redzot viņi jau gāja pa iebrauktu trasi un daudz galvu nelauzīja.

Pēc finiša Arnis ir nikns kā pūķis. Arī viņš kārtīgi pavizinājies pa to krastu, kur kartē iezīmēts punkts 026, arī uz viņu noskatījušies lietuvieši un izlaiduši to patīkamo nodarbi divreiz šķērsot upi. Pēc pēdām viņš esot noteicis, ka pat mēs esot mežā pēc SL maķenīt nogriezuši trasei kādu aso stūri (viss var būt, arī es tāpat kā Haris noturēju diezgan izplūdušo horizontāli par meža ceļu un sīki noblandījos, kamēr izlīdām uz finiša stigas). Arnis uzskata, ka posms būtu jāanulē. Patiesībā, par sportisku un godīgu to nenosauksi… Igauņi bija pabraukuši garām SL, to nekādi neatzīmējot, par ko paši bija izmisumā. Pēc nolikuma par to pienācās NF (nefinišējis), bet tas netraucēja tiesnešiem viņiem piešķirt 20 punktus par uzvaru… Jāatzīst, ka organizatori bija drusku sapinušies meistarībā mēģinot padarīt trasi sarežģītāku. Tikpat labi varēja finišu vai trases kontroli taisīt punktā 026, jo pļavas tāpat bija gana interesantas no orientēšanās viedokļa, bet mežā nekāda īpašā bezceļa nebija.

Bet mums nebija daudz laika skumt par visādām nejēdzībām, vajadzēja lidot uz nākamo startu. Taupot jaunos sanpārvadus, un svaigi salikto diferi (kurš sila drusku vairāk, nekā mums patiktu) joņojam ar ātrumu 40 km/h. Pāris kilometrus no starta jauns pārsteigums – pārrakta caurteka. Upē mētājas divmetrīgas betona caurules, krasti ar ekskavatoru norakti pat vairāk nekā 90 grādu leņķī, visapkārt sagāzušies koki un parastā bebru radītā postaža. Gonkas tvanā nedomājot būtu gāzuši pāri, bet bez īpašas vajadzības meklēt piedzīvojumus negribas. Brauksim lēnītēm pa ceļu kādus piecpadsmit kilometrus lielu līkumu. Pa ceļam satiekam kaimiņtautu džiperus un apstāstam viņiem situāciju. Vienīgi igauņi mums nenotic un dodas pārbaudīt faktus uz vietas. Tomēr pēc kāda laika viņi atkal mūs saķer – arī viņiem skats neesot licies gana pievilcīgs. Toties mūsu brašie Unimogi, draudzīgā bariņā bija paņēmuši šo bezieskaites brasliņu. Večiem kas pirmdien turpinās remontēt caurteku, gan būs ko pabrīnīties, kas par dzērājiem traktoristiem te jājuši.

SS4 saucas “Ciņu pļavas”. Organizatori tam atvēlējuši veselas sešas stundas kontrollaika, acīm redzot uzskatot to par pašu grūtāko. Startējam pēc lietuviešiem, kas mūs apdzina uz ceļa. Pa labi, pa kreisi un izlidojam ciņainajā pļavā. Dzeltenais leišu Nissans cīnās pa kreiso malu un atpaliek. Te izpaužas riepu atšķirība - TSL pret Bogeriem. Labajā pusē ir kādreiz bagarēta upīte, ko bebrs pielējis ar ūdeni līdz pļavas līmenim. Cerībā, ka ekskavators tajos senajos laikos izrakto ir bēris šajā un nevis pretējā krastā un pati upes maliņa varētu būt drusku cietāka, ejam tieši uz upi. Dodamies uz priekšu pārklājot sevi ar dubļiem un slavu, kā tādi Marka Tvena varoņi. Pļava paliek aizvien staignāka un nu jau gribētos pārslēgties no trešā pazeminātā uz otro, bet tas jau nozīmē apstāties, kas savukārt nozīmē lielas problēmas, lai uzsāktu braukt. Motors drusku iegurst, bet tas patiesībā ir labi, jo riteņi nebuksē un neierokas. Lēkājot pa ciņiem nav iespējams braukt citādi kā gāzi grīdā, tāpēc tagat galvenais ir neapstāties. Izmisīgi meklējam katru mazāko krūmiņu uz kura saknītēm atsperties, tāpēc nēsājamies pa upes malu līkumlokumiem. Paši to nejūtam, bet laikam pasākums ilgst labu brīdi, par ko liecina motora temperatūra, kas jau ceļas pāri simts grādiem. Pļaviņas galā, kādā bebru grāvītī tomēr nākas pārslēgties uz otro pazemināto un tūlīt arī norokamies. Vinčošanās nāk gandrīz kā atslodze. Tālāk jau iet stipri vieglāk. Esam izrāvušies priekšgalā un vienīgā problēma tagad ir atrast pareizo ceļu. Vienā elpā ielidojam finišā. Vēlāk izrādās ka esam sametuši pa kāju pat Unimogiem ar visiem viņu bloķiem un traktoru riepām. Ir jau gan drusku gandarījums, ir!

