9000km ceļojums ar «Ford Sierra» 85

@Kaspars, viens no iAuto lasītājiem nolēma padalīties iespaidos par savu ceļojumu uz Spāniju ar auto - "Ford Sierra". Kopā pie stūres nobraukts 9000km.

Pirms ceļojuma: - Ford Sierrai tika veikta diagnostika un pēc tam remonts 100Ls vērtībā (siksnas, stūres stieņi (laikam), nomainīta eļļa)- Starptautiskā apdrošināšana LAMBā (mašīna, tehnisku bojājumu gadījumā, tiek saremontēta konkrētās valsts servisā uz LAMB rēķina) + Obligātās apdrošināšanas Rīgas Fēniksā. Viss apm. 40Ls

Galvenās personas: Es (Kaspars), Dainis, Andis un vienīgā meitene - Ford Sierra ’88 2.0l

Celojuma mērķis: Darbs Spānijā

Ceļojuma laiks: 30. Jūnijs – 8. jūlijs

Šoferis: Kaspars (vienīgais kuram autovadītāja apliecība, stāžš – 1.7 gadi)

30.jūnijs(sestdiena)

Ceļojums sākās 00:40 naktī. Izbraucām no Rīgas, no kojām(Burtnieku ielā). Es vēl pirms brauciena centos pagulēt, bet tik vien sanāca kā 2 stundiņas. Vienkārši nenāca miegs, jo priekšā bija kaut kas diezgan nereāls un neticams. Kamēr gulēju, atpūtos lielajam ceļam, Dainis ar Andi kravāja mantas mašīnā un piemeistaroja kaut kādas tumbiņas aimugurē, jo lielai tumbai bija jāpaliek mājās(lielā tumba – sierra bagāžniekā stāv liela izmēru kaste ar skaļruņiem). Tā viss tika sagatavots.Vēl pēdējo reizi aizbraucām uz veikalu un sākām atvadīties no draugiem kojās. Laikam tikai viena drauga, jo pārējie kaut kur bija nozuduši. Vēl nobildējāmies pie kojām un devāmies uz Bausku.

Līdz Bauskai tikām diezgn raiti. Bet no galvas gan neviens to ceļu nezināja. Tāpēc jau Rīgā sākām šķirstīt kartes. Tikām līdz Bauskai bez jebkādām problēmām, Bauskā iebraucām STATOILā un pielējām pilnu bāku. Sen tā nebja bijis, ka bāka atkal pilna. Vēl STATOILā nopirkām katrs pa hotdogam un kafijai.Paēdām un padzērām kafiju un 2:00 barucām uz Grenctāli. Grenctāle no Bauskas ir apm. 35km. Tur nokļuvām pec pusstundas (2:25) un iestājāmies rindā. Lietuvā iebraucām 03:50. Bijām nezinoši uz robežām, tāpēc skatījāmies kā dara citi un mēģinājām visu saprast pēc iespējas ātrāk. Robežsargiem jāiedod pases un mašīnas tehnisko pasi. To visu savada datorā un pases atdod.Mums vēl lika pirkt kaut kādu apdrošināšanu, bet mums taču bija zaļā karte. Dainis tika aizsūtīts pie konkrētās personas, lai parāda zaļo karti. Pabraucām maliņā un gaidījām Daini, kurš atnāca un teica ka jāmaksā 5LS vai apm tik pat liti. Nesapratām kas notiek un tāpat vien negribējām atdot 5LS. Gājām atpakaļ ar 5LS un šoreiz prasīju es kas un kā. Kaut ko tas lietuviešu robežsargs nomurmināja un sapratām ka būs vien jāpērk tā apdrošināšana. Beigās, jau atpakaļceļā izdomājām, ka vajadzēja rādīt civiltiesisko, ko jau bijām nolikuši maliņā.

Ok, par nezināšanu arī jāmaksā un nebija jau tā, ka tā mums būtu katastrofa. Vienkārši tā tam bija jābūt. Tā mēs tikām Lietuvā. Skaisti…viss bija sācies. Braucām cauri Lietuvai, ja nemaldos Andis atlūza, bet tas piedodami, jo viņš nebija gulējis iepriekšējo nakti. Lietuvā bija liela migla, bija grūta braukšana, braucu visu laiku aiz smagās fūres.

Gandrīz neapstājoties tikām līdz Polijai. Apstājāmies tikai uztaisīt vienu WC un tikai tāpēc ka priekšā bija ciet dzelzceļa pārbrauktuve. Pie Lietuvas Polijas robežas bijām 7:10. Tikām caur Lietuvas Polijas robežai laikam bez problēmām un ātri. Iebraucām Polijā 7:30 un viss bija tīri skaisti, labs ceļš, labs laiks, rīts. Braucu uzmanīgi, jo daudz daudz tie šausmu stāsti par Polijas policiju dzirdēts. Smuki braucām braucām, kamēr parādījās vairāk mašīnu un tad vēl vairāk, jo visiem kaut kur bija jādodas, sākās diena pamazām. Ceļi arī palika sliktāki un pavisam slikti, ātruma ierobežojumi ļoti daudz. Paši poļi gan viņus īpaši neievēro. Un vispār, poļi ir traki braucēji vismaz sākumā tā likās, varbūt vienkārši nebiju vēl pieradis. Ceļi šauri un ne parāk kvalitatīvi, bet visi brauc ne lēnāk ka uz 100km/h. Vēl Polijā laba lieta ir, ka ceļi diezgan daudzās vietās ir 3 joslās vai arī ar plašām malām. Ja kāds vēlas apdzīt tad to var darīt pa vidējo joslu. Jeb arī ja kads apdzen tad pretim braucošias pabīdas malā un arī apdzenamais pabīdas malā. Bija labs gadījums, laikam kad izbraucām no Augustovas – Tieši izbrauc pēdējo krustojumu un uzbraucu uz 3 joslu ceļa, kā uzbraucu tā pretī nāca normāla ātrumā 2 fūres viena otrai blakus. Iespaidīgi. Tūlīt aiz Lomžas apstājāmies vienā smukā benzīntankā paēst. Tur izmantojām WC un nomazgājām mutes, iztīrījām zobus un pūtinājām mašīnu, un ēdām. Tā mēs dzīvojāmies, kad benzīntankā iebrauca latviešu fūre, kas veda mašīnas no Vācijas. Viņi pasveicināja mūs un piedāvāja benzīnu no tām mašīnām , kas bija viņu vezumā.

