Mēs esam Rīgas Ekonomikas augstskolas studenti Juris Riekstiņš un Kārlis Brils. Antropoloģijas kursa ietvaros mums ir jāraksta neliels darbs, kur ir jāpēta cilvēku reakcija uz kaut ko neparastu vai nepieņemtu. Par to lasiet tālāk...
Vai tiešām Ceļu Policija, ķerot ātruma pārkāpējus, rūpējas par satiksmes drošību?
Neilgi pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā tika veikts neliels eksperiments Rīgas ielās. Eksperimenta mērķis bija pārbaudīt, cik lielā mērā autovadītāji samazina braukšanas ātrumu, ieraugot ceļmalā policistam līdzīgu tēlu ar radaram līdzīgu rīku rokās. Pieņemot, ka visi pārvietojas atļautā ātruma ietvaros, autovadītājiem nevajadzētu pārsteidzīgi bremzēt, ieraugot to.
Eksperimenta apraksts: Eksperimenta uzdevums bija vērot cilvēku rīcību un pārliecināties, vai tā sakrīt ar vispārpieņemtajām normām/stereotipiem. Kā viens no šādiem stereotipiem – ātruma kontrole disciplinē autovadītājus. Ja tas tā patiešām būtu, ātrumu nepārkāpjošie autovadītāji nekā nereaģētu, ieraugot ceļu policijas darbiniekus, bet ātruma pārkāpēji strauji bremzētu, lai izvairītos no iespējamā soda. Lai pārbaudītu autovadītāju primāro reakciju uz pēkšņu ceļu policista parādīšanos, četri studenti svētdien, 2 .maijā devās uz Viestura prospektu, apģērbušies līdzīgi ceļu policistiem – koši zaļos kreklos, tumšās biksēs un tumšās cepurēs.
Eksperimenta norise: Divi cilvēki, ģērbušies līdzīgi kā ceļu policisti, nostājās savos ‘posteņos’ Rīgā uz Viestura prospekta. Izstieptā rokā turēts “radars” tika vērsts auto plūsmas virzienā. Lai vizuāli pārliecinātos, cik iedarbīga ir ceļu policistu parādīšanās uz ielas, aptuveni 200 – 300 metru pirms katra ‘posteņa’ atradās cilvēks, kas uzskaitīja, cik daudz autovadītāju nospiež bremžu pedāli, ieraugot netālu priekšā sev ceļu policiju ar radaru (mūsu gadījumā, Philips matu fēnu). Kopā bija divi posteņi aptuveni 1 km attālumā viens no otra.
Eksperimenta novērojumi: Tika novērots, ka pie pirmā posteņa bremžu pedāli nospieda aptuveni 12% (47 autobraucēji no aptuveni 400) no visiem braucošajiem (šeit gan japiemin, ka mūsu spēkos nebija uztvert tos, kas samazināja ātrumu, atlaižot kāju no gāzes pedāļa). Otrajā ‘postenī’ nobremzēja aptuveni 13% (52 autobraucēji). Tos gadījumus, kad autovadītāji bija spiesti bremzēt acīmredzami citu iemeslu dēļ (pārkārtošanās joslās, gājēju pāreja u.c.), neesam pieskaitījuši.
Tika arī novērots, ka tas, vai tiek samazināts ātrums tuvojoties ceļu policistiem, nav tieši saistīts ar braukšanas ātrumu. Daļa autovadītāju spēji bremzēja, ieraugot mūsu “posteni”, kaut arī brauca samērā lēnu. Šķiet, bailes no ceļu policista pārmāc racionālu rīcību.Eksperimenta secinājumi: Tas, ka pie pirmā un otrā posteņa tika novērots līdzīgs skaits automašīnu, kas nobremzēja, liek mums secināt, ka, ja autobraucējs pārkāpj atļauto braukšanas ātrumu, tad redzot, ka briesmas (sods) ir garām, tas turpina braukt, kā agrāk. Attiecīgi, ātruma kontrole disciplinē ātruma pārkāpējus uz pavisam īsu brīdi. Vēl vairāk, ātruma kontroles esamība rada nervozitāti autovadītājos un sarausta satiksmes plūsmu. Ar to gan nemēģinām apgalvot, ka ātrums nebūtu jākontrolē. Tomēr, pēkšņa iziešana no aizsega pavisam netālu autovadītāja priekšā nešķiet laba stratēģija.
Nobeigumā izsakām cerību, ka mūsu svētdienas aktivitātes nav nevienu aizskārušas. Mūsu mērķis bija vienīgi dot savu artavu diskusijā par ceļu policijas aktivitātēm ātruma kontroles jomā un to efektivitāti.
Juris un Kārlis
tieshaam briinos ka neviens jums neizraxtiija..