Sveiki, šoferīši! Gribēju padalīties savā pieredzē - šoreiz nedaudz bēdīgā. Varbūt tas kādam liks nedaudz piedomāt pie tā, kā mēs braucam...
Līdz šim uzskatīju (iespējams, kā lielākais vairums no mums) sevi par visai prasmīgu braucēju, gandrīz vai Assu :) Braucu, manuprāt labi vai pat perfekti, pa šosejām, pa bāņiem, pa pilsētām, mācēju parkoties manuprāt ideāli u.t.t..Kaitināja lēnīgie braucēji, sevišķi tie – ar M burtiņu uz jumta. Smaidīju par tādām lietām, kā „drošas braukšanas skolas” reklāmas, kad pa televizoru rādīja kā pareizi sēdēt pie stūres, kā turēt un grozīt stūri un citām lietām. Domāju – kam tas viss? Es taču tik labi braucu, kontrolēju situāciju. Es taču braucu diendienā no ~1998.gada. Pa šo laiku bija tikai divas avārijas vai pat avārijiņas. Pirmā – kad agrāk (tagad rekonstruētā vietā) Bauskas ielas krustojumā bija „Stop” zīme bija gadījums, kad pirms zīmes man sapiņķerējās mobilā telefona brīvroku sistēmas vads un es ieripoju vienam busam pēcpusē. Skāde busam nekāda, man švīka pamperī. Šķīrāmies pēc pāris latu iespiešanas saujā. Otrs totāli stulbs krašiņš – kad pie sarkanās gaismas (vēl tagad nesaprotu, kāda apmātība man uznāca) vēsā mierā ieslēdzu atpakaļgaitas ātrumu un ieminu pedāli grīdā, ar pamatīgu belzienu atduroties pret sābu. Brīnumainā kārtā, vizuālu bojājumu nebija pilnīgi nekādu un, par cik bija pirmsjāņu diena, šķiramies novēlot priecīgus svētkus. Tikai vēlāk es aptvēru, ka sāba vadītājs bija viens, bet mēs mašīnā trīs. Teorētiski varējām uztaisīt, ka sābs iebraucis man pēcpusē, varbūt tādēļ sāba vadītājs tik labprāt aizbrauca prom... Bet tā nebija domāts. Pa vidu bija vairākas avārijas situācijas, kurām vainīgs biju vai nu es, vai citi braucēji. Bet tas, ka viss beidzās bez sadursmēm, vairoja manu pašpārliecinātību... Līdz vienam mirklim...
Līdz vienu pievakari braucu pa pilsētas ielu, kur maksimālais atļautais ātrums ir 70 km/h. Braucu nepārkāpjot CSN, ~65-70 km/h. Biju piesprādzējies, ar ieslēgtām tuvajām gaismām. Nezinu, ko es tajā brīdī darīju, liekas knibinājos gar auto radio... Priekšā bija krustojums ar mazāk svarīgu ceļu, diezgan nepārskatāms, jo apaudzis ar kokiem un vēl uz stūra atrodas ēka. Braucu, paceļu acis uz ceļu, kad pamanu, ka diezgan ātri, neapstājoties man priekšā izbrauc kravas auto. Attālums ~ 30-40 m, kravas auto aizšķērso visu ceļu... Minu bremžu pedāli grīdā, ar kaucošām bremzēm strauji tuvojos kraveniekam, lidoju tieši virsū... Nepaspēju pat nobīties, kad ielidoju frontāli tieši starp kravenieka riteņiem, belziens, redzu, kā uzlokās mana auto haube, kas lido pa gaisu, mani sagriež par 90 grādiem, kādus metrus braucu blakus kraveniekam pielipis viņam pie sāniem, līdz apstājos, kravinieks pabrauc, arī apstājas...
Man pirmā doma: paldies Dievam, man ne skrambas, vismaz pirmajā mirklī. Esmu braucis pa galveno, tātad teorētiski neesmu vainīgs, man ir kasko... Nākamais – dusmas, jo 100 % netikšu uz tikšanos, uz kuru steidzos un piečakarēšu vairākus cilvēkus...
Tālāk nestāstīšu kas un kā, kas ir bijuši līdzīgā situācijā, zinās: CP gaidīšana, kasīšanās ar otru pusi (jo kravinieka vadītājs pa varītēm mani tincināja, kādēļ nebiju izvairījies no sadursmes, ka viņaprāt vaina esot 50/50, jo viņš redzēja, ka neesot skatījies uz ceļu un it kā braucis par ātru), garāmbraucošo smīnoši, līdzjūtīgi, dusmīgi skatieni u.t.t.
Rezultātā manam auto priekša pilnīgās lupatās līdz pat motora vidum, smago atzina par vainīgu... Bet es tagad ļoti, ļoti pārdomāju – kā līdz šim es braucu, kā šķaudīju virsū braukšanas normām, jo uzskatīju, ka pilnībā kontrolēju situāciju...
Nekomentējiet rakstu, kas grib rakstīt: sviestains raksts! Tikai... brauksim nedaudz uzmanīgāk! :) Jo pēc šī es tiešām, apsolu, centīšos vairāk lūkoties uz ceļu, ko līdz šim darīju pārāk pavirši un braukt, kaut nedaudz, bet uzmanīgāk!
iAuto lasītājs Bumbulics
Bumbulics, ieliec varbut ari kadu bildi.