Protams benzīns pa lēto, tāpat kā Latvijā (Polijā 95 maksā apm. 55sant/l). Paņēmām 10 litrus, kaut gan varējām arī vairāk. Kādu 1 h pavadījām tankā un devāmies tālāk. Benzīntankā iebraucām 10:20, izbraucām 11:20. Tālāk ik pa brīdim sākās ceļu remonti, lēnu jābrauc, karsts, visādi ciemi, dzelzceļu pārbrauktuves, vēl pa kādam sastrēgumam, kamēr tikām Varšavā. Varšavā iebraucām ap 13. Kā iebraucām Varšavā tā sāka līt. Lietus lija arvien vairāk un vairāk. Sekojām līdzi ceļu norādēm, bet vai nu kaut ko nepamanījām vai arī nemaz nebij tās norādes. Tā mēs sākām maldīties. Vispirms braukājāmies, likās ka esam Varšavas centrā, bija smukas mājas, lieli debeskrāpji, bija smuki, gandrīz jau sākām fotogrāfēt, bet nolēmām to darīt, kad brauksim atpakaļ. Apstājāmies vienas ielas malā un Dainis ar Andi paņēma karti un gāja prasīt, kur jābrauc. Izstāstīja viņiem pāris līkumus uz Varšavas izeju un mēs devāmies pāris krustojumus tālāk. Tad atkal viņi gāja prasīt ceļu taxi šoferim, kurš aktīvi stāstot poļu valodā tā arī neko lādzīgu neizstāstīja, pamaldījāmies vēl un gājām ceļu prasīt mēs ar Daini, sastapām vienu labu poli, kurš runāja labi angliski un bija laipns(pirms viņa meģinājām ar vienu runāt, viņš izlikās, ka mēs vispār neesam, nepatīkami).

Liapnais polis pastāstīja vēl kādus 3 krustojumus uz pareizo pusi, tad vēl prasījām, un beigās vēl. Tātad lai tiktu laukā no Varšavas mums vajadzēja palīdzību no 5 poļiem! 15:30 izbraucām laukā no Varšvas, iebraucām Shell benzīntankā atpūsties. Tur nopirkām telekarti un zvanījāmies. Es nezin kāpēc zvanīju mammai uz darbu, bet tā taču bija svētdiena un tā arī nevienu nesazvanīju. Nopirkām nedaudz kaut ko ēdamu, sataisījām savas meizes, paēdām un kādu stundiņu pagulējām, tad 17:30 atkal devāmies tālāk. Tad mēs braucām pa kaut ko līdzīgu autobānim. Visi brauca kaut kā nežēlīgi ātri, jeb pareizāk sakot es nebiju gatavs braukt tā kā brauc poļi. Tā ari neizdomājām uz cik pa to ceļu drīkstēja braukt, bet es nebraucu atrāk par 120, caurmērā uz 110. Vienkārši bija žēļ Sierra. Tā visi nesās garām, nebija viegli braukt, jo mašīnu bija daudz, citi brauca ātri un citi lēni un mēs pa vidam.

Pa ceļam bija arī policija, kas bij noturējusi 2 ļoti biezas mašīnas, mums, protams, kur piesieties nebija. Tad ceļā bija vēl benzīntanks, kur mēs ar Andi izdzērām pa kafijai un secinājām, ka strauji tuvojas vakars, jo bija jau 19:30. Tad vēl viena pilsēta, kurā iebraucām benzīntankā atpūsties un paēst un izmantot WC un pazvanīt uz mājām. Tad atkal tālāk, tad atkal vienā pilsētā kaut kas nojuka un mēs sākām nedaudz maldīties, apstājāmies atkal vienas ielas malā un skatījāmies, kam pajautāt ceļu. Tad mums blakus piebrauca viens polis ar toyotu, kam arī pajautājām, kā tikt uz Wroclavu, viņš izstāstīja, ka jākoncentrējas uz blakus esošo pilsētu, tad arī mēs veiksmīgi pēc norādēm tikšot laukā. Wroclavā (ja nemaldos) uztaisījām vienu bildi smukā vietā un braucām tālāk. Naktī tīri smuka pilsēta bija, bet diemžēl visu bojāja ļoti sliktās ielas. Izbraucām no Wroclavas 23:30 un vairs jau nebija tālu robeža. Kādi 200km. Uzbraucām uz 2 joslu bāņa un sākām jau priecāties, ka beidzot labs ceļš un ātri tiksim Vācijā,bet tad sākās kaut kādi asfalta pārrāvumi….

1.jūlijs(svētdiena)

…Iebraucām benzīntankā 00:30, uzpildījāmies un pabraucām maliņā lai nopirktu kafiju, bet kad vēlreiz gājām uz benzīntanka veikalu, izrādījas, ka tas jau bija ciet. Braucām tālāk. Ceļš vispār palika murgains. Asfaltā bija tādi pārrāvumi ik pa 5m, ka gandrīz jau varēja zobus birdināt laukā. Bija bailes, ka varētu riepas neizturēt tādu sišanu.

Tā bija pamatīga mašīnas laušana. Nobraucām kadus 10km pa to ceļu un iebraucām paņemt kafiju. Tajā pieturā, kur iebraucām stāvēja viens poļu FIATs (jaunais,bet arī mazais), kuram bija beigusies riepa. Padzērām kafiju un devāmies tālāk. Pladies Dievam pēc kādiem 10 km mums bija jānogriežas no tā saucamā poļu bāņa. Ceļš tālāk turpinājās ļoti labs bet 2 virzienu. Apstājāmies vienā ciematiņā, apskatījāmies vai ar mašīnu viss kārtībbā, vai nav kaut kas nokritis. Viss bija OK. Braucām tālāk. Vēl kādu stundu braucām, kad tikām līdz pilsētai, kur vajadzēja būt Polijas Vācijas robežai. Un atkal jau kaut kur aizbraucām nepareizi. Grūti orientēties tikai ar Eiropas karti, nevienas pilsētas vai valsts karte mums atsevišķi nebija. Bija nakts un arī paprasīt ceļu nebija kam. Aibraucām atkal uz pilsētas sākumu, kur braucām iekšā un tur vienā benzīntankā pajautājām kur jābrauc. Kaut ko aptuveni mums izstātīja un tā arī mēs aizbraucām līdz robežai. Pie Polijas Vācijas robežas 2:30. Piebraucām pie muitniekiem, iedevu pases, tehnisko un mums lika nobraukt maliņā. Tad atnesa mūsu dokumentus, bet neko tā arī nepateica, ko darīt tālāk. Nedaudz pagaidījām un tad, tā kā Dainis vācu valodu zināja vislabāk no mums(es tikai dažus vārdu, Andis pat tos nē), tad viņš arī tika aizsūtīts uzzināt, kas būs ar ums tālāk. Izrādījās ,ka mēs varot braukt. Iebraucām Vācijā uzreiz uz pamatīga bāņa, lija lietus un mēs un it sevišķi es bijām ļoti noguruši, kā nekā vairāk kā 24h brauktas. Braucām lēnu un apstājāmies pirmajā pieturā, kur arī palikām nakšņot. Pieturā iebraucām 3:00 un uzreiz nolūzām. Tā kā lija lietus nakšņojām mašīnā, kas nav tas patīkamākais variants, bet nedaudz atpūsties var.