Atbraucam uz bāzi, bet līdz vakariņām vēl veselas trīs stundas, nemaz nerunājot par nakts posmu, kas sāksies tikai desmitos! Tā kā vajadzētu pagulēt, bet asinis vēl vārās, nav īsti skaidrs, ko lai sadara atlikušajā dienas daļā. Katrā ziņā izkrišana no ritma mums nemaz nenāk par labu. Pāris reizes uzēdam un beigu beigās tomēr samiegojamies. Tādā kā transā dodamies uz nakts posmu.

Labā feja vaicā tankistiem, vai tie vēlas tā kārtīgi nopis…. Nakts orientēšanās. Karti ar visām GPS koordinātēm izsniedz piecas minūtes pirms starta, un te nu man pirmo reizi mūžā jānožēlo, ka esmu noskopojies laptopam. Uz normālas klaviatūras ievadīt koordinātes tomēr ir pulka ātrāk. Bakstoties pa GPS es paspēju ievadīt tikai pirmos piecus punktus. Šajā posmā galvenais ir iekļauties laika normā, jo par tās pārsniegšanu – NF. Esam izrāvušies pirmrindniekos, jo startu ieraksta iepriekšējā posma finiša secībā. Uzreiz jāsaka, ka nakts orientēšanās laikā braukt ar visiem prožektoriem pirmajiem nav nekāda  priekšrocība. Mēs esam lielisks orientieris visiem, kas nāk pēc mums. Katru kontrolpunktu tomēr kādu brīdi tumsā ir jāpameklē. Kamēr mēs uz vietas stāvot lūkojamies apkārt, pārējie pilnā gāzē lido klāt un paņem mūsu apgaismoto KP. No igauņiem izdodas atrauties, bet Arnis pinas mums apkārt un pa priekšu, kamēr pa tumsu iežaujas meliorācijas grāvī. Tagat tikai mudīgi jātiek prom!

Diemžēl aiz stūra jāapstājas, jo pa meža ceļiem kratoties es nevaru ielasīt nākamā punkta koordinātes. Tālumā jau mežu iegaismo Arņa prožektori. Liekas ka ātrumā esmu ievadījis koordinātes ar kļūdu, jo GPS rāda vēl kilometru uz priekšu, bet pēc kartes šķiet ka esam jau garām. Arī Arnis aizbraucis kaut kur citur. Stiga paliek grūti izbraucama un nežēlīgā laika kontrole saka – laižam uz finišu! Pa ceļam mēģinam paķert 7. kontrolpunktu. Braucam pēc GPS, bet šim punktam iedotas ne tās koordinātes. Mums pretī brauc igauņi, arī viņiem GPS rāda ka esam klāt. Kopīgi vazājamies pa mežu ar baterijām un apskatam katru koku, jo būtu stulbi braukt prom, ja atrodies desmit metrus no KP (vēlāk igauņi stāstija, ka arī viņi atmetuši ar roku, bet braukuši prom pretējā virzienā un labu gabalu tālāk pilnīgi nejauši uzskrējiši virsū meklētajam KP). Diemžēl LAIKA KONTROLE skaļā balsī pavēl doties tiešā ceļā uz finišu.

