Pelēcība torīt valdīja gan debesīs gan uz ceļa. Braucu no Pļavniekiem uz darbu ~9:20, skatos, Deglava tilts VUC pilns un vēl drusku aiz tā ir korķis. Skatos vēl uzmanīgāk, redzu, ka nedaudz pirms tilta vidus kreisā josla ir ciet ar šķērsli, visi to apbrauc vai nu pa pretējo (pāri 2ām nepārtrauktām līnijām), vai arī pa labo joslu. Es laicīgi pārkārtojos labajā, protams, kādi 5 līdēji pielien vēl priekšā.
Tieku līdz šķērslim - Omegai, pie kuras stāv gados pavecs onkulis ar striķi rokā un gaida, kad kāds palīdzēs noviltk Omegu no tilta. Blakus piestāj mentu tranzīts, domāju šie viņam palīdzēs. Nekā, menti pastāvēja, papriecājās par pilsoni un lepni aizbrauca tālāk, neies tak tērēt savu laiku.Es nolēmu palīdzēt onkam. Piebraucu priekšā, pielikām striķi un braucām. Lai tiktu stāvvietā pie Daugavas sporta nama, vajadzēja tikt labajā joslā, ieslēdzu pagrieziena rādītāju, bet, protams, ka neviens jau neies laist. Gaidu gaidu, pēc 5ās mašīnas, kuras vadītājs visiem spēkiem mēģināja mūs nelaist joslā, sāku spiesties iekšā, tik un tā neviens nelaiž. Kāds taksometra vadītājs tik uz mani nikni noskatījās, uzpīpināja, sak, ko man te vajag, sēdi ar visu Opeli tilta vidū.
Nezinu kas notika, kāds tomēr apžēlojās un palaida, nogādāju Opeli stāvietā, Opelim kā izrādās vakar mainītā sajūga trosei kaut kas bija noticies - nebija sajūgs. Onkulis laikam nebija no Rīgas, varu iedomāties kā tas ir - palikt tilta vidū noskatīties, ka visiem tavs liktenis ir vienaldzīgs!
Secinājumi:
1) Visiem viss ir vienalga, labāk, lai ir korķis nekā kādam palīdzēt;
2) Mentiem ir svarīgākas lietas darāmas, nekā palīdzēšana līdzpilsoņiem;
3) Kad kāds tiešām grib to korķi novērst un palīdzēt cilvēkam, tad vēlams viņu appīpināt, nolamāt, nelaist joslā un vispār nomētāt ar vecām olām.
Artis
:O :O :O