Pamodāmies 8:00, un ieraudzījām Vāciju dienas gaismā. Bijām iebraukuši smukā pieturvietā, kur arī citas mašīnas bija nakšņojušas. Vācijā uz autobāņiem ir izbūvētas pieturas ik pa kādiem 10 vai 20 km, kur var smuki piebraukt, smuki nolikt mašīnu, aiziet uz WC(par brīvu). Sākām braukt uz Drēzdeni. Uz 130 gan nebraucām, kas ir max atļautais ātrums uz autobāņa(kaut gan tur var laikam braukt uz cik vēlies, daudz tādi bija, kas brauca tuvu vai pāri 200 un nevienu policistu tā arī neredzējām). Pārsvarā vācieši brauc pa autobāni uz 130 – 160 km/h. Mēs tātad atkal vilkāmies uz 110, 120. Autobānis – ļoti labs ceļa segums, gar malām sētas un pat lieli mūri, lai dzīvnieki neskrien uz ceļiem, ļoti daudz domāts par drošību. Nauda mums nebija, pareizāk gan bija, bet nebija vācu marku un benzīns bija tikai kādi 50 litri, protams, ar tiem Vāciju izbraukt nevar. Pēc kādi 100km iebraucām benzīntankā paēst un mēģināt samainīt naudu. Diemžēl naudu samianīt nevarēja. Braucām tālāk, iebraucām vienā no pilsētām, kas bija bāņa malā(Vācijā visas pilsētas, braucot pa autobāni, var apbraukt, nav jābrauc cauri). Tur ar Vācieša palīdzību sameklējām banku un secinājām, ka ir svētdiena un banka būs vaļā tikai pec 24h. Traki, benzīns tuvojās beigām, bet naudas nebija. Izdomājām, ka nauda būs jābrauc mainīt uz robežpunktu, izvēlējāmies Vācijas Čehijas robežu. Uz turieni arī devāmies. 13:00 tika sasniegts robežpunkts, redzējām, ka jāstāv ļoti garā rindā. Es izdomāju, ka Dainim ar Andi jāiet jāmēģina samainīt nauda un es tikmēr pastāvēšu maliņā. Gaidīju kādu stundu, kamēr viņi atnāca. Izrādījās ka nebija nekur robežpunkta tuvumā nekādu maiņas punktu, tuvākais esot Čehijā kādu 5km no robežas. Viņi bija ar kājām. Ieejot Čehijā viņiem iespieda zīmogus un pasmaidīja par viņiem, bet atpakļ viņiem izdevās robežu šķērsot tāpat vien, nelegāli. Iespraucāmies garajā rindā un sagaidījām savu rindu un ātri vien bijām jau Čehijā(14:00). Tikām līdz pirmajam robežas ciemam, kur bija izvietojies benzīntanks, tirgus(dzeltenie japoškas tirgoja visādas preces) un maiņas punkts. Andis samainīja naudu, ļoti neizdevīgi, neatceros, cik viņš samainīja, bet zaudēja 16LS, bet vācu markas mums bija vajadzīgas. Nolēmām atpakaļ Vācijā doties pa citu robežpunktu. Tā arī darījām un braucām. It kā kartē nebija liels gabals, bet nobraucām diezgan. Tad iebraucām vienā pilsētā un nolēmām tālāk nebraukt, bet braukt atpakaļ, apgriezāmies un braucām ārā no pilsētas(pilsēta nebija liela), pa ceļam vēl apstājoties un prasot ceļu vienam ķīnietim , kas kaut ko tirgoja. Kaut ko viņš mums arī paskaidroja un atkal mēs griezāmies rinķī un tad vēl vienam čeham paprasījām kur tas īstais robežpunkts, kas izstāstīja visu sīki un izrādījās ka bijām tur pat blakus. Tad pēc 5 min jau bijām uz robežas. Tur viss sākās. Visi čehi un vācieši tika laisti cauri tikai pa lodziņu parādot pasīti, bet mums bij jaiedod savi dokumenti, jo bijām no tālākas valstiņas. Robežsargs nesaprata kas tās par pasēm, vēl nezin kāpēc pajautāja kāda ir latvijas galvaspilsēta un lika mums nobraukt maliņā un pagaidīt. Nobraucām maliņā un gaidījām savus dokumentus. Tad mūs uzaicināja iekšā robežpunktā. Tur apsēdāmies un gaidījām, kas būs tālāk. Mūs pieskatīja vien pamatīgs vācietis. Gaidījām kādu pusstundu, kad atnāca vēl 2 muitnieki un pajautāja uz kurieni dodamies (uz Franciju ceļojumā mēs atbildējām), uz cik ilgu laiku un vēl šo to. Tad mums lika parādīt, kas kabatās un vēl izčamdīja. Tad paaicināja mašīnas šoferi, tātad mani un teica, ka pārbaudīs mašīnu. Ok, lai jau bauda. Dainim ar Andi bija jāpaliek tur pat. Mēs ar muitnieku aizbraucām mājas otrā pusē un iebraucām mašīnu garažā uz estakādes. Tad viņš pajautāja kādu naudu vedam, parādīju, viņš vēl apskatījās vai nav viltota un atļāva man doties pie frendiem, pareizāk lika. Teica, ka apskatīs mašīnu pa 40min. Tās 40 min. mēs diezgan nervozējām, mazums ko viņi tur varēja izdarīt. Tā mēs nosēdējām visu to laiku uz apmalītes robežpunktā un skatījāmies kā visi ļoti raiti bez problēmām šķērso robežu. Kad pagāja tas laiks es atkal tiku paaicināts. Viss bagāžnieks bija izkrāmēts, viss bija kārtībā, varēju apskatīties vai kāda manta netrūkst, tik labi es nepārzināju mūs bagāžu, tāpeēc ar abu muitnieku palīdzību visu sakrāmējām atpakaļ.

Bagāžniekā bij bardaks. Savācu Daini un Andi un iebraucām jau otro reizi Vācijā(15:30). Atkal tikām uz autobāņa un pirmajā pieturā apstājāmies lai paēstu un sakārtotu mantas. Vēl vienā benzīntankā uzpildamies un braucam braucam….klāt jau 20:00 un mēs atkal apstājamies vienā no pieturām un sākam būvēt telti. Ātri paēdam un dodamies gulēt. Nakts izrādījās auksta, ko es gan īpaši neizjutu, jo gulēju guļammaisā. Andis ar Daini izdomāja iet gulēt uz mašīnu. Ok, viņi aizgāja un man palika Daiņa guļammaiss, gulēšana bija pavisam laba. Ideāli. Un tad notika nepaīkama lieta. Lai viņiem mašīnā būtu kaut kāds siltums vajadzēja biki tā kā uzsildīt to mašīnu. Dainis bija tas kas piesēdās pie stūres un iedarbināja sierriņu un sierriņš sāka kaut kā ripot un ieripoja priekšā stāvošajā VW Sharan. Atnāca Dainis pie telts un teica – eu garais, celies, BAIGIE SŪDI. Es nesapratu, kas par lietu, bet bija skaidrs, ka Dainis nejokojas. Aizgāju un secināju ka nepatikšanas laikam būs pamatīgas…