Laužamies cauri kaut kādai aizaugušai stigai, tiekam krūmiem aizaugušā pļavā, bet laika paliek arvien mazāk. Lidojam pēc azimuta pilnā gāzē. Prožektoru gaismā iznirst mazi grāvīši, bet ir jau par vēlu bremzēt. Mēģinam lekt tiem pāri pilnā ātrumā. Atliek tikai cerēt, ka mūsu ultramīkstā piekare neaizķersies un nepaliks kādā grāvmalē. Ieraugam lielu gaismas pleķi un tuvāk piebraucot arī tiesnešu karodziņu! Lazdāns diez ko nesteidzas mums piefiksēt laiku! Pēc kāda brītiņa, ticis galā ar citiem, viņš paziņo, ka šis patiesībā nemaz nav mūsu finišs! Vēlreiz metamies iekšā tumsā, un vājprātīgā tempā lidojam meklēt īsto! IR!!!! Esam paspējuši. Pēc brīža piesteidzas igauņi – arī viņi iekļāvušies laika normā. ĻOTI ŽĒL! Parādās Arnis un ziņo ka esot atradis visus kontrolpunktus. ĻOTI, ĻOTI ŽĒL! Atripo Zaķis, bet vienīgais ar ko viņš var palielīties ir izšķaidīta riepa. Caurums pa ceturdaļaploci! JAU DRUSKU LABĀK.

Palicis vēl pēdējais šīsnakts posms – pārbrauciens pa kartē iezīmētu līniju. Mums vēl drusku jāpagaida, kamēr trasi atbrīvo pēdējie TR2, un aiziet! Trase ir labi iebraukta un vēl pagriezieni marķēti ar lentām. Vienīgais pārdzīvojums ir tad, kad rise iet tieši gar elektrolīnijas staba betona balstu, no kura rēgojas skrūves gals precīzi riepas augstumā. Atstāt uz tā abas labās puses riepas ir tīrā likumsakarība. Nejaušība ir tā, ka mums izdodas paslīdēt garām. Šķērsojam upi un nonākam pie trases kontroles tiesnešiem. Tālāk jābrauc pa zemes ceļu un pēc kāda puskilometra jāpagriežas pa kreisi. Kreiso pagriezienu ir apmēram trīs un visus tos pirms mums ir izbraukājuši TR2. Rises pļavā izbeidzas un katru reizi nākas atgriezties uz ceļa. Neskaidrība mūs sāk padarīt nervozus. Tas izpaužas arvien pieaugošā ātrumā. Esam nepārprotami uz trases, kas vairs gan nav marķēta, bet ne pa jokam izbraukta. Traucamies dubļus šķiezdami un uz augšu palekdamies. Temps ir nežēlīgs. Kartē ir iezīmēts, ka taisni priekšā atrodas finišs, bet rises izšķīst pļavā upes malā. Ieskatoties pretējā krastā var redzet daudzākas vietas, kur pāri gājuši džipi. Pēc loģikas tā arī sanāk – Lazdāns bija turpat netālu no otra starta/finiša un upe pa vidu tur nebija. Pa trasi braucot vienreiz upi šķērsojām, tātad jātiek atpakaļ. Ejam pāri braslam, pēc kura rises pagriežas pa kreisi un atkal izšķīst pļavās. Pļavās pilns ar prožektoriem un rēcošiem motoriem – te cīnās TR2. Atkal kratamies pa tām pašām pļavām nesamanīgā ātrumā, lecam pāri grāvīšiem. Ja atradīsies kāds dziļāks par citiem, mums ir visas cerības izlidot pa priekšējo logu, bet tas šobrīd neliekas svarīgi. Izvēlamies vietu kur vairāk prožektoru, bet te ir tikai Cēsu puikas. Viņi met ar roku – finišs esot tur. Nelaime tā, ka pļavas pilnas krūmu puduriem un virzienu ieturēt grūti. Nolemjam ka kartē abi finiši ir iezīmēti cieši blakus – mauksim pēc GPS uz to kuram ir koordinātes un tad mēģināsim atrast otru. Tas arī izdodas. Tikai finišā ir beidzot ar lentām iemarķēts koridors. Lai finišētu, ir jāapbrauc apkārt palielam meža pudurim un jāiek iekšā koridorā no pareizā gala. Protams, ka vairums konkurentu te jau ir priekšā.