2.jūlijs(pirmdiena)

Tas viss notika ap 01:00. Sierra labais priekšējais spārns bija saskāries ar Sharana aizmugurējo bamperi, kreiso pusi. Nezinu kā Dainim tas bija sanācis, nebija sierram ne lukturis aizskarts un arī līdz spogulim bija kādi 5cm. Sharanam gan bamperis bija diezgan saspaidīts, bet tas arī bija vienīgais bojājums. Vēl mēģinājām sarunāt ar vāciešiem, lai nesauc policiju, bet viņi nebija ar mieru un izsauca policiju. Izdevās ar viņiem sarunāt, ka pie stūres it kā biju es, jo Dainim taču nav tiesības un tad varētu būt nepatikšanas tikai vēl lielākas. Tā nu gaidījām policiju, jau bijām gatavi, ka viss ceļojums izjuks, domājām visādas nelabas domas. Andis novāca telti, jo ja nu mums kau kur jābrauc, kaut kas jāraksta vai vēl kas. Atbrauca policists ar AUDI A6. Tāds ļoti pieklājīgs un jautrs. Sarunājām, ka viņs runās angliski. Tā es apm izstāstīju, kas notika un man bija jāiet uz viņa mašīnu. Njā, policistam tāda mašīna…super. Visu vajadzīgo viņš man paprasīja, izstastīja, kas jādara un teica, ka par avārijas izraisīšanu(satiksmes negadījuma) jāmaksā sods 75DM. Es teicu, ka mums nav tik daudz DM, vai nevar maksāt dolāros. Viņš paprasīja cik mums ir.

Mums bija 40 un viņš teica, ka pietiks ar tām. Vēl kaut kadu jokus ar tiem vāciešiem viņš tur dzina un tā arī viss beidzās. Ļoti mierīgi un lēti. Necerējām ka būs tā. 2:00 gājām gulēt, nu jau mašīnā. Ap 9:00 modāmies, vēl apskatījos vai neesmu kaut ko nosapņojis, vai tā buktīte vēl ir. Diemžēl bija. 10:00 iebraucam Heilbronā, noliekam mašīnu maksas stāvvietā un dodamies mainīt naudu. No vāciešiem uzzinam, kur ir kāda banka un ejam tur.

Samainam, tad vēl samainīto samainam sīkāk, lai varam pazvanīt. Vispirms zvanījām uz Rīgas Fēniksu, lai sarunātu, ko mums darīt ar to zaļo karti. Tur visu ļoti laipni apstāsta un saka, ka tad kad atbrauksiet, tad arī atdosiet tos papīrīšus, kas vajadzīgi, jeb arī var sūtīt pa faksu. Lieliski, tātad satiksmes negadījums mums izmaksāja tikai 40DM un nedaudz uztraukumu. 11:00 izbraucam no Heilbronas un atkal braucam. 12:30 iebraucam lielā pieturā un aizejam uz benzīntanku nomazgāties. Vēl paēdam , nobildējamies un 15:10 dodamies tālāk. Vēl viena atpūta pirms Mulhauses un Francijā iebraucam 17:30. Uz Vācijas Francijas robežas neviena nav, mums protams brīnumi. Uzreiz pie robežas samainam naudu. Braucam, līdz 19:00 iebraucam benzīntankā uzpildīties un nopirkt ūdeni. 20:30, 100km pirms Lionas atkal iebraucam benzīntankā lai pārbaudītu cik sierra tērē uz 100km braucot visu laiku uz 130km/h. Secinam, ka 8,1 litru. Visu laiku maksas ceļi. Vācijā ceļi bija par brīvu, bet Francijā par autobāņeim jāmaksā. Braucam pa kartē iezīmēto ceļu un visi tie ir bāņi. Pavisam Francijā par autobāņiem samksājām 28LS.

Maksāšana izpaužas tā – brauc pa bāni, tad ir būdiņas jeb ejas (gandrīz kā robežpunktā), tur piebrauc un paņem biļetīti un apm pēc 100km ir atkal būdiņas, kur sēž kasieri un kasierītes un paņem ticketu(biļetīti) un ieliek kaut kādā aparātā, kurš parāda no kurienes mēs braucam un parāda cik mums jāmaksā. 21:00 iebraucam pieturā, paēdam un mēs ar Daini aizejam uz atpūtas kompleksu (nezinu kā savādāk nosaukt), kur ir restorāns, kafejnīca, daži veikaliņi, apskatīties, cik maksā kaut kas ēdams, varbūt varam atļauties. Secinam, ka ēdamais ir ļoti dārgs. Vēl ar Daini aizejam un tanku un pazvanam uz mājām, un automātos nopērkam kafiju visiem. 21:40 dodamies atkal tālāk.

3.jūlijs(otrdiena)