Ar asarām acīs varam noskatīties kā finišē lietuvieši. Brauc tāds leitis pa risēm, kā tramvajs pa sliedēm. Ko viņš redz sev priekšā? Piecus metrus no risēm upē vinčojas džips un ar visiem prožektoriem izgaismo braslu. Aiz upītes nākamais āķējas nost no koka un izgaismo vietu pret ko vinčoties. Tālāk aiz mežiņa grupa auto ar lielām gaismām rāda finiša vietu, ap kuru rosās tiesneši atstarojošās vestītēs. Lieki piebilst, ka šis bija vienīgais posms ko vinnēja Lietuvas brašie dēli. Tik (CENZŪRAS SVĪTROJUMS) es sen nebiju juties. Vēlāk Zozo stāstīja, ka viņi pamanījuši faktu, ka no trases nav redzami, tikai tad kad jau vairākas mašīnas braukājušas šurpu turpu meklējot finišu. TAD VIŅI IESLĒGUŠI AVĀRIJAS GAISMAS, LAI VIŅUS BEIDZOT PAMANĪTU! Lieki teikt ka tad, kad mēs te lidojām garām, viņi sēdēja noslēpušies aiz meža pudurīša kā tādi partizāni. Sportiskuma principu izpratne Mazozolu gaumē! Top modelis!

Nākamajā rītā visai nopietni apsveru iespējas rakstīt protestu, bet kam tu sūdzēsies, ja scensību komisārs, patiesībā ir galvenais oganizators, un ja mēs viņu tur uz vietas būtu noķēruši un sarunas karstumā noslīcinājuši tajā pašā braslā, tad gan mēs būtu dimbā. Jo Latvijā viņš tāds ir vienīgais un neaizvietojams! Turklāt savulaik, kad veselība man vēl ļāva spēlēt regbiju, tur nolikumā bija skaidri un gaiši uzrakstīts – slikta tiesāšanas kvalitāte nevar būt iemesls protestiem. Respektīvi, pat ja (CENZŪRAS SVĪTROJUMS, CENZŪRAS SVĪTROJUMS) velta savu brīvo laiku, lai papūstu svilpē, kamēr mēs vārtāmies pa dubļiem (šajā ziņā starp regbiju un TR nav lielas atšķirības), tad mums viņam ir jābūt pateicīgiem!

Tankisti vienbalsīgi atbild - jā. Svētdienai ir palikuši divi posmi un kā pirmais mums jāveic Tankista izreklamētais brauciens pa vecupes dubļu bedrēm – lumpjiem. Nakts posmā esam zudējuši ne tikai vērtīgus punktus, bet arī savu labo starta vietu. Pirmie cīņā  iet abi Unimogi un pa tukšu trasi uzrāda labus laikus. Mums pa priekšu startē mazītiņš lietuvas braucamais, manuprāt pat ar 35’ riepiņām. Kāpēc viņš nebrauc TR2 nav saprotams. Protams, ka jau pirmajā peļķē viņš vinčojas un mēs netiekam garām. Trase šoreiz ir marķēta ar lentām un koridors ir tieši peļķes platumā. Mēģinot paspraukties garām, zaudējam inerci un norokamies. Izvinčojamies, bet arī leitis ir gabalā. Nikni gāžam uz priekšu un kamēr viņš vinčojas sausā, bet dziļā grāvī, aizlecam tam garām. Lidojam tālāk, bet pēdējā peļķē pirms finiša sēž igaunis. Ja mēs skrietos ar viņu, tad viss būtu kārtībā. Arī neapdzenot mēs jau esam viņu apsteiguši par tik minūtēm, cik viņš startēja par mums ātrāk. Bet nelaime tā, ka patiesībā mums jāsacenšas ar abiem Unimogiem, kas jau ir gabalā.

Blakus ir vēl viena rise, mēģinam izšūpoties līdz tai. Ar vairākiem piegājieniem tas izdodas, bet pa to laiku igaunis arī ir prom. Tūlīt viņa vietā iegāžas mazais lietuvietis, stūrmanis līdz padusēm lumpja duļķēs ņemas ar vinču. Bet man nav daudz laika vērot, kā klājas konkurentiem, mums pašiem ir jācīnās uz priekšu. Blakus rise ir mazāk braukta un liekas grūtāka. Ir sajūta, ka zem ūdens velkam sev līdzi kādu celmu, vai ko tamlīdzīgu. Beigu beigās tiekam ārā un finišējam. Esam minūti zaudējuši Arnim un divas Zaķim. Rēķinu, ka tas varētu būt apmēram tik, cik mums “palīdzēja” konkurenti.

Pēdējais posms pa daļai ir zināms no iepriekšējā gada, bet tā sākuma ir jaunas, gaumīgas, ar ūdeni pildītas mežcirtēju rises. Abi mūsu “nedraugi” atkal protams startē pirms mums un atkal pirmajā peļķē ir priekšā. Viens vinčojas šķērsām peļķes vidū, otrs pa labo malu. Atkal mēģinam tikt garām, šoreiz pa kreiso malu, kur peļķes vidū greznojas divi tādi kā kamieļa kupri. Kāds te ir gājis pāri, un tā kā viņa te šobrīd nav, jāsecina ka tas ir izdarāms. Taču viegli tas nav. Pārgāzienā un vēl ap stūri vinčojoties trose palien zem sānu ruļļa un tiek pārgriezta. Tā ir droša pazīme, ka gaidāma liela vinčošanās, jo tad troses garums automātiski samazinās līdz minimumam! Bet vēl ne šeit. Rupji sasienam trosi mezglā, pārvelkamies pāri kupriem un aizbraucam. Drīz vien lielajās risēs saķeram igauņus. Bez reduktoru tiltiem un lieliem riteņiem, viņiem te iet diezgan smagi. Kamēr šie pa augšu, mēs pa risēm aizejam garām kā kungi. Lietuvieši nekur nav redzami, bet mēs izlidojam pļavās un steidzam pretī finiša taisnei, kas šoreiz iet pa šauru bebru pārpludināta kanāla malu.

Labā feja pamāj ar burvju nūjiņu un tankam nokrīt tornītis ar visu lielgabalu... Lai mums nerastos ilūzijas, ka tas kas notika līdz šim bija neveiksme, liktenis sliktenis ir sagatavojis vēl vienu pārbaudījumu. Pļava līdzena kā galds, un drīz vien aiz muguras jau redzami igauņi. Nav šaubu, ka viņi ir spējīgi pa līdzenu vietu mūs apdzīt, bet tad šaurajā, bebru izraktajā grāvmalā mums būs ļoti grūti tikt viņiem garām. Tāpēc velkam acis pārgriezuši, bet arī igauņi jau elpo pakausī. Labi vēl, ka viņi neriskē pa svaigu vietu iet mums garām. Jau tuvojas baltu, noslīkušu bērziņu stumbeņu grupa, kur mums pagājušogad bija tas gods būt pirmajam mehāniskajam transporta līdzeklim, kas te mēģināja pārvietoties pēc tam, kad melioratoru ekskavators bija izracis kanālu, bet bebrs to piepildījis ar ūdeni līdz lūpai.