Joprojām braucam pa Franciju, 01:00 esam pie Nīmes. 02:00 piestājam pieturā netālu no Montpellier un ejam gulēt. Guļam teltī, kuru uzcelt bija diezgan apgrūtinoši, jo zeme bija galīgi izkaltusi un mietiņus zemē iespraust bija neiespējami, bet tā kā Dainis labi pārzināja kā jāceļ teltis tad iztikām bez mietiņiem un telts bija tik pat laba kā Vācijā. 08:00 ceļamies, nomazgājamies un 08:45 braucam tālāk. Līdz Spānijai kādi 200km. Karsts, nevaru vien sagaidīt, kad būs Spānija. Piebraucam pie robežas, pastāvam rindā, tad samainam visu naudu Spāņu pesetītēs un turpinam stāvēt rindā. Robežpunktā atkal neviens pases nepārbauda, tikai viens robežsargs māj visiem ar roku, lai brauc iekšā. 11:00 esam Spānijā. Uzreiz iebraucam benzīntankā un uzpildamies, benzīns ievērojami lētāks, gandrīz kā pie mums. Arī Spānijā izrādas, ka jāmaksā par autobāņiem, nav tik daudz kā Francijā, bet tomēr. Braucam uz redzam daudz Porsche un pat Ferrari. Arī moči ļoti daudz un kabrioleti, bet tas ne tikai Spānijā, arī Francijā un Vācijā bija daudz cabrio un nopietni mocīši. Mocīši protams brauc pa trešo, ātrāko joslu, brauc ātri un ļoti ātri. 12:00 esam blakus Barselonai, cauri nav jābrauc. 13:00 netālu no Tarangonas apstājamies pieturā, kurā nav WC kā tas bija Vācijā vai Francijā, un paēdam. Vēl ar Daini domājām iet meklēt vīnogas un vēl bij kaut kādi kociņi ar smukiem augļiem aiz sētas, bet tā arī neaizgājām. 13:30 braucam tālāk. Ir šausmīgi karsts, debesis dūmakaisnas nevis tīri zilas kā pie mums, ik pa brīdim sajūtam visādas smakas, kas nāk no vīnogu laukiem, vai nu kādas ķimikālijas vai…nezinu, varbūt arī kādi notekdīķi, kanalizāciju dīķi. Smirdēja pamatīgi. Braucot pa bāni jau redzējām Vidusjūru, domājām, ka varētu mēģināt piebraukt, lielas cerības nelikām, jo iespējams, ka lai piebrauktu pie jūras daudz jāmaksā. Tā mēs braucām, kamēr nogirezāmies no bāņa. Kā nobrauc nost, protams, jāmaksā (par bāni) un, kad uzbrauc uz bāņa, jāpaņem ticket. Iespējams, ka sanāca nedaudz dārgāka braukšana pa ceļam iebraucot piejūras pilsētiņā, bet, ja arī bija dārgāk, tad tikai par kaut kādiem pāris latiem. Iebraucām pilsētiņā un uzreiz uz jūru. Pilsētiņa bija pārsvarā veltīta tūristiem. Bija daudz viesnīcu, varēja manīt, ka bieziem cilvekiem un ļoti bieziem cilvēkiem. Jūrā bija arī jahtu piestātne. Mašīnu nolikām uz ielas blakus jūrai, saģērbām peldbikses un devāmies atklāt sezonu(14:40). Ūdens protams bija silts, viļņi nebija. Peldējāmies un ātri vien secinājām, ka ūdens ir šausmīgi sāļš, visu laiku spļaudījāmies un Andim uz peldes beigām pat acīs sāka kost. Izpeldējāmies, pie mašīnas noskalojāmies ar ūdeni, kas bija paņemts no kādas pieturas Francijā. Tas ūdens nederēja dzeršanai, jo bija ļoti hlorēts, tāpēc to izmantojām roku mazgāšanai. Tur pat uz ielas viens otru aplējām ar Francijas ūdeni, nedaudz pažāvējāmies un braucām ārā no pilsētiņas. 15:30 jau atkal bijām uz bāņa. 16:30 iebraucam benzīntankā, nopērkam dzeramos un katram pa saldējumam un braucam uz Valensiju. 17:30 esam Valensijā, iebraucam benzīntankā, kur sazvanam žuļiku un nopērkam karti un nedaudz iepildam benzīnu. Dodamies uz Quintanar de rei, kas ir apm 160km attālumā no Valensijas. 20:30 iebraucam Quintanar de rei un piebraucam pie benzīntanka.

Sazvanam mājas un žuļiku, kurš saka, ka pēc pāris stundām pienāks Brigita, lai gaidot. Tā arī daram. Pēc kāda laika atnāk Brigita, saveicinās un galīgi mūs neiepriecina. Nedaudz aprunājāmies un viņa aizgāja runāt ar mafiju, par kaut kādu naudu. Teica lai pagaidot viņu un tad varēs doties pie viņas uz mājam, tad viņa visu izstāstītu. Ok, gaidam, diezgan ilgi gaidam. Atnāk vien cita sieviete (laikam strādniece) un saka, lai uzbraucam turpat blakus šampinjonu kalnān pie šampinjonu rūpnīcas un gaidot pārējos, jo labāk, lai mēs nezīmējamies centrā ar latviešu numuriem, bet domāju, ka mūs redzēja jau visa pilsēta, jo tā nebija pārāk liela. Uzbraucām tajā kalnā un nostājāmies pie rūpnīcas un gaidījām. Pamazām palika arvien tumšāks. Bijām uzbraukuši klusā kalnā, kur vējš virināja kaut kādas durvis, lejā bija pilsētiņa. Nejutāmies pārāk omulīgi, jo arī tumsiņa nāca virsū. Tad no rūpnīcas teritorijas izbrauca viena mašīna un ļoti noskatījās uz mums. Tad pa citiem vārtiem vēl viena izbrauca un kaut ko mums prasīja, mēs protams spāniski ne bum bum. Tad tā otra mašīna pabrauca pa kalnu uz leju un kalna lejā apstājās. Nolēmām negaidīt problēmas un braucām prom. Bijām sabijušies. Atkal izbraucām caur pilsētas centru un devāmies uz autobāni, kurš bija apm 25 km attālumā. Braucām tā vidēji uz 100, 110, kas nemaz nebija tik lēnu.

Tad manījām, ka tālumā aiz muguras parādās 2 mašīnu gaismas. Sabijāmies vēl vairāk. Viena mašīna gan kaut kur pazuda, bet tā otra strauji tuvojās. Līdz bānim bija vēl kādi padsmit km un secināju, ka nevaru pabraukt tik ātri kā brauc aizmugurējais. Laidām viņu garām. Tā arī viņš aizbrauca. Tikām uz bāņa un iebraucām tuvākajā benzīntankā,kur bija arī kaut kāda ēstuve, telfons, duša. Pazvanījām Brigitai un viņa teica, lai pazvanot rīt no rīta, tad viss būs skaidrāks. Paēdām un devāmies gulēt(mašīnā).

4.jūlijs(trešdiena)

Pamodāmies un seciājām, ka dušā var iet mazgāties par brīvu. To arī izmantojām visi pēc kārtas. Sagaidījām plkst 11 un zvanījām Brigitai. Viņa teica, lai zvanot vēlāk, jo viņa esot policijā un kārtojot tur visādas problēmas. Tā viņa mums lika 2x zvanīt vēlāk. Laiks gāja un mēs aiz garlaicības beidzāmies nost. Aizbraucām uz vienu citu pilētiņu meklēt kaut kādus veikalus. Vienu arī atradām, kurā iepirkāmies. Viss bija diezgan lēts. Pēc tam braucām atpakaļ uz to pašu benzīntanku. Ik pa stundai zvanījām Brigitai, bet viņa vai nu nevarēja runāt vai arī teica lai pazvana vēlāk. Nezinu, ko benzīntanka darbinieki domāja par mums, ka mēs tik bieži zvanījāmies. Mašīnā pat sākām spēlēt mēmo šovu, stastījām anektdotes, beidzāmies nost aiz garlaicības. Tad zvanījām vēl 2x un secinājām, ka telefons ir izslēgts. Vairs negaidījām un devāmies uz Valensiju, pirms tam vēl aizbraucot uz to pilsētiņu, kur iepirkāmies iepriekš. Tur iepirkāmies vēlreiz un tā pamatīgāk. Valensijā bijām jau tumsā un iebraucām benzīntankā, pielējām benzīnu un Daini ar Andi aizgāja pazvanīt Brigitai. Sazvanīja viņi un gandrīz sarunāja, ka Brigita mums ieteiks darbu citur, bet vai nu viņai nebija laika priekš mums, vai arī, tas bija pārāk bīstami un viņa teica, ka, ja mēs varot, tad labāk lai braucot mājās. Vēl Andis runāja ar vienu no strādniekiem, kurš bija palicis bez mašīnas un teica, ka kaut kā brauks uz Latviju un, kad būs te tad mēs satiksimies, vēl viņš teica, lai mēs nenositot to žuļiku. Tālāk devāmies uz Barselonas pusi. Barselona bija no Valensijas laikam kādus 400km. Pa ceļam apstājāmies vienā lielā pieturā, paēdām un braucām tālāk. Kad man sāka vērties ciet acis iebraucām Benzīntankā, pieturā un tur arī visi nolūzām.

5.jūlijs(ceturtdiena)

Pamodāmies diezgan agri, gulētas bija atkal tikai kādas 4 stundas un braucām. Braucām līdz tikām līdz Barselonai. Laikam atkal kaut kādu norādi nepamanījām un iebraucām pašā Barselonā. Atkal maldījāmies jeb pareizāk braucām pa vienu lielu ielu uz kuras nebija nekādu norāžu. Tad vienā krustojuma aplī apgriezāmies un braucām atpakaļ. Braucām kamēr parādījās kaut kādi pilsētu uzraxti, kas mums derēja. Izbraucot no Barselonas iegriezāmies benzīntankā un uzpildījāmies, uzreiz devāmies tālāk. Bijām nolēmuši doties uz Parīzi tāpēc vajadzēja Francijā braukt caur citu robežpunktu. Braucām pa smukiem kalnu ceļiem un cauri ļoti, ļoti gariem tuneļiem. Viens bija apm 4km garš. Pa ceļam vēl apstājāmies vienā benzīntankā, kurš nestrādāja, paēdām nofotogrāfējāmies un devāmies tālāk. Braucām pa visādiem maziem celiņiem un protams sīkas kartes nebija, tāpēc diezgan maldījāmies. Bijām kaut kur blakus Andorai. Tad netīšām iebraucām Francijā. Robežas vispār nebija, bija tikai ceļazīme, ka sākas Francija.

Atkal braucām pa maziem celiņiem, kamēr vienā ciematā apstājāmies pie viena tanka un paprasījām frančiem kā var tik uz Tulūzu, kur mums vajadzēja nokļūt. Parādīja uz kuru pusi ir Tulūza un uz turieni arī braucām. Nākošajā ciematā jeb pilsētiņā arī parādījās norādes uz Tulūzu. Tajā pašā pilsētiņā saminījām naudu un devāmies tālāk. Barucām atkal pa visādiem apkārtceļiem, lai nav jābrauc pa bāni. Reizēm tikai uzbraucām uz bāņa. Braucām un skatījāmies cik lieli kukurūzu un vīnogu lauki ir arī Francijā. Domājām meklēt darbu Francijā. Izdomājām jau ko teikt, ja nu gadījumā kāds francis pratīs runāt angliski. Skatījāmies, ka pie laukiem ir tikai kaut kādas būdas, nevienas normālas mājas. Nobraucām uz vēl kreisākiem ceļiem un sākām stāties. Apstājāmies pie vienas fermas, tad pie kaut kādas vīnogu rūpnīcas, vēl kādas mājas, nekur protams nevienu nevajadzēja, pie tam mēs bijām trīs.

Braucām vēl tālāk un apstājāmies pie vēl vienas mājas. Tur ļoti laipni pastāstīja, ka viņiem ir tikai vīnogas, kurām strādniekus vajag tikai uz gada beigām un gada sākumu, bet viņi iedeva divas adreses, kur kaut kas varētu būt. Vienu arī sameklējām. Bija kaut kāds kantoris vienā pilsētā. Nolēmām , ka tur nu nekādi bez papīriem nevienam stradāt nedos un tā kā tas kantoris bija ciet atmetām visas cerības. Pēc tam vēl iegājām vēl vienā veikalā un pārliecinājāmies, ka dzīvošana Francījā būtu ļoti dārga, jo tikai viena baltmaize vien maksā vairak neka 1LS. Bija jau vakars un braucām tālāk. Pa ceļam viena pieturā atpūtos, 1h pagulēju. Tad braucām tālāk un izdomājām, ka nebrauksim uz Parīzi, jo tas prasa vēl naudu un tur noteikti pavadīsim vairāk neka dienu. Tā mēs mainījām maršrutu un braucām nu jau uz Vāciju. Braucām blakus autobānim, bija jau tumšs, kad sāka līt. Tieši sākās kalnu ceļi. Tas bija man pamatīgs pārbaudījums, jo ceļš bija knapi redzams. Mēģināju kādu brīdi braukt aiz fūres, bet tomēr tā brauca ātrāk par manām spējām. Ceļš bija kalnains un līkumains un lietus un tumsa. Tad sāka līt pavisam traki. Logu tīrītāji strādāja uz visātrāko bet redzēju tikai ceļa vidējo līniju un stabiņus ceļa malā. Apstāties nebija kur, ja apstātos ceļa malā tad riskētu ar to ka kāds smagais var uznesties virsū. Tā nu mēs gaidījām kad parādīsies kāda pietura. Braucām apm uz 30km/h vai pat vēl lēnāk. Ieslēdzu pat avārijas gaismas. Pēc kāda laiciņa parādījās arī pietura, kurā palikām gulēt.

6.jūlijs(piektdiena)

Pamostamies atkal agri. Gulētas kādas 5 stundas. Braucam, diezgan pamatīga migla. Tad pamazām migla beidzas. Iebraucam vienā pilsētā, kurā pamatīgi plūdi. Iespaidīgi aplūdusi pilsēta. Tur uztaisam dažas fotogrāfijas un kaut kā pa apvedceļiem tiekam laukā no pilsētas, tad atkal braucam kalnā un arī pa ceļam ir ko redzēt. Aplūdušas un straujas upes. Daudz ugunsdzēsēji un arī armija, kas palīdz nelaimē nonākušajiem. Braucam tālāk pa kalnainiem ceļiem, ceļi kalnā un ceļi no kalna. Pirms vienas pilsētas apstājamies paēst. Tiko bijām visu laiku ripojuši no kalna. Izkāpjam no mašīnas un secinam, ka kaut kas nejauki smird. Izrādās, ka bremzes. Laikam bija pamtīgi pārkarsētas.