Nāk tuvāk pirmais bebru grāvītis, kas aizšķērso mums ceļu, un kur jau paspējuši parakāties pirms mums braucošie. Aiz tā redzams dzeltenais Lietuvas Nissans. Saku Ventam, lai brauc drusku lēnāk, jo lamatu bedru te ka biezs. Samazinam ātrumu un ar tādu nelielu inercīti šūpojamies cauri pirmajam grāvītim. Acīm redzot, pēc nenormālās lidošanas, izpratne par ātrumu mums ir drusku mainījusies, jo Zebra mazo grāvīti saprot kā tramplīnu, un skaistā atrāvienā uzlido gaisā. Tiktāl viss būtu labi, bet piezemējoties, priekšējais labais ritenis trāpa vienā no pieminētajām lamatu bedrēm, tieši viena riteņa izmērā. Zebra nostājas uz snuķa un īsu brīdi ļauj mums iztēloties kūleņa caur purnu jaukumus. Tad pārdomājusi, tā sagriežas šķērsām un ar visu inerci triec pakaļējos riteņus plakaniski pret ciņiem. Piezemējamies un ar prieku konstatējam, ka esam dzīvi, veseli. Mēģinam braukt tālāk, bet kaut kā neiet. Kāpju ārā lūkoties, bet igauņi sauc “koļeso slomalos”! Apeju apkārt mašīnai un tiešām – pakaļējais ritenis ir tāds kā pārāk šķībs. Saku Ventam, ka gonka beigusies.

Viņš man nenotic, un mēs ceļam ārā haidžeku, lai to skādi apskatītu tuvāk. Izrādās, ka ir pārrautas sešas M10 skrūves ar kurām sānpārvads bija pieskrūvēts pie tilta gala. Kāds man tēlaini stāstīja, ka uz katras tādas skrūvītes var pakarināt vienu Žiguli. Acīm redzot ar to ir bijis par maz. Sliktākais, ka sānpārvads ir palicis karājoties uz iekšējās pusass gala un to saliecis posmā starp diviem gultņiem! Tālāk brauksim priekšpiedziņā. Vents pieskrūvē sānpārvadu vietā, pusasi paņemam līdzi kā suvenīru. Atlikusi apmēram pusotra stunda kontrollaika. Vajadzētu paspēt!

Priekšpiedziņā protams jāvinčojas krietni biežāk, lai neteiktu, katrā vietā kur uzplēsta trauslā purvmales velēna. Arī pret ko vinčoties tā īsti nav, bet lietderīgi izmantojot katru vītolkrūma saknīti, kaut kā uz priekšu tiekam. Arī trosi labā feja saīsinājusi līdz minimumam, lai būtu biežāk jāpārāķējas. Izrādās ka neesam trasē gluži vienīgie. Mūs panāk Māris un stāsta par problēmām ar riepām. Tā, rokas pūtinot un draudzīgi tērzējot, aizripinam līdz finišam. Pēdējais grāvis ir drusku indīgāks par citiem. Te pat Arnis bija iestrēdzis un krietni sanervozējies, Māris pārvinčojas ar arklu, mēs izravējam priekšpēdējo purva bērziņu, bet pēdējais mūs tomēr izvelk.

Tā nu Batijas kausa pirmais un Latvijas trešais posms ir beidzies. Laimīgi vai nelaimīgi, grūti pateikt. Finišā ir tieši puse no startējušajām ekipāžām. Ja jau esam starp tām, tad laikam veiksmīgi. Tomēr gribējās labāk. Uzvarēja Arnis Namajuns/Harijs Sils, par lielu pārsteigumu otro vietu uzdāvināja igauņiem, kam ieskaitīja “Baltiņu pļavas”. (Acīm redzot ir nolikums un ir nolikums). Trešais Edgars Zaķis/Arnis Trūps. Mēs esam ceturtie gan vienā, gan otrā ieskaitē. Ņemot vērā, ka uz nākamo gonku jau vajadzētu būt gataviem bloķiem, ir cerības, ka kļūsim spēcīgāki. Galvenais, kas priecē – mūsu izlolotā ideja par sānpārvadiem ir sevi apliecinājusi no labās puses un ir radīta trešā recepte monstru būvē! Mēs atļāvāmies pat tādas vaļības, kā priekšējiem riteņiem palecoties virs grāvja malas, neatlaist gāzi, un ļaut, lai metrīgie bogeri ar cirtienu izrauj pakaļējos riteņus no dūksts. (NEKAD NEMĒĢINIET TO ATKĀRTOT AR SAVU AUTO!)