Paēdam apskatamies uz pilsētiņu no augšas un dodamies atkal tālāk. Parādās īstie kalni. Ceļi arī iespaidīgi ar nežēlīgām kraujām. Tie kalni un kalnu ceļi bija viens no iespaidīgākajiem pasākumiem visā ceļojumā. Vakarā iebraucam Vācijā. Vācijā iebraucam pa to pašu robežpunktu no kura izbraucām. Naudu samainīt neizdodas, jo uz robežas money change ir ciet. Braucam Vācijā iekšā un iegriežamies pirmajā pieturā, kur ir Shell benzīntanks un arī atputas komplekss. Andis ar Daini iet apskatīties kā ar dušām, kamēr es mazgāju mašīnai logus. Viņi vēl samaina naudu, jo izrādījās, ka tankā var diezgan izdevīgi samainīt. Vēl viņi noskaidroja, ka uz dušu jāiet turpat kur restorāns. Paņemam visas pekeles un šampūnus un dodamies norādītajā virzienā. Pirmajā stāvā restorāniņs un veikaliņi un pagrabstāvā dušas un WC. Izrādās, ka par dušu jāmaksā, katram 3DM. Samaksājam un rindas kārtībā dodamies mazgāties. Atkopjamies un mēs ar Andi dodamies uz mašīnu, Dainis vēl paliek mazgāties. Izejam laukā un skatos ka palicis tumšs un vēl tālumā redzu, ka zibeņo. Aizejam līdz mašīnai no dušas (apm 1 minūte) un sākas vētra. Uzreiz tiek nolauzts koks, pārbīdās atkritumu tvertnes un pat elektrība pazuda, gan benzīntankā gan restorāniņā. Nobraucam mašīnu citā vietiņā, jo sākumā viņa stāvēja pie laternas, kura varēja uzgazties virsū.

Biegās tomēr tā laterna palika stāvot. Vējš bija pamtīgs un arī lietus sākās. Daimin nācās izbaudīt arī to, kamēr tika līdz mašīnai. Pēkšņi visi vai nu devās uz pieturu vai arī ceļā. Mēs nolēmām braukt. Braucām aiz fūrēm. Visi brauca lēni – apm 90,80km/h (Vācijā atkal pa bāni). Uz otru pusi bija izveidojies pamatīgs sastrēgums. Mūsu pusē viss bija mierīgi. Nepārtraukti brauca policijas mašīnas un ugunsdzēsēji, bija daudz nolausti koki. Avāriju gan nevienu neredzējām. Braucām, kamēr izdomāju, ka nav jēga braukt uz 80, labāk pagaidīt kad beigsies lietus. Apstājāmies pieturā un gājām gulēt. Pareizāk es gāju gulēt. Dainis ar Andi vēl garšoja negaršīgo vīnu, ko pa lēto bijām nopirkuši Francijā.

7.jūlijs(sestdiena)

Pamostamies pieturā jau pēc pāris stundām, kad beidzas lietus un turpinam braukt, jo ļoti gribas tikt ātrāk mājās. Nolemjam braukt uz Berlīni un braukt Polijā caur citu robežpunktu, lai nebūt jābrauc pa to murgaino poļu bāni. Ziņās cik noprotam lielajā vētrā bojā gājuši 10 jaunieši un daudzi ievainoti no krītošiem kokiem. Braucam, barucam, kamēr sāk palikt pamaz benzīns. Kādu brīdi jau vēroju, ka benzīns ir jau sarkanajā. Tad jau sākam visi uztraukties. Benzīntanka kā nav tā nav, Frnacijā tie bija ik pa 20km bet Vācijā ik pa kādiem 80km. Neredzējām nevienu norādi, kas vēstītu, ka būs benzīntanks. Nesen vienam bijām pabraukuši garām. Visu laiku skatījāmies tālumā vai nav kāda zīme, kas pateiktu pēc cik km būs tanks. Braucām uz 80km/h cik nu taupīgi var, no kalniem ripinot. Jau izdomājām, ka būs jāzvana NOTRUFam vai kādam jastaigā pakaļ benzīnam nezin cik km. Tad bija viens kalns, nolēmām, ka tas ir pēdējais, bet kā par brīnumu tikām tajā. Tad bāņa labajā pusē redzējām DEA benzīntanka reklāmu. Izrādījās ka tā ir tikai reklāma, braucām tālāk, bet tad paskatījāmies pa kreisi un pamanījām, ka benzīntanks tomēr ir, tikai bāņa otrā pusē. Bija jābrauc gabaliņš uz priekšu lai nogrieztos no bāņa un tiktu uz otru pusi. Kaut kā par brīnumu tikām līdz tankam un pielējām pilnu bāku. Vēl izrādīās ka bija palikuši 6 litri bākā!!! Kad tuvojāmies Berlīnei iebraucām vienā pieturā pazvanīt uz mājām. Es kaut kā nesazvanīju, bet Dainis ar Andi gan sazvanīja un izstāstīja, ka dodamies mājās. Nepatīkami to teikt. Bet protams visiem vecāki priecīgi, ka atkal būsim mājās. No Berlīnes kādi 200km līdz robežai, kuri arī veiksmīgi tiek pārvarēti. Vācijas Polijas robežā nostāvam kādu pusstundu, ļoti karsts. Uzreiz pēc robežas samainam naudu un mierīgi braucam Polijā. Sastopam pirmos policistus, kuri atkal kaut ko noķēruši. Mēs noteikumus ievērojām. Pēc kādiem 100km uzpildījām benzīnu un vēl pēc kāda laiciņa iebraucām veikalā un iepirkām kaut ko ēdamu. Pēc pusstundas vienā meža celiņā arī paēdām un braucām tālāk. Braucām un vērojām mazos FIATus un sliktos ceļus.

Tagad nemaz nelikās, ka poļi brauktu ātri pa saviem ceļiem. Meklējām arī kādu vietu kur nopeldēties, bet tā arī neatradām. Sāka jau satumst un mēs iebraucām vienā benzīntankā paēst. Secinājām, ka tajā ir arī duša un par brīvu. Izmantojām to. Pēc tam paēdām, pabrīnījāmies par vienu mazo FIATu, kurā bija iebūvēta pamatīga mūzika. Nomazgājāmies, paēdām, nomazgājām mašīnai priekšejo logu un braucām. Bija jau tumš un skatījāmies kur varētu palikt pa nakti. Sākumā gribējās celt telti, bet nebija īsti tādas vietas, kur to uzcelt. Iebraucām viena benzīntankā, tad otrā, visur bija poļi. Braucām pa tādu ceļu, kur nepārtraukti ir kāds ciemats. Tad beidzot tikām nostāk no apdzīvotām vietām. Gandrīz uzbraucu vienam polim, kurš pa tumsu bija braucis ar riteni un nogāzies ceļa malā uzreiz aiz kalna. Viņs mēģināja stutēties augšā. Pamatīgi bija padzēries. Braucām, kamēr palika pavisam grūti un vienā tankā apstājāmies. Benzīntankā neviena nebija izņemot vienu smago mašīnu, kas arī nakšņoja. Telti necēlām, palikām gulēt mašīnā.

8.jūlijs(svētdiena)

Pamodāmies tajā pašā poļu benzīntankā, kurā aizgājām gulēt. Modāmies ap 6 no rīta. Pamodos es un secināju, ka varu atkal braukt un sākām gatavoties pēdējam braucienam. Gatvavošanās bija tāda, ka visi pamodās, aizgāja uz WC, par ko kalpoja blakus augošie krūmi. Par ēšanu protams neviens nedomāja tik agrā rītā. Devāmies ceļā. Braucām atkal pa šaurajiem poļu celiņiem. 3. Nozīmes ceļi viņiem laikam izbūvēti tikai priekš viņu mazajiem FIATiem. Ceļi diezgan nelīdzeni un līkumaini, bet ar zīmēm norādīts ja tuvojas kāds līkums. Braucām deizgan fiksi, jo likās, ka policija nekādā gadījumā nestāvēs tādos ceļos un pie tam svētdienas agrā rītā, kad brauc maz mašīnu.

Mašīnas tiešām uz ceļa bija diezgan maz. Braucām, sekojām norādēm. Līdz Augustovai bija kādi 300km laikam. Mani Co Draiveri izdomāja, ka jāpaguļ un atkal es braucu un viņi gulēja. Protams, cik nu var gulēt, kad nepārtraukti mašīna bremzējas un izņem līkumus. Braucu braucu, kamēr paskrēju vienai norādei garām. Nācās griezties atpakaļ. Nogriezāmies uz tāda ceļa, kur knapi viena mašīna var izbraukt. Ceļi palika arvien šaurāki un šaurāki. Likās jau, ka atkal kaut kur braucam nepareizi. Karte jau arī bija Eiropas nevis polijas, kur nav atzīmēti mazākie ceļi un visi ciemi. Pēc lielās kartes it kā likās, ka braucam pareizi. Beigās tā arī bija. Braucām bez kļūdām. Bijām kādu laiciņu braukuši, kad sāka gribēties ēst. Bija jau rīts un mašīnas palika ar vien vairāk. Kādu brīdi braucām rindā kādas 3 mašīnas. Mums pa priekšu brauca. 200. Mercedes, nesmukā krāsā. Braucām viņam labu laiku aiz muguras, bet tad apdzinām un aizskrējām kādu gabalu uz priekšu, tad ieraudzījām ezeru un cilvēkus kas atpūtās pie tā. Tas bija laikam kempings. Domajām nopeldēties un paēst. Apgriezāmies un iebraucām tajā teritorijā. Apstājāmies un protams pienāca polis un prasīja ko vēlamies. Teicām ka gribam paēst un papeldēties. Vinš parādīja ka paēst var tur tālāk(laikam domāja ka mēs kādu ēstuvi meklējam), bet peldēties gan varot, bet vajagot kaut ko samaksāt.

Protams, ka neko nemaksājām un devāmies tālāk. Ēst gribējās arvien vairāk un vairāk, bet tādas smukas vietas, kur apstāties nemanījām. Braucām, kamēr pabraucām vienai iebrauktuvei uz kādu pieturu, ieraudzīju, ka tur stāv mercedes, kuram mēs sekojām vienu brīdi un otrajā iebrauktuvē griezu iekšā. Piebraucām netālu no mercedesa un lecām laukā. Poļi, kas brauca ar to mersīti manāmi sabijās, bet izlikās ka nekas nebūtu noticis. Tie bija 2 poļi ar 2 meitenēm ap gadiem 24. Pamanījām ka arī ezers ir blakus. Jau sagatavojāmies ēšanai un aigājām apskatīties kāds ūdens. Jau izdomājām ka peldēsimies, bet tad mersedisti pēkšņi aizbrauca. Andis vēl teica ka esot visu laiku uz mums bolījušies, tātad nedaudz bijām viņus nobaidījuši. Nu ja tā tad jābrauc pakaļ. Atlikām ēšanu un skrējām viņiem pakaļ. Diemžēl viņi bija kaut kur laikam nogriezušies, jo no mums aizbēgt ir gandrīz neiespējami. Neko darīt, nožēlojām, ka palaidām garām labu ezeru un nedabūjām izpeldēties. Ēst arī gribējās. Braucām tālāk, kamēr pie viena ciemata atkal bija ezers. Iebraucām vēl ciema veikalā un Dainis ar Andi nopirka kaut ko ēdamu.

Pabraucām vēl gabaliņu un apstājāmies ceļa malā pie ezera. Es daudz nedomādams devos peldēties, kamēr Andis ar Daini vēl nebija saņēmušies. Papeldējos , ezera pamats gan nebija patīkams bet to var pieciest. Kad iznācu laukā un jutos pavisam apmierināts arī Dainis gribēja iet peldēties, bet tā kā neviens no mums viņam nesastādīja kompāniju, tad tā arī Dainis palika gribot. Viens no viņiem atkal uztaisīja maizītes, paēdām un devāmies tālāk.

Braucām nu jau likuma robežās, kad braucot caur mežu pēkšņi izskrēja priekšā stirna. Nedaudz sabijos. Nebija viņa pārāk tuvu, bet tomēr, Jāuzmanās! Atkal braucām un braucām. Braucot mājām dažiem poļiem, pīpinājma, daudzus sveicinājām, mums bija interesanti. Visi poļu FIATi, kas bija sarkani, tika nosaukti par FERRARi. Visiem poļu FERRARI mājām ar rokām. Tā jautri braucām, kamēr tikām līdz Augustovai, tad līdz Suvalki un robeža bij jau gandrīz klāt. Pirms robežas atkal stāvēja smago mašīnu rinda. Uzņēmām km un Dainis ar Andi skaitīja cik mašīnas stāv rindā. Sanāca 4km rinda un 150 mašīnas (smagās). Braucot uz priekšu uz Lietuvas Polijas robežas, tāda pati rinda bija noteikti garāka. Polijas Lietuvas robeža paņēma 1,5h mūsu dārgā laika. Tālāk bija braukšana pa Lietuvu, gandrīz kā pa mājām. Īstenībā jau uz Polijas beigām jutu ka strauji tuvojas mājas. Kad tikām Lietuvā diena jau bija sākusies riktīgi, saule karsēja nepajokam. Bija karsts, nelīdzēja vaļā atvērta lūka, logi un ventilators. Arī braukšanas ziņā bija mokoši. Ceļi gandrīz ideāli, bet max ātrums 90km/h. Ievērojām noteikumus un čučinājām uz Latviju. Pa ceļam pirms Paņevežas paņēmām meiteni kura stopoja. Nedaudz parunājam krieviski ar viņu, bet tad apnika un nevarējam vien sagidīt kad viņa kāps laukā, jo mums jau vēderi prasīja savu devu. Vajadzēja paēst. Izlaidām meiteni, braucām tālak, skatoties kurā mežā, kurā paēnī var smuki apstāties. Iebraucām vienā meža celiņā un tur arī paēdām visu, kas mums bija palicis. Nujau katram laikam sanāca pa 4 maizēm. Tas jau bija salīdzinoši daudz. Nebija tālu vairs Grendstāle, uz robežas jāstāv nebija, ātri tikām cauri.UN ESAM TE

!Pavisam tika nobraukti apmēram 9000km!

Fotogrāfijas var redzēt šeit