Fotogalerija II
Fotogalerija I

No TR2 neko daudz neiznāca redzēt, bet kā leģenda paliks Edvīna mēģinājums pienaglot stūrmani pie beņķa, kad viņiem caur priekšējo logu salonā ienāca bērzs. Edvīnam tā arī neizdevās izcīnīt trešo uzvaru pēc kārtas un faktiski jau priekšlaicīgi nodrošināt sev Latvijas TR kausu. Viņam gan vēl rezervē trīs posmi. Bet toties intriga saglabājas – tas ir pat interesantāk. Uzvarēja brāļi Mateiko. Tā kā es klusībā jūtu līdzi visiem bobikiem, īpašs prieks par Mārtiņa Gaiļa otro vietu un žēl ka nepaveicās Cēsu puikām. Trešie igauņi.  Lietuviešiem šoreiz nepaveicās. Tad nu visiem kopā tagad jāgatavojas nākamajām gonkām. Laika nav daudz – tikai mēnesis.

Indulis Vīdušs, tas kurš ar Zebru               

_______
*labā feja – mistiska persona, kuru neviens tā īsti nav redzējis, bet ar kuru daudziem ir bijušas intīmas attiecības.

 
Visi komentāri
 
127402. viesis 21.maijs 2004 8:42
0 0 Atbildēt

Jauks raksts. Ļoti patīkami bija lasīt.

127404. viesis 21.maijs 2004 8:47
0 0 Atbildēt

Labinieks

127405. viesis 21.maijs 2004 8:47
0 0 Atbildēt

Tiešām aizraujoša lasāmviela.

127406. viesis 21.maijs 2004 9:02
0 0 Atbildēt

Baigi labais raksts! Novelu jums veiksmi naakamajaas gonkaas!

127442. viesis 21.maijs 2004 10:22
0 0 Atbildēt

Labi uzrakstīts, patika! :)

127443. viesis 21.maijs 2004 10:23
0 0 Atbildēt

Lab stāsts! :) :)

127463. viesis 21.maijs 2004 10:46
0 0 Atbildēt

Cepuri nost autoram par stilu. Vairāk varētu būt tādu rakstu iekš iauto, kad cilvēki par djēlu ar sapratni par tēmu runā. Lai arī offroads man ir pilnīgi paralēli, lasīju ar patiesu baudu. :)

127481. viesis 21.maijs 2004 11:19
0 0 Atbildēt

Baigi labais gabals, aš pašam sagribējās tā pabraukties, kaut gan neko no tā nejēdzu.

127503. viesis 21.maijs 2004 12:12
0 0 Atbildēt

Vairāk tādu rakstu,izlasīju katru vārdu, vietām pat divas reizes, lai saprastu sarkasmu :)

127505. viesis 21.maijs 2004 12:14
0 0 Atbildēt

respect autoram! tieshaam aizraujoshs staasts...

127539. viesis 21.maijs 2004 14:10
0 0 Atbildēt

Nu veci visu cienu.

Ne tikai raksts bija labais ari brauciens izklausas ka elles prieksvarti.

Lai labi noiet turpmak.

127544. viesis 21.maijs 2004 14:27
0 0 Atbildēt

Forshi! Jauks apraksts!

127553. viesis 21.maijs 2004 15:36
0 0 Atbildēt

Lai dziivo Viidushs un vinja muuza! Vairak nav ko teikt un nevajag ar!

127569. viesis 21.maijs 2004 16:46
0 0 Atbildēt

Labi bija palasities, velams vairak tadu materialu.

Autoram aicinu ievertet shos agregatus

www.cayman4x4.ru/p_24.html

127574. viesis 21.maijs 2004 17:01
0 0 Atbildēt

Tā turpināt!

Lai veicas vīriem!

Ediks

127596. viesis 21.maijs 2004 20:34
0 0 Atbildēt

Labaakais rakstiitaajs LV par sho teemu, nopietni.

127599. viesis 21.maijs 2004 21:09
0 0 Atbildēt

Pāris vietās nebija izcelti vecās anekdotes fragmenti, bet savējie jau laikam saprata... 2 Solao. Šis Cayman pneimatiķis ir labs tikai braucot dzērvenēs. Tiklīdz ir kaut nedaudz slidens, tas uzvedas kā pirmā formula zālājā. Tik platām riepām normālai saķerei būtu vajadzīgs ultra agresīvs protektors, bet nav nekāda.

127621. viesis 22.maijs 2004 18:24
0 0 Atbildēt

TAD VIŅI IESLĒGUŠI AVĀRIJAS GAISMAS, LAI VIŅUS BEIDZOT PAMANĪTU! Lieki teikt ka tad, kad mēs te lidojām garām, viņi sēdēja noslēpušies aiz meža pudurīša kā tādi partizāni. Induli Tev labāk skatīties mežā vajadzēja, jo pirms Tevis visi TR2 auto jau bija finisējuši un sev uzmanību, mēs ar gaismu palīdzību, sākām pievērst jau no pirmās TR2 automašīnas pabraukšanas finišam garām.

127890. viesis 24.maijs 2004 15:15
0 0 Atbildēt

Varu tik pievienoties pārējiem un teikt autoram paldies par jauko rakstu! Ideāli uzrakstīts. Veiksmi!

127909. viesis 24.maijs 2004 17:22
0 0 Atbildēt

Fantastisks lasaamgabals ar ko patiikami atpuutinaaju acis un praatu vairaaku dienu (lasiju pa daljaam) garumaa! Lai autoram veicaas turpmaakajaas sacensiibaas un ar kaari gaidiishu arii naakamos rakstus!!!

Prozit!

Tavs komentārs
 
 
Pievienot bildi Pievienot video
 
 
Stingri aizliegts iAuto.lv publicētos materiālus izmantot, kopēt vai reproducēt citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai kā citādi rīkoties ar iAuto.lv publicētajiem materiāliem bez rakstiskas EON SIA atļaujas saņemšanas.

Izceltie raksti

iAuto lietotāja tests: kompaktais SUV "Škoda Karoq" 5

Portāla iAuto.lv lietotājs un foruma biedrs Rupucs dalās savos iespaidos pēc testa brauciena ar jauno "Škoda Karoq" kompakto apvidus automobili. Lasīt vairāk

 

“Latvijas Gada auto testa dienā Molā” piedalījās 22 jaunākie auto (+ foto)

Par spīti rudenīgajam lietum, sestdien, 14. oktobrī tika plaši apmeklēts vienīgais “Latvijas Gada auto” pasākums, kurā visi interesenti varēja iejusties konkursa žūrijas lomā un veikt testa braucienus ar jaunākajiem automobiļiem Latvijā, tostarp divi absolūti jaunumi – apvidus auto “Jeep Compass” un “Jaguar E-Pace”, kuri savu Latvijas pirmizrādi piedzīvoja tieši šajā pasākumā. Lasīt vairāk

 

Tikai 65 par 310 323 eiro - "Mercedes-AMG G 65" atvadās ar "Final Edition" (+ foto) 1

"Mercedes-Benz" atvadās no "Mercedes-AMG G 65" pašreizējās paaudzes ar ekskluzīvo "Final Edition", kas tiks izlaista vien 65 eksemplāru lielā skaitā. Lasīt vairāk

 

"Daihatsu" piedāvājums “aktīviem pensionāriem” (+ foto) 10

Japānas autoražotājs Daihatsu Tokijas motoršovā parādīs modeli "Compagno", ko projekta autori nodēvējuši par “četrdurvju kupeju aktīviem pensionāriem”. Lasīt vairāk

 
 

Jaunākais forumā

Lasītākie raksti

Jaunie